Trautmanis: Vivjena Lī, Bridžita Bardo un citi noslēpumi

Andra Trautmaņa grāmata Izlūkošanas noslēpumi, manuprāt, ir viens no interesantākajiem šī gada notikumiem grāmatu pasaulē.

Gandrīz sešsimt lappušu biezo ķieģeli nav vērts mēģināt izraut cauri vienā rāvienā, jo tas nav nekāds dāmu romāns. Grāmatu lasot, redzams, ka tā autors faktus nav kasījis kopā pa globālo tīmekli, bet gan zina, ko raksta.

Turklāt, varbūt es maldos - ļoti daudzas lietas šajā grāmatā iespējams ir aprakstītas pirmoreiz. Nu kaut vai stāsts par leģendārās Matas Hari meitas likstām. Savukārt nodaļas, kas atstāsta autora sarunu leģendāro nacistu štandartenfīreru Oto Skorceni, vai Kafija un konjaks ar Špēru, ir vienkārši unikālas. Vēl grūti nepamanīt, ka grāmata Izlūkošanas noslēpumi, kas aptver 20. gadsimta sākuma un vidus daļu mudž no latviešu uzvārdiem. Tā vien šķiet, latvieši vai precīzāk Latvijā dzīvojošie intelektuāļi allaž bijuši iesaistīti dažādās spiegu spēlītēs. Šajā kontekstā stāsts par Vili Lāci un komunistiskajiem pagrīdniekiem izrādās tikai niecīga epizode milzīgā izlūkošanas sāgā, kurā piedalījušies dažādu valstu izlūkdienesti. Te darbojušies un arī šobrīd droši vien savas operācijas veic daudzi. Pieķeru, ka lasot reizēm zūd robeža - kas tā ir? Kultūras vēsture vai pētījums par izlūkošanu, jo grāmatas lappusēs sastopama unikāla kompānija, sākot no tango karaļa Oskara Stroka, beidzot ar lielo latviešu draugu un Rīgas kaķu ķēniņu Bernhardu Lameju. Viesojoties pie Starptautiskās izlūkdienestu vēstures asociācijas biedra Andra Trautmaņa, cilvēka, kas ielicis pamatu arī atjaunotās Latvijas izlūkdienestam un sēžot mīkstajā krēslā, kurā savulaik sēdējis pats padomju superspiegs Kims Filbijs, klausījos grāmatas autora dzīves stāstu. Interesantākie notikumi tajā sākās tad, kad pēc studijām universitātes juridiskajā fakultātē un darba milicijā Andris Trautmanis, lielā mērā pateicoties labajām valodu zināšanām un toreizējā ministra Viļa Krūmiņa atbalstam, nonāca Maskavā diplomātiskajā akadēmija.

Vētrainā Londona

«Pēc Diplomātiskās akadēmijas saņēmu norīkojumu uz Angliju. Biju kultūras atašeja vietnieks. Viss bija sadalīts. Atašejs nodarbojās ar mūzikas, teātra un operas jomu. Man tika literatūra, kino, vieglā mūzika un sporta lietas, kas saistītas ar kultūru. Notikumu bija daudz, ielūgumi nāca straumēm, tad tik vajadzēja izvēlēties, uz kuru skriet. Interesanti! Grāmatu prezentācijas, kur iepazinu to autorus, tāpat kino būšana. Tikos ar daudziem. Viesojos mājā pie Vivjenas Lī.

