KULTŪRA: Spēlmanis spogulī
Jūnijā Amsterdamas Karaliskajā operā notika vērienīga Pētera Čaikovska operas Pīķa dāma jauniestudējuma nodošana publikai. 21. jūnijā iestudējums tika translēts virtuālajā operteātrī operaplatform.eu, kur interesentiem tas ir pieejams joprojām.
Muzikāli ievērību pelna fakts, ka spēlē Amsterdamas Royal Concertgebouw orķerstris, bet diriģē Mariss Jansons, šoreiz kā emeritus diriģents un viesis pie sava ilggadējā orķestra. Ar to kopā strādāti vienpadsmit gadu, kuru laikā Concertgebouw orķestris ar panākumiem atskaņojis arī citas krievu operas, piemēram, Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu (2006) un Pētera Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu (2011). Pagājušajā gadā tieši Pīķa dāmu Mariss Jansons ieskaņoja koncertierakstā kopā ar Bavārijas Radio orķestri. No šā ieraksta sastāva Amsterdamas iestudējumā piedalās tenors Miša Didjuks Hermana lomā, Larisa Djadkova Grāfienes tēlā un baritons Aleksejs Markovs kā Tomskis.
Pīķa dāmu Amsterdamā iestudējis norvēģu izcelsmes režisors ar vācu skolu Stefans Herheims, kura vārds operas režijā pēdējo astoņu gadu laikā kļuvis par zīmolu. Kopā ar savu dramaturgu Aleksandru MeieruDercenbahu (nu jau arī Latvijā teātra praksē no vācu sistēmas pārņemtais jēdziens dramaturgs ir veiksmīgi aprobēts un par dramaturgu vairs netiek uzskatīts tikai rakstnieks vai lugas autors) Herheims rada sarežģītas, semantiski daudzslāņainas klasisku operu koncepcijas. Tās galvenokārt atbilst režijas teātra virzienam, iekļaujot postdramatiskā teātra elementus un attīstot režijas stilu, ko varētu dēvēt par diskursīvu, proti, režijas interpretācijā tiek iekļautas ne vien dažādas atsauces uz autora personību un laikmetu, bet arī uz to, kādi priekšstati un mīti par konkrēto autoru un viņa daiļradi pastāv līdzšinējā kultūras vēsturē, neatkarīgi no šo priekšstatu vai mītu saistības ar vēsturisko patiesību.
2006. gadā Rīgā iestudētais Vāgnera Reinas zelts vēl bija tikai eksperimentāli provokatorisks mēģinājums tam stilam, kas 2016. gadā Amsterdamas Pīķa dāmā sasniedzis jaunu kvalitatīvo provi. Tā nav pašmērķīga dekonstrukcija, drīzāk gandrīz pētnieciska vēlme atklāt it kā sen zināmos stāstos mazāk zināmas dimensijas un atklājot tās plašākai publikai. Herheims bieži izmanto psihoanalīzi kā metodi, ar kuras palīdzību notiek mākslas darba un auditorijas mijiedarbība, savā paņēmienu arsenālā iekļauj 21. gadsimta vēstures un autora biogrāfiskos kontekstus, ironiju, grotesku. Psihoanalītiskajā praksē tiek izmantota t.s. spoguļa metode. Tā palīdz atbildēt uz daudziem kāpēc, projicējot savas izjūtas par kādu ārēju faktoru sevī, meklējot līdzīgo.
Herheima veidotajā Pīķa dāmas iestudējumā spogulis ir pavērsts pret autoru - Pēteri Čaikovski, viņa bailēm un šausmām par savu homoseksualitāti, kas projicētas uz režisora ieviestā Čaikovska tēla un Hermaņa attiecībām, apbrīnu par Mocarta ģēniju, laulību ar Antoņinu Miļukovu (tā šajā iestudējumā ir viena no portretiskā līdzībā tēlotā Čaikovska identitātēm), attiecībām ar patronesi un vēstuļu draudzeni Nadeždu von Meku, kuras portrets izmantots, lai attēlotu Grāfieni jaunībā, un tamlīdzīgi. Būdams muzikāli izglītots, Herheims neaizraujas tikai ar vizuālām norādēm, viņš atsaucas arī uz partitūru. Izrādes sākumā uz skatuves ir zelta būrītis ar papagaili un muzikālo lādīti, kura atskaņo Papageno āriju Ein Mädchen oder Weibchen no Mocarta Burvju flautas. Tikai vēlāk - balles divertismentā - ieraugām Dafni un Hloju putnu, acīmredzot Papageno un Papagenas kostīmos, savukārt Mocarta skaņuraksta ietekme uz Čaikovski šajā epizodē kopā ar vizuālo pastiprinājumu ir ausīm dzirdama ikvienam, arī mūzikas vēstures nepārzinātājiem. Savukārt 3. cēliena Tomska drastisko dziesmiņu ar Papageno āriju jau salīdzinājis Čaikovska biogrāfs Boriss Gasparovs - šī reference tiem, kas zina.
