KULTŪRA: Intas Celmiņas gleznu pasaulē

GLEZNAS ALBUMĀ. Intas Celmiņas glezniecība, apkopota grāmatā, iedarbojas emocionāli negaidīti spēcīgi. Jaunajā izdevumā lasiet arī Laimas Slavas ievadvārdus un mākslinieces eseju, kas lakoniskos vārdos pastāsta daudz un ietilpīgi. Attēlā 2000. gadā tapušais akts – viena no gleznām, kas atrodama jaunajā izdevumā © Publicitātes foto

Vasaras karstumā pie glezniecības cienītājiem nonācis apgāda Neputns izdotais Intas Celmiņas albums ar lakonisko nosaukumu Inta Celmiņa.

Man šķiet, tas varētu kļūt par lielisku dāvanu tiem, kam apnicis raibums un ņirboņa, jo albuma kopiespaids atgādina tikšanos ar zemi rudenī, kad putni ir prom un iestājies tas lieliskais miers un klusums, kas dabā sastopams itin reti.

Latvijas dabas iedvesma Intas Celmiņas darbos ir ļoti spēcīga, tomēr tā izpaužas visnotaļ savdabīgi. Varbūt tā ir pilsētas skola un ietekme, jo kaut ko tādu, visticamāk, var radīt vienīgi tas, kurš, dzimis asfalta un mūru valstībā, savām acīm ierauga, piemēram, lietus vīriņu, kas pelēkā mētelī klusi aizlavās gar vecas klēts stūri, vai varbūt veco mājas saimnieci, kas pēc aiziešanas veļu valstībā laiku pa laikam atnākusi apraudzīt, vai grābekļi nolikti pareizajā vietā.

Albuma pamatstruktūru, protams, veido gleznas, tomēr nav tā, ka tas ir tikai liela skatāmgrāmata. Izdevuma ievadā mākslas zinātniece Laima Slava saka: «Ir grūti pateikt, kādēļ dažu mākslinieku darbu priekšā tevi pārņem laimes sajūta. Un pat ne tādēļ, ka tajos būtu kas jautrs, īpaši optimistisks. Bet šī sajūta apņem, un viss. Varētu arī teikt, ka nojausma par tikšanos ar šo mākslinieku darbiem ir kā izskanējis aicinājums ceļojumā, kuru jau iepriekš apjaut kā tādu, kur sastapsies ar kaut ko sev svarīgu, kas pagaisis ikdienā.

Ar Intas Celmiņas darbiem ir tieši tā.»

Varbūt šis apgalvojums nav pētniecisks, tomēr tas ir ļoti trāpīgs grāmatas kontekstā, ko bagātina ļoti interesantas atziņas, kas atrodamas albuma noslēgumā. Tas ir pašas mākslinieces vēstījums, kas lieliski papildina reprodukciju materiālu un pasaka daudz par redzēto: «Visu mūžu strādājot glezniecības laukā, esmu nonākusi pie atziņas, ka gleznieciskā forma nav izsakāma vārdos. Nosaukumi vai literāri skaidrojumi neatklāj ideju, jo tā slēpjas emocijās, strāvās un zibšņos un nav tik viegli atrodama. Ir jāprot skatīties. Ir jāsajūt glezniecības strāvojumi, un tiem jāatrod atbilstība savās sajūtās. Pastāv iespēja kaut ko neredzēt, nesaprast, kaut kam paiet garām, tomēr - cik daudz bagātību ir šai jomā! Pat vairākus gadsimtus senas gleznas atrod un saviļņo skatītājus šodien! Un mūs tā iespaido ne jau sižets vai laikmeta notikumi, bet cilvēka nemainīgā daba - jūtas, centieni, ideāli. Kā mēs to varam saskatīt? Kā sajust? Kā mēs to varam parādīt?»

Atbildes uz šiem jautājumiem, kas sākas ar daudzajiem «kā», pašas Intas Celmiņas izpildījumā atrodamas jaunajā mākslas albumā, bet, piekrītot māksliniecei, ka «literāri skaidrojumi neatklāj ideju, jo tā slēpjas emocijās, strāvās un zibšņos», īss literārais kopsavilkums par šo grāmatu ir apkopojams vienā teikumā. Reizēm der apsēsties un nesteidzīgi skatīties, lasīt un domāt.

Inta Celmiņa (1946) pieder pie pirmās latviešu pēckara jaunā avangarda paaudzes, kas sev uzmanību sāka pievērst ap 70. gadu vidu. Kopš 1985. gada sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes, piedalījusies neskaitāmās grupu izstādēs. 2011. gadā kļuvusi par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tretjakova galerijas, Ludvika Modernās mākslas muzeja Ķelnē kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.