Toreiz bija liela ambrāža. Uz Angliju atbrauca filmas Karš un miers kino komanda, ko taisīja Bondarčuks seniors. Gara filma, trīs stundas! Notika pirmizrāde. Bondarčuks uzstāja - uz to esot jāielūdz Vivjena Lī. Gāju, nesu ielūgumu. Vivjena Lī teica - man ir labs brendijs, viņas kalpotāja tūlīt sagādāja pudiņu. Ļoti interesanta personība! Bez šaubām tolaik jau sagurusi pēc visām šķiršanās lietām ar Olivjē un no slimošanas. Aprunāties arī viņu, tas bija kaut kas! Lī prasīja, vai esmu redzējis viņas filmas. Jā, es teicu, Rīgā arī tās rādīja. Pirmo, ko redzēju, tas bija Vaterlo tilts. Lī sacīja - O, šitā kara laika filma, man tikai trīs kleitas pa visu filmu uzšuva! Es teicu - Bet lēdijai Hamiltonei taču bija vairāk kleitu! O, jā - viņa atbildēja. Nu un Vējiem līdzi. Es kā aizbraucu uz Londonu, tā pirmajā nedēļā aizgāju uz Odeonu, tur visu laiku rādīja Vējiem līdzi. Viņai dikti patika, ka slavēju. Tad prasīju - Bet vai jūs atnāksiet uz filmas pirmizrādi? Viņa kļuva nevaļīga, teica, ka nē, bet piebilda - es labprāt uzņemšu Bondarčuku un viņa blici pie sevis. Uzklāšu galdu un tā.

Es saku Bondarčukam - Vivjenas kundze jūs gaida pie sevis. Tikai nebāzieties viņai virsū ar savu filmu, bet stāstiet kaut ko labu par viņas filmām. Savu pieminiet, gan jau viņa to noskatīsies. Ar to pietiks. Bondarčuks kaut ko atmurmulēja. Labi, ka pateicu to arī viņa sievai Skopcevai! Viņa, par laimi, bija ļoti sakarīga: Vivjena Lī ir cilvēks gados, dikti sakreņķējusies, diezin vai ir pareizi bāzties viņai virsū ar Karu un mieru, ja paslavēsiet kādu viņas filmu, būsiet nopietns cilvēks kino jomā.

Tur bez šaubām, viss aizgāja otrādi. Bondarčuks grieza vaļā, ka tas, kas Tolstojam esot grāmatā, nekam nederot. Viņš, lūk, esot pētījis literatūras arhīvā Tolstoja rokrakstus, tur esot īstā buķete, tāpēc viņa filma esot fantastiska. Kas nu tur fantastisks? Pusi filmas rāda vienu ceļu un zābakus, kas pa to soļo. Angļi, skatoties to filmu trīs stundas, bija nomocījušies. Viņi taču bija redzējuši amerikāņu Karu un mieru! Laime, ka Skopceva iejaucās, sāka stāstīt, ka Maskavā rādot filmas ar Lī, gan kinoteātros, gan tās, kas neesot iepirktas publiskai demonstrēšanai, kino namā filmu speciālistiem. Vivjena Lī uzreiz atplauka un pievērsās Skopcevai. Paldies dievam, ka tiku ārā no šitās šmuces, jo Bondarčuks grieza vaļā galīgi aplam.

Bet pirmizrādes un pieņemšanas bija vairākas. Ja arī filma ne visai, pati kompānija angļiem patika, viņi labprāt tikās un runājās. Tajā laikā vēl Londonā strādāja Rožē Vadims un viņa gandrīz sieva Bridžita Bardo. Viņi laikam filmēja kādas epizodes Anglijā. Abi tajā laikā jau bija diezgan uz nažiem. Viņi arī bija uzaicināti uz pieņemšanu. Galdi jau kā parasti padomju vēstniecībā, ikri, smalkas zivis, šņabis un konjaki. Interesanti bija vērot! Bridžita Bardo daudz nekautrējās. Ar lielo karoti krāva ikrus uz maizes un kārtīgu šņabja glāzi! Parunājāmies. Ļoti komunikabla. Ar viņu jau visi gribēja aprunāties. Bardo bija atnākusi kaut kādā ļoti smalkā kleitā. Tā bija darināta no tādiem kā plastmasas rimbuļiem, kas bija saāķēti kopā. Rolans Bikovs bija tūlīt klāt un jau mēģināja kaut ko atāķēt. Rožē Vadimam tas nepatika, viņš kādā brīdī no pieņemšanas aizbrauca. Kad pasākums beidzās, laist aktrisi vienu pašu tumsā uz viesnīcu, viņa dzīvoja Haidparka Hiltonā, nebūtu prāta darbs. Man uzdeva viņu klusu un mierīgi aizgādāt uz viesnīcu. Kāds nu tur klusi? Pieteicās vesels bars pavadītāju ar Rolanu Bikovu priekšgalā. Bija pilnīgi skaidrs, ja šis bars iegāzīsies viesnīcā, būs troksnis pa visu Hiltonu. To nevarēja pieļaut. Es vispirms piebraucu pie Oksfordstrītas viesnīcas, kur dzīvoja padomju aktieru delegācija. Teicu, lai viņi aiziet paskatīties, vai tur kāds negaida. Es pat neatceros, kas. Pavadītāji bija krietni iesvilpuši. Izkāpa. Man tik to vajadzēja, aiztaisīju durvis, un pa federi. Aizbraucu līdz Hiltonam. Bridžita Bardo nemaz klusi negribēja izkāpt. Bet es redzu cauri rūtīm, ka viesnīcas recepcijā jau gaida Rožē Vadims, nikns kā tīģeris. Par laimi, pie durvīm dežurēja viesnīcas darbinieks. Es viņam fiksi iedevu vienu banknoti un palūdzu, lai nogādā cienīto kundzi līdz numuram. Piesolīju, ka atnākšu vēlāk.

