Jūrmalas festivāls – starp slāvu šovmeņiem
Jūlija vidus Jūrmalā. Dzintaru koncertzālei rit 80. jubilejas sezona. Plakāti pie Dzintaru koncertzāles vasaras programmu afišās uzmācīgi reprezentē tuvo kaimiņvalstu popkultūras pārstāvju daudzskaitlīgo klātbūtni.
Tomēr jau otro gadu viena jūlija nedēļa tiek atvēlēta Rīgas festivāla Jūrmalas līdziniekam. Nedēļu garajā koncertu maratonā tiek piedāvāta saturiski daudzveidīga programma. To veido gan kamermūzika, gan orķestra koncerti ar solistiem, gan teātra un kino melodijas, gan džezs un mūzikli. Jūrmalas iedzīvotājiem un pilsētas viesiem atliek tikai izvēlēties sirdij tuvāko un baudīt vasaras brīvdabas koncertu gaisotni labiekārtotā vidē jūras krastā, kur pasākuma apmeklētājus neapdraud arī nokrišņi - diezgan būtisks mīnuss daudziem brīvdabas festivāliem un koncertiem Latvijā. Šī gada Jūrmalas festivāls tika atklāts 11. jūlijā ar spilgtu koncertu, kurā Jūrmalas festivāla orķestri, kura rindās draudzīgi spēlēja pazīstami mūziķi no vairākiem Latvijas orķestriem, diriģēja Ainārs Rubiķis, bet solisti bija divi - krievu trompetes spēles virtuozs Sergejs Nakarjakovs un teatrāli kolorītais latviešu pianists Vestards Šimkus.
Ar sākumā mazliet smagnēju, tomēr niansēti izspēlētu Pētera Čaikovska Itāļu kapričo sākās vakars, kas dāvāja ne vien kopumā pacilājošu noskaņojumu, bet arī dažas atziņas. Pirmā no tām - divi individuāli ļoti spilgti, lai arī atšķirīgi solisti vienā koncertā tomēr ir par daudz. Tas negribot vedina uz nepamatotiem salīdzinājumiem, mazliet pārsātinot kopējo iespaidu klausītājam un vienlaikus atņemot nedalītu uzmanību katram no viņiem. Otrā - prasmīga meistara rokās trompete kļūst par pārsteidzoši lirisku instrumentu, un nevis tāpēc, ka atskaņo skaņdarbu, kura oriģinālā partitūra paredzēta vijolei. Un trešā - uz klasiskās mūzikas koncertiem joprojām dodas daudz ļaužu, kas nezina, ka starp skaņdarba daļām nevajadzētu aplaudēt. Tas, gribētos domāt, liecina par jaunas auditorijas veiksmīgu piesaistīšanu žanram un vienlaikus par to, ka publisks atgādinājums tomēr nejaukt skaņdarbu muzikālo dramaturģiju līdzās aicinājumam izslēgt mobilos tālruņus tikai vairotu pozitīvas muzikālās pieredzes veidošanos sabiedrībā.
Koncertu Re minorā vijolei un orķestrim Fēlikss Mendelszons sacerējis pusaudža gados, tas ir viens no viņa ļoti ražīgās agrīnās daiļrades darbiem, kurā jau iezīmējas skaņraža meklējumi un atradumi vijolnieku meistarības izrādīšanai, - rūpīgi izrakstītas kadences, tempu un raksturu kontrasti, skaisti solo utt., kas līdz pilnībai noslīpēti daudz populārākajā un vairāk nekā 20 gadus vēlāk tapušajā Mi minora vijoļkoncertā. Re minora vijoļkoncerta pārlikumu trompetei veidojis Sergeja Nakarjakova tēvs un pedagogs Mihails Nakarjakovs. Sergejs Nakarjakovs pārsteidz un aizrauj ar inteliģentu, ārkārtīgi tehnisku, perfekcionistisku spēles manieri, kurā mākslinieks tomēr apzināti izvairās no ārišķībām un paštīksmināšanās. Tā drīzāk ir instrumenta iespēju prezentācija, kas pilnībā atspēko skeptiķu šaubas par pārlikumu pilnvērtīgumu, jo trompetei, pēc mūziķa vārdiem, joprojām ir mazliet par maz interesanta solo repertuāra. Valdzinoši lirisks instrumenta tembrs, elpas un pirkstu virtuozitāte Nakarjakova sniegumā pārsteidz un sajūsmina, bet piedevās izskanējušais viens no Nakarjakova firmas skaņdarbiem - uz flīģeļhorna atskaņotā Baha ārija uz Sol stīgas no 3. svītas orķestrim bija kā putukrējuma cepurīte uz tīkama vasaras ogu deserta. Vienkārši (lai gan, ak, cik sarežģīti spēlējams!), nepretenciozi un pārliecinoši, radot apmierinājuma un pabeigtības izjūtu, kurai neļāva pagaist pat pusstundu ilgais starpbrīdis līdz koncerta otrajai daļai un Morisa Ravela 1. klavierkoncertam Sol mažorā Vestarda Šimkus izpildījumā.
Vestards Šimkus katru savu uzstāšanos veido kā performanci, publikai allaž liekot diskutēt par to, vai pianista teatrālā mīmika un žesti ir labi iestudēta vizuālā tēla sastāvdaļa vai tomēr ir «emocionāla mūzikas izdzīvošana» atskaņojuma laikā. Ravela koncerts skanēja azartiski, tā džeziskās noskaņas lieliski piedienēja siltam vasaras vakaram un lieliski raksturoja pianista noskaņojumu, kurā, šķiet, džeza raksturam un stiliem ir īpaša vieta, spriežot pēc nesenās Rīgas festivāla laikā publikai prezentētās koncertizrādes Novecento (tai Vestards Šimkus ir gan partitūras autors, gan izpildītājs) un Dzintaru koncertzālē izskanējušajām piedevām, ko publika uzņēma ar skaļām gavilēm.
Mazliet žēl, ka Jūrmalas festivālā šogad veselības dēļ tomēr nepiedalījās par festivāla goda viesi izsludinātais tenors Aleksandrs Antoņenko, kuru - un tā pat ir lielāka intriga - uz klavierēm būtu pavadījis neviens cits kā Daniels Pavļuts, atgriežoties uz profesionālās mūzikas skatuves pēc padsmit gadu pārtraukuma. Tās laikā paspēts daudz kas ārpus mūzikas jomas, tostarp arī pabūt pie Ekonomikas ministrijas stūres. Cerēsim, ka šāds koncerts kādreiz tomēr notiks, jo Jūrmalas festivālam ir visas iespējas kļūt par tradīciju, neraugoties uz to, ka vasaras mūzikas festivāli savairojušies kā sēnes pēc lietus un kļuvuši arī samērā līdzīgi.