Lentu cilpu pakaramie, čalotava Kuldīgā, modulāra sēdmēbele, komunikācijas palīglīdzeklis Alcheimera slimniekiem, divu riteņu elektriskais transportlīdzeklis… To, ka dizains nav tikai luksusa prece un interesantas idejas nav izsmeltas, kārtējo reizi pierādīja Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina diplomandu* dienas. Vienīgais «bet» – visas šīs skaistās ieceres lielākoties paliek vienā eksemplārā kā diplomdarba projekts.
LMA Dizaina nodaļas docente profesore Aija Freimane uzteic šā gada diplomandu darbus, kurus nosacīti varot iedalīt vairākās tēmās: veselība, valoda, līdzdarbošanās, piedalīšanās, piemēram, savas pilsētvides sakārtošanā, identitātes meklējumos. Darbi tapuši uz nopietnu pētījumu pamata, un to īstenošanai ne vienmēr pieticis ar tiem atvēlēto laiku. Tā tas bijis ar elektroriteņa radītāju Frici Kalveli, kurš tik nopietni pieķēries sava darba izstrādei, ka paņēmis vēl akadēmisko gadu, lai to pabeigtu.
Vaļasprieki un dzīvesveids
A. Freimane norāda, ka daļa savu diplomdarbu saistījuši ar savu vaļasprieku vai dzīvesveidu. Lūk, Arvīds Endziņš, kurš labprāt muzicējot, izveidojis GRAB instrumentus. Tie ir salokāmi un ikvienam pieejami ritma instrumenti, kas mudina meklēt daudzveidīgas to lietošanas iespējas.
Savukārt Maija Eglīte kā zaļā dzīvesveida piekritēja pievērsusi uzmanību preču iepakojumam. «It kā sīkums, bet arī tas, kā un kādu izmantojam iepakojumu precēm, ko iegādājamies, rāda attieksmi. Aicinu atvērt ledusskapi un novērtēt tā saturu - vai tajā nav vairāk iepakojuma nekā pašu produktu? Un šie plastmasas maisiņi. Kaut vai čipsi - neliela to saujiņa ielikta milzīgā un košā tarbā. Lai tikai tu pamanītu tos un nopirktu!» par patērētāju sabiedrības nezaļo domāšanu ir satraukusies M. Eglīte. Vēl absurdāk esot tas, ka ne tikai iegādājamies lietas, lai tās tūlīt izmestu, bet vēl papildus maksājam par atkritumu izvešanu. Latvijā viens cilvēks gadā saražo vidēji 90 kilogramu izmestā iepakojuma. Jā, atkritumus var pārstrādāt, bet varbūt tos nemaz neradīt, tā vietā izmantot vairākkārt izmantojamos audekla maisiņus, tajā skaitā arī maizei, un burciņas - gan piena produktiem, gan gaļas iesvēršanai.
Videi tuva ideja radusies arī Evijai Krauklei, kura piedāvā izveidot no salmiem, siena vai niedrēm un klūgām patvērumu bērniem. Aušanas tehnikā veidotie moduļi saglabā materiālu raupjumu un dabas nepiefrizēto skaistumu. Produkts, kas nāk no dabas un pārvēršas par dabu.
Piederība un savas vietas izjūta
Par savas vietas un piederības stiprināšanu diplomdarbā Lubāna domājusi Sandra Žvagina. Pamudinājums nācis no viņas brāļa, Lubānas vīnotavas īpašnieka, kurš iecerējis vīna degustācijas telpu izveidot tā, lai tajā būtu jūtama Lubānas klātbūtne. Idejas interjeram un eksterjeram radušās, uzklausot dzīvesstāstus, izpētot muzeju fondos rastās rakstiskās liecības un fotogrāfijas. Uzietie priekšmeti un informācija sastrukturēti šai vietai raksturīgos laikmetos (muižas, arheoloģiskais, latviskais vai kolhoza), nenoniecinot nevienu no tiem, un viss apkopots vienā avotā, kas paredzēts lietošanai un papildināšanai. «Ja kāds gribēs izveidot Lubānā jaunu kafejnīcu vai viesu namu, tad varēs atrast šajā katalogā sevi uzrunājošas idejas. Te ir gan mēbeļu un stila paraugi, ornamenti, krāsas - tas viss, kas apliecina piederību tieši šai vietai. Ir arī vienkārši padomi, piemēram, neizmest vecu mēbeli, bet izmantot, piešķirot tai jaunas funkcijas. Labs piemērs ir Lubānas vietējā ēdnīca, kas saglabājusi kolhoza laika dizainu un traukus. Vajadzētu tikai to visu likt lietā, nevis vienkārši turēt skapjos,» ir pārliecināta S. Žvagina. Lai tas viss būtu pieejams plašākam cilvēku lokam, viņa ir paredzējusi apkopot materiālu arī digitālajā versijā, jo tad to vieglāk esot rediģēt un papildināt, kā labu piemēru minot interneta vietni Zudusī Latvija, kur cilvēki paši iesūta fotogrāfijas. S. Žvagina cer uz atsaucību un projekta iedzīvināšanu, jo līdz šim gan atbalsts lielākoties saņemts no neliela cilvēku loka. Pašvaldība diezgan atturīgi skatoties uz to. Ļoti iespējams, ka vēloties redzēt vispirms atbalsi uz visiem šiem pasākumiem, lai gan būtisks ir atbalsts tieši sākumā.
Agnija Vaivode ar diplomdarbu Preilieti, vai Tu piedalies? vēlējusies iekustināt sabiedrisko aktivitāti. Viņa izstrādājusi septiņu soļu metodi, kā pašvaldībai sarunāties ar iedzīvotājiem ārtelpas veidošanā. Dizainere ievērojusi, ka pilsētnieku nelielās atsaucības dēļ publiskās apspriešanas bieži vien ir neproduktīvas. Viņa iesaka dzīvākas sarunas uzturēšanai izmantot tiešo kontaktu iedzīvotāju ikdienas pulcēšanas vietās. Vislabākie rezultāti ir sasniedzami, pašiem sadarbojoties un radot idejas savas pilsētas vides funkcionālai un mūsdienīgai attīstībai. Lielformāta makets ar pārvietojamiem elementiem ir daļa no šīs mijiedarbīgās metodes.
Domājot par līdzcilvēkiem
Savukārt Lāsma Kondrāte savas domas virzījusi veselības aprūpes virzienā. Konkrēti, vēlējusies palīdzēt Alcheimera demences skarto slimnieku līdzcilvēkiem. Tuviniekiem nākas sastapties ar nopietnām izmaiņām indivīda uzvedībā, atsvešināšanos un grūtībām komunicēt. Viņa piedāvā izmantot trīs rīkus fiziskās un emocionālās mijiedarbības veicināšanai. Lai iesaistītos kopējās nodarbēs, tiek izmantotas dažādas virsmas - «pastaigai» pa zālienu, smiltīm, slēpošanai pa sniegu, kā arī rīks, kas nodēvēts par augļu novācēju, un ļauj saskarsmē izmantot rokas. Par to, ka tas viss strādā, pārliecinājusies pati, sadarbojoties ar pansionāta iemītniekiem, kas cieš no šīs slimības. Tiesa, ne visi vēlējušies piedalīties, bet tie, kas to darījuši, pat atplaukuši, atpazinuši kustības, ar prieku vingrojuši, pat sākuši runāt un manāmi atdzīvojušies.
Katrīna Kanepone paveikusi lielu darbu, izveidojot grāmatu par Dizaina nodaļu. Par tās sākumiem, kad tā vēl nebija kā atsevišķa struktūrvienība, līdz mūsdienām, kad darbojas četras apakšnozares. Lai atsvaidzinātu apjomīgo materiālu, ielikusi iekšā arī interesantus faktus, stāstus par cilvēkiem. Pētījusi arhīvus, meklējusi fotogrāfijas. Patlaban gan viss esot tikai prototipu līmenī, bet cerot, ka tas varētu nonākt arī līdz izdevniecībai. Ja ne lielā tirāža, tad tādai, ko varētu tirgot LMA veikaliņā.
Trūkst uzņēmēja ķēriena
Tieši realizācija ir lielākais klupšanas akmens, atzīst arī A. Freimane: «Gribētos ļoti, lai šie darbi būtu mazu mikrobiznesiņu aizsākums. Tā kā nereti paši mākslinieki nav ar uzņēmēju ķērienu, uz šejieni varētu nākt biznesa skolu audzēkņi, jo viņiem savukārt ne vienmēr ir labas idejas. Ja saliktu menedžmenta prasmes kopā ar idejām, tad būtu ideāli.» Diemžēl līdz šim neesot izdevies piesaistīt komerczinības studējošos. No uzņēmēju vides gan pa vienam otram atnākot. Cik no šīm idejām tiek realizētas? Diezgan skumīgs tas rezultāts - nopūšas A. Freimane, mundri piebilstot, ka tas gan nenozīmējot, ka šie jaunieši nevarot atrast darbu. Gandrīz visi jau šobrīd strādājot, jo LMA gūtās iemaņas ļoti noder - gan teorētiskās, gan praktiskās.
*Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa, kas dibināta 1962. gadā, Dizaina diplomandu dienas organizē jau devīto gadu. Nodaļā ir četras apakšnozares: Funkcionālais dizains, Vides māksla, Metāla dizains un Modes māksla, un šogad to absolvē 37 diplomandi bakalaura un maģistra programmās.