Oļegs Šapošņikovs: Patērētāju sabiedrībā nav vietas garīgam mērķim

«Neraugoties uz to, ka savu darbu Daugavpils teātrī sāku diezgan agresīvi, tika atlaisti daudzi cilvēki, bet uzsveru – ne no radošā kolektīva, šo gadu laikā man izdevies integrēties šajā organismā, atrast tajā savu vietu. Esmu pateicīgs aktieriem, no kuriem visvairāk esmu atkarīgs, man uzticējās, ļāva šo teātri mainīt un vadīt. Un despotisms bija tikai sākumā, jo bez tā nebija iespējams. Nu viss ir sakārtots, esam gatavi jaunam turpinājumam,» saka Daugavpils teātra direktors, mākslinieciskais vadītājs un arī režisors Oļegs Šapošņikovs. Pirms pieciem gadiem viņu uzaicināja tur iestudēt izrādi, bet viss beidzās ar to, ka no viesrežisora viņš kļuva par teātra direktoru, tolaik iestādes kontā esot bijuši vien divi lati.

-Vai atceraties savus stereotipus vai aizspriedumus par šo teātri?

- Es braucu uz teātri, par kuru neko daudz nezināju, un tas, ko zināju, bija negatīvs un mutiski personiski izteikts, nevis iegūts publiskajā telpā. Nezināju, ka teātris finansiāli bija uz bankrota sliekšņa. Nezināju, ka tehniskais kolektīvs ir demoralizēts un pat degradēts. Nezināju, ka aktieru trupa ļoti gribēja strādāt.

- Kāda jums bija vīzija par kombināciju Šapošņikovs un Daugavpils teātris?

- Man nebija nekādas vīzijas. Man bija tikai un vienīgi izaicinājums un azarts visu mainīt. Jā, tā man bija fantastiska iespēja, bet, ja Kultūras ministrija šo teātri patlaban deleģētu vadīt kādam citam, tad viņam tā būtu vēl fantastiskāka iespēja - saņemt teātri, kas strādā ar peļņu, ar lielisku tehnisko aprīkojumu, disciplinētu aktieru trupu, teātri ar sakārtotu mārketinga nodaļu. Tagad var sākt radīt. Manā gadījumā tas bija ārsta reanimatologa darbs - praktiski pusdzīvu organismu savest kārtībā tā, lai viņš ne tikai varētu atvērt acis un saprast, kas notiek, bet varētu atgūt spēkus un pat piedalīties sacensībās ar sev līdzīgajiem. Tas bija mans sapnis un uzdevums vienlaikus. Vīzija nāca pēc tam - vajag taisīt muzikālas izrādes, piesaistīt viesmāksliniekus...

- Kad stājāties teātra vadītāja amatā, teicāt, ka, ļoti iespējams, pēc trim gadiem nepagarināsiet līgumu. Kādi bija argumenti, lai ne tikai pagarinātu līgumu, bet šo darbu turpinātu joprojām?

- Tolaik es nebiju pārliecināts ne par sevi, ne par teātri, bet tagad gribas strādāt tālāk. Es uzskatu, ka tolaik teātrī sākās pavisam cits posms. Sākumā galvenais bija teātra pastāvēšanas un izdzīvošanas jautājums, mazliet vēlāk - statusa jautājums. Atceros, nereti dzirdēju tekstus - kas vispār ir Daugavpils teātris, vai vispār tam jābūt? Pēdējo pāris gadu laikā viss strauji mainījies. Protams, tā pamatā ir darbs, ko izdarījām pirmajos trīs gados, bet būtiski arī tas, ka no teātra kritiķiem atskan viedokļi, ka Daugavpils teātris atkal ieņēmis savu vietu Latvijas profesionālo teātru saimē, un tas tiešām nozīmē pavisam jaunu posmu, jo vairs neesam tie, kas jāžēlo vai kuriem kaut kā īpaši jāpalīdz. Teātrim ir izveidojies savs virziens, savs īpašs repertuārs, un tagad es zinu, kur un kāpēc šim teātrim ir jāiet un ar kādiem līdzekļiem tas sasniedzams. Vēl pirms trim gadiem mēģināju to uzminēt, jo, kamēr nepārbaudīsi, tikmēr cerēsi, bet - nezināsi. Piecu gadu laikā daudz kas ir pārbaudīts, nu sācies tas posms, kad varu vairs nedomāt par «pareizi vai nepareizi», bet radīt un rādīt, un priecāties par to, ka sanāk un kā sanāk. Varētu teikt - jebkura teātra normāla dzīve.

- Tolaik tas bija teātris praktiski bez sava skatītāja, bez skaidras mākslinieciskas politikas, tomēr - bija un ir valsts finansēts, tālu no Rīgas, profesionālās teātra vides īpaši neuzmanīts, tātad plašs darba lauks jaunam režisoram. Kuri bija jūsu galvenie pārbaudījumi, kā izdevās izbalansēt starp materiālām un profesionālām iespējām?

- Tas arī bija galvenais uzdevums - izbalansēt. Nevaru teikt, ka valsts finansējums Daugavpils teātrim ir bēdīgs vai pazemojošs kā pirms pieciem gadiem, bet joprojām mums ir vismazākais finansējums no visiem valsts finansētajiem teātriem, un es runāju par salīdzināmiem lielumiem, teiksim, Valmieras teātri, Leļļu teātri, Rīgas Krievu teātri.

- Rīgas Krievu teātris ir miljonu pilsētā.

- Nu, un?

- Lielāka auditorija.

- Nu, un? Pieņemsim, ka Daugavpilī ir mazāka potenciālā auditorija, bet vienalga - tieši tā arī sākas dezintegrācija sabiedrībā. Tātad arguments ir - viņi dzīvo laukos, viņu tur ir maz, tur pārsvarā dzīvo lumpeņi, kas uz teātri neiet (un tā varētu vēl turpināt), bet Rīgā cilvēku ir daudz, kulturālāki, tātad viņiem vajag vairāk, bet es uzskatu, ka tas ir pirmais solis uz sabiedrības dezintegrāciju. Nevaru apgalvot, bet pieļauju, ka pirms daudziem gadiem tieši šie argumenti bija finansējuma diferenciācijas izveidošanas pamatā. Bet kāpēc teātrim Daugavpilī jābūt sliktākam nekā Rīgā strādājošam? Tad nav ko brīnīties, ka situācija pasliktinās katru mēnesi - cilvēki no laukiem plūst uz Rīgu, pēc tam - tālāk. Ja mēs beidzot nesapratīsim, ka nepieciešams stiprināt perifēriju, tad Latvija būs kā Monako - valsts vienā pilsētā, ar tukšumu visapkārt. Atšķirībā no perifērijas Rīgā cilvēkiem ir pieejams daudz kvalitatīvu kultūras produktu. Turklāt Daugavpils teātrim nemaz nav mazāka auditorija, jo parēķiniet - cik daudz iespēju cilvēkiem Rīgā ir baudīt kultūras pasākumus, tad sadaliet šo auditoriju uz visu kultūras piedāvājumu, un sanāks apmēram līdzīgs skaitlis. Valsts finansējums teātrim ir viena būtiska daļa, bet ne mazāk svarīga daļa ir ieņēmumi no biļetēm, un tam nepieciešams skatītājos raisīt interesei par teātri, piedāvāt viņiem saistošu repertuāru. Teikšu, kā ir, - bija grūti atļauties iestudēt nopietnas izrādes, pirmie gadi bija vairāk virzīti uz komercproduktu, kas gan uzreiz nenozīmē sliktu kvalitāti. Kopš es esmu teātra direktors, salīdzinot ar 2011. gadu, skatītāju skaits pieaudzis par apmēram 250 procentiem. Un visam sākums bija repertuārs, kas spēj piesaistīt plašu auditoriju, arī tos, kas zaudēja ticību teātrim. Kurš gan nezina, ka viegli ir pazaudēt reputāciju, grūti ir to atgūt. Viens no svarīgiem lēmumiem - iekļaut muzikālas izrādes, jo tas dod iespēju gan piesaistīt publiku, gan dod iespēju attīstīties aktieriem, gan paplašināt trupu. Pēdējos divos gados mēs jau varam atļauties iestudēt nopietnu repertuāru, jo mums jau ir sava auditorija, plaša un daudzveidīga.