Dzimumidentitātes transformācijai pakļauts arī Ļizas draudzenes Poļinas tēls, un bikšu loma šajā gadījumā stipri vien maina attiecības tēlu galerijā, kurā klātesošais tūkstošveidis Čaikovskis spēlē galveno lomu gan kā spēlmanis, gan manipulators, gan liriskais varonis, gan moceklis. Citkārt epizodiskās Jeļecka lomas atveidotājs Vladimirs Stojanovs, vienlaikus spēlēdams Čaikovski, ir izrādes centrā ar savu nemitīgo klātbūtni uz skatuves un tajā ietverto nozīmi. Čaikovska klātbūtne multiplicējas vīru kora vizuālajā atveidojumā, kā arī dejotājos, kas operas beigās rāda komponistu kā Jēzu Kristu, tērptu vien gurnautā, ar asiņojošās stigmās iespraustām rakstāmpalvām, kam pieder Pīķa dāmas partitūra. No režijas viedokļa interesants ir fakts, ka Poļinas Jeļecka ārijās pie klavierēm, kas no rekvizīta pārtop par reālu instrumentu, Čaikovska tēlā darbojas holandiešu pianists Kristians Kuivenhovens. Herheims savās režijas stratēģijās bieži izmanto paņēmienu teātris teātrī, un Pīķa dāma nav izņēmums. Ļiza kā nāves eņģelis melniem spārniem atnāk pie mirstošā Čaikovska izrādes teatrālajā prologā un arī pie Hermaņa finālā, pārklājoties robežām starp operas libreta realitāti un Čaikovska mītiskotu biogrāfijas atspulgu. Lai kā varbūt Herheima kritiķiem negribētos to atzīt, citkārt kliedzošā forma viņam ir kļuvusi par poētiku, kura panāk pilnīgi cita līmeņa līdzpārdzīvojumu, lai arī, iespējams, tas ir vairāk intelektualizēts nekā uz emocijām balstīts.
Amsterdamas Concertgebouw orķestris skan, kā allaž, nepārspējamā muzikālā kvalitātē, un kopā ar Marisu Jansonu tas ir bijis kas īpašs visus šos gandrīz divpadsmit gadus. Tiesa gan, šajā operas iestudējumā vietumis diriģenta izvēlētais temps šķita par izstieptu Čaikovska trauksmainajai partitūrai, un tas savā ziņā ir vēl viens ironijas piliens klāt tai ironijai, ko režisors ar vizuālās izteiksmes līdzekļiem un mizanscēnu palīdzību piešķīris korim, sevišķi pacilājoša rakstura dziedājumos. Tomēr liriskums, ar kādu Jansons diriģē Čaikovska operas, ir drīzāk emocionāli tonēts, ne notīs rakstītā nosacīts. Iespējams, tas ir diriģenta sentiments pret krievu mūziku. Solistu komanda ir spilgta, taču Hermani varētu vēlēties vokāli izteiksmīgāku. Miša Didjuks nav apveltīts ar izteiksmīgu augšējo reģistru un tembrāli līdzenu dziedājumu, lai arī tēla dramatiskuma viņam pietiek. Toties spoža ir Svetlanas Aksenovas Ļiza, īpaši pārsteidzot ar meitenīgumu tēlā, kas ļoti bieži iztrūkst vai tiek pārspīlēts, laupot ticamību. Tembrāli bagātīgs un melodiski izsvarots ir Aleksandra Markova dziedājums Tomska tēlā. Dramatisks savās bailēs no nāves, bet reizē lirisks jaunības atmiņu apdvestajā dziedājumā ir Larisas Djadkovas sulīgais mecosoprāns. Čaikovska šā iestudējuma alter ego Jeļecka ārija Ja vas ļubļu Vladimira Stojanova izpildījumā izskan daudz pamanāmāk nekā ierasts citos iestudējumos - te varētu vilkt paralēles ar Gremina āriju Jevgeņijā Oņeginā arī Jeļeckim režisora piešķirtās vecuma grupas dēļ.
Muzikāli baudāma, ar savām odziņām un arī ērkšķīšiem, tomēr šoreiz Pīķa dāma ir kas vairāk par vienkāršu operas izrādi - tā liek pārdomāt ļoti daudz ko par un ap Pēteri Čaikovski, vienu no krievu mūzikas dižgariem, kas, izturējis gadsimtu pārbaudi, turpina priecēt klausītājus visās pasaules malās vēl šobaltdien. Internetā Nīderlandes Karaliskās operas Pīķa dāmu varēs noskatīties vēl vairākus mēnešus, un, lai arī ieraksts neaizstāj izjūtas, kas piedzīvotas skatītāju zālē, tā ir lieliska iespēja sekot līdzi operas pasaulē notiekošajam un reta reize, kad iespējams dzirdēt, kā operu diriģē Mariss Jansons.