Londonā ir ļoti interesanti grāmatveikali. Tur bieži notika tikšanās ar autoriem. Veikalā pie admirāļa Nelsona pieminekļa pagrabstāvā bija īpaša nodaļa par specdienestiem. Es tur bieži iepirkos. Augšā viņi tirgoja arī grāmatas ar autoru parakstiem. Tās maksāja kādu mārciņu dārgāk. Londonā bija ļoti interesanti.

1970. gadā atbraucu atpakaļ uz PSRS, mani gribēja paaugstināt. Ļoti paveicās, jo tajā laikā notika lielā izmešana. Vairāk nekā simts PSRS dažādu vēstniecību darbiniekus izsvieda ārā no Rietumiem kā padomju aģentus. Ne visi tādi bija, bet izmeta tos, kas nepatika. Persona non grata - diplomātam jau tas nozīmēja beigas. Kur tad likties? Atliktu vien padomju bloks un Āfrikas valstis. Pēc tam diplomātiskajā darbā ieplūda daudzi funkcionāri, kas tur visticamāk nonāca pazīšanās ne jau nu savu zināšanu dēļ.»

Greizsirdīgās funkcionāru sievas

«Kad strādāju Berlīnē, demokrātiskajā Vācijā pie mums atsūtīja vienu tādu funkcionāra dēliņu ar visu sievu. Uzreiz augstā amatā! Precīzi neatceros. Vai pat ne otrais sekretārs? Tā parasti nenotika. Vispirms vajadzēja vismaz pāris gadus sevi pierādīt darbā. Viņa sieva bija vēl dullāka. Sadomājusies, ka viņai tāds vīrs. Lecīga! Nevarēja sadzīvot ne ar vienu.

Kādu dienu man zvana no konsulāta - mākslinieki iebraukuši no Rīgas, ienāc parunāt. Izrādās, Mākslinieku savienībā ir vienošanās par izstādi, bet nav skaidrs, kā bildes vest. Es solīju nokārtot. Tajā brīdī konsulam zvana. Jūtu, kaut kas nav labi. Konsuls lūdz, lai aizskrienu tepat uz kafejnīcu, esot ziepes ar kādu vēstniecības darbinieku. Laikam sakāvies vai kaut kas tāds. Tur uz Frīdrihštrāses stūra bija tolaik ļoti modīgs iestādījums ar lieliem stikla logiem. Kas man? Aizbraucu. Skatos, tur poliči un ātrā palīdzība, bet šitas te funkcionāra dēliņš ar pārsistu galvu mētājās gandrīz pa zemi. Viena dāma Dior kostīmā aplieta ar kafiju, bet saniknotā sieva skrien ap galdu apkārt, bļauj un lamājas krieviski.

Prasu austrumvācu policistam, kas noticis. Izrādās, kungs un dāma kostīmiņā te sēdējuši, pasūtījuši pudeli Grand Marnier liķiera. Viss klusi un mierīgi. Tad ienākusi niknā dāma, bļāvusi uz vīru - ak, tu šitā strādā? Šis pretim bububu, bet viņa sievietei pie galda uz krūtīm karstu kafiju un ar pudeli - blaukš! - vīram pa galvu. Pudele čupā, liķieris pa visām malām. Skatos, funkcionārs nav runājams. Ātrie saka, jāved uz slimnīcu, varot būt galvaskausa plīsums. Teicu, ka vedīsim uz savu kara hospitāli. Par laimi, policists man atdeva viņu dokumentus. Tur taču varētu būt pamatīgs skandāls! Jau tā apkārt žurnālisti slaistījās un gribēja fotografēt. Neļāvu. Teicu šoferim, lai ved viņu prom kopā ar visu sievu. Sieva vēl bļaustījās - kā pret mani var lietu ierosināt, man ir diplomātiskā pase. Aplietā dāma izrādījās no britu vēstniecības. Esot Mērija, nosauca kaut kādu uzvārdu. Iedevu viņai savu žaketi, lai nav jāiet pa ielu tādā paskatā, pavadīju līdz vēstniecībai un atdevu pasi. Viņa bija tik laimīga. Ar šo dēliņu pēc tam bija liels skandāls. Ietekmīgais tētis ņēmās, ka viņa dēlu esot kaut kādi aģenti piekāvuši.

Pēc daudziem gadiem atkal esmu Anglijā seminārā, jau kā Latvijas valsts izlūkdienesta pārstāvis. Mēs tur stāvam, runājamies, pēkšņi nāk iekšā tāda smuka meitene, krīt man ap kaklu un sauc - Endrjū! Visi brīnās. Jūs esat pazīstami? Es no sākuma ar nemaz nepazinu, gadi taču pagājuši. Mērija? Viņa saka, atvaino, es neesmu Mērija, tas bija tikai manos piesegdokumentos rakstīts. Izrādās, viņu šis funkcionārs toreiz interesējis tāpēc, ka viņa tētis bija ļoti ietekmīgs. Puisis pļāpīgs, lielījies un plaši izrunājies, no viņa varēja uzzināt daudz par lietām, kas notiek Krievijā. Ja toreiz es nebūtu dabūjis no vāciešiem atpakaļ viņas pasi, tad droši vien viņas karjera būtu beigusies. Šādas lietas es varētu stāstīt un stāstīt. Es tās tagad aprakstu savā nākamajā grāmatā.»

Deviņi mēneši Lefortovā

«Pēc diplomātiskā darba Vācijā, kur nostrādāju neticami ilgi, gandrīz desmit gadus, es kādu laiku darbojos tepat Latvijā, Ārlietu ministrijā. Bet kāda nu toreiz te bija Ārlietu ministrija. Darīt jau īsti nebija ko. Toreiz Rīgai bija sadraudzības pilsēta Rostoka, sadarbība ļoti aktīva, reizi nedēļā uz turieni gāja konteinerkuģis, mūsu zvejnieki izmantoja Rostokas ostu, pārdeva tur vāciešiem zivis. Arī ar dāņiem viņiem bija labi kontakti, Bornholmas salā tika remontēti mūsu zvejas kuģi. Man piedāvāja pastrādāt par konsulu. Darba tur bija ļoti daudz. Arī kultūras notikumu. Uz Vāciju regulāri vedām izstādes un pat teātra izrādes. Tas jau bija ļoti vienkārši. Kuģī iekšā un prom.

1985. gadā saņēmu ziņu, ka man esot jābrauc uz Maskavu, atskaitīties. Toreiz tāda prakse bija, bet aicinājums pienāca neparastā laikā - martā. Pazvanīju, kas par lietu. Man atbildēja, ka priekšnieks mainoties, jaunais gribot ar visiem iepazīties. Ja vajag, vajag. Braucu uz Rīgu, sēdos lidmašīnā. Šeremetjevā, kāpju lejā, rokā neliels portfelis ar pāris krekliem - netaisījos tur aizkavēties. Pie trapa melna volga. Divi kungi prasa - vai jūs esat konsuls Trautmanis, mēs jūs aizvedīsim. Konsuls jau nu akurāt nebija tā persona, ko pie trapa sagaida, tas man likās dīvaini, bet ja nu ved, lai ved uz Ārlietu ministriju. Pa ceļam sāku skatīties, ka mani ved neriktīgā virzienā. Prasu - kas par lietu? Nē, nē, tur esot remonts, ceļš slēgts.

Nu labi braucam, bet tad iebraucam šķērsielā, un es skatos - uzraksts Lefortovskij val. Kas tad tas? Te taču ir tikai lielais KGB izmeklēšanas cietums. Vecs cietums, no cara laikiem, būvēts cara armijas militārpersonām. Vārti atveras, braucam iekšā. Ar liftu uzbraucam augšā kaut kādā kabinetā. Tur pie galda nikns vīrs, logi aizrestoti, Dzeržinska bilde pie sienas - jūs zināt, kur jūs esat?

Saku - droši vien kāda izmeklēšanas iestāde. Ja būtu darba kabinets, tad jau restes pie logiem nebūtu un arī krēsli un galds netiktu pie grīdas pieskrūvēts.

Šis dusmīgi glūn, šķirsta kaut ko un beidzot prasa - zināt, kāpēc šeit esat?

Saku, ka nezinu - mani izsauca par darbu atskaitīties.

«Nē, nē! Jūs esat kaut ko sastrādājis.»

«Viss, ko esmu sastrādājis, izlasāms vēstniecības atskaitēs!»

«Vai tikāties ar dāņiem?»

«Protams, ka tikos, Bornholmas salā, viņi taču ir mūsu sadarbības partneri tur taču mūsu zvejas kuģi nāca un gāja. Atskaitēs viss redzams.»

«Ar angļiem arī tikāties?»

«Protams, es taču tur strādāju! Mani daudzi pazīst, viņi pie manis nāca arī pēc tam darba lietās. Tas taču viss ir zināms.»

«Nē, nē! Jūs esat dāņu, angļu un vācu spiegs! Pie jums mājās atrasta pistole. Jūs gribējāt pēc atvaļinājuma braukt pie Lībekas un izlauzties ar ieroci pāri robežai uz Rietumiem.»

Vēl ceturtais pants par kuru draud augstākais soda mērs! Prasu, kāpēc man jābēg, ja man ir diplomātiskā pase. Es ar to varu uzturēties Rietumos 48 stundas darba darīšanās. Kāpēc man vajadzētu lauzties pāri robežai? Es taču varu mierīgi izbraukt ar auto vai ar vilcienu.

«Bet no kurienes pistole?»

To pistoli man Vācijā iedeva Policijas pārvaldes priekšnieks. Mēs kopā gājām medībās, bijām iedraudzējušies. Viņš redzēja, ka man ir tikai bises, tāpēc iedeva pilnīgi jaunu Walther pistoli, ja nu gadījumā, uz cūkām ejot, nākas sadurties ar saniknotu meža kuili. Kamēr bisi pārlādē, tikmēr var nopietnās nepatikšanās nonākt. Manos medību dokumentos par to bija attiecīgs ieraksts. Tajos bija teikts, kāpēc pistole izsniegta un kā tā jānodod, bet izskatījās, ka izmeklētāju tas galīgi neinteresē. Viņš tik bļāva, ka es runājot muļķības un lika parakstīt, ka es esot spiegs un terorists. Neparakstīju. Mani aizveda uz kameru. No rīta atnesa baigo putru. Nevarēju to ieēst. Vēlāk, tad jau uzzināju, ka šī putra ir labākais, ko tur dod.

Pirmo nedēļu pratināšanas turpinājās apmēram tādā garā. Pēc tam man sāka prasīt, vai es pazīstot tādu Gordijevski. Teicu, ka nepazīstu. Kā, jūs taču kopā Ārlietu ministrijas bibliotēkā lasījāt dokumentus pirms devāties uz ārzemēm? Atcerējos, jā bija tur tāds Oļegs, viņš piesēdās pie mana galda tur tie galdi bija tā salikti, ka bija divas vietas lasītājiem. Viņš studēja materiālus par Dāniju. Pazinu viņu tikai pēc vārda. Kādas reizes ar viņu drusku papļāpājām, iedzērām kafiju ministrijas kafejnīcā, bet tas bija tiks sen. Toreiz, kad mani Lefortovā pratināja, es jau nemaz nezināju notikušo. Kas bija Gordijevskis? Augsta ranga KGB darbinieks. KGB bija palaiduši garām to, ka Dānijā viņu pārvervēja angļu izlūkdienests un KBG nosūtīja Gordijevski uz Angliju jau kā rezidentu. Tā bija izgāšanās!

Vēlāk noskaidroju, ka viņiem kaut kādas aizdomas par Gordijevski bija. Rezidentu atsauca uz Maskavu, sāka pratināt, bet neko konkrētu. Droši vien pierādījumu nebija. Viņam pielika novērošanu. Gordijevskis mitinājās dzīvoklī netālu no meža. Katru rītu viņš vienā laikā cēlās un devās skriet pamatīgu krosu. No sākuma kādas reizes viņa uzraudzītāji skrēja līdzi, bet laikam nevarēja turēt. Nosprieda, ka vieta nomaļa, palikt nav kur, Gordijevskis nekur nepazudīs un uzlika novērotājus tajos punktos, kur viņš skrēja iekšā un laukā no meža. Vienu rītu, kad laiks bija ļoti slikts, Gordijevskis savā treniņtērpā un kedās ieskrēja mežā, bet ārā neizskrēja. Kamēr novērotāji attapās, pārbaudīja mežu, pagāja vairākas stundas. Izrādās, Gordijevskis, tā vietā, lai skrietu pa parasto maršrutu, ar naudu un dokumentiem kabatā aizskrēja uz netālu esošo elektriskā vilciena staciju. Maskavā viņš iesēdās vilcienā uz Ļeņingradu, bet izkāpa kaut kādā pilsētiņā pirms galamērķa. Tur netālu bija šoseja, kas veda uz Somiju. Tur viņš aiz liela akmens pacietīgi gaidīja, līdz piebrauca vēstniecības transports, ietina viņu īpaši apstrādātā brezentā, lai bagāžniekā suņi nesaostu - diplomātiskos auto vaļā uz robežas nedrīkstēja vērt, bet no ārpuses ar suņiem vienalga pārbaudīja.

KGB tā bija briesmīga izgāšanās. Skaidrs, ka viņi meklēja vainīgos. Un tad viņiem patrāpījos es. Viņi jau pat nepārbaudīja faktus, kaut tie visi vēstniecības dokumentos bija. Sākās nopietna fiziskā iespaidošana. Es neatzinos.

KGB lietas pārraudzīja kara prokuratūra. Vienā tādā pratināšanas reizē blakus izmeklētājam sēdēja prokurors. Viņš sāka man prasīt, kāpēc es tik ļoti saņurcīts esot. Teicu, ka neparakstu atzīšanos, jo neesmu vainīgs. Prokurors arī sēdēja tādu niknu ģīmi, bet tad aizsūtīja izmeklētāju pēc citiem materiāliem un sāka pārbaudīt. Kad izmeklētājs to uzzināja, palika gandrīz vai traks no dusmām. Vienu dienu atkal atveda uz pratināšanu. Prokurors pateica - fakti nav apstiprinājušies, vediet viņu uz cietuma slimnīcu, tā lai sitienu pēdas pazustu un viņš būtu vesels. Kā tie pratinātāji uz mani skatījās!

Slimnīcā jau bija labi. Pat jaunu zobu ielika izsistā vietā. Tikai ļoti maziņu. Tā pagāja deviņi mēneši un lietu vajadzēja izbeigt. Mani atbrīvoja, ne vārda nesakot. Atbraucu mājās, izrādās, arī sieva neko nezināja, kāpēc esmu bijis prom visu šo laiku. Tur Lefortovā, man palika šķērmi ap dūšu. Es, protams, zināju, par 1937. gadu, par represijām, bet to ka 1985. gadā nopratināšanā varēja darīt tādas lietas, lai norakstītu uz mani izgāšanos ar Gordijevski… protams, kad atbraucu mājās nekādai Ārlietu ministrijai mani vairs nevajadzēja.

Tagad sēžu mājās pensijā, laika daudz. Rakstu par to visu grāmatu. Gan par Jūrmalu, nāku no dzimtas, kas vairākās paaudzēs ir jūrmalnieki, gan par satiktajiem cilvēkiem, gan par notikumiem. Šādu stāstu man ir daudz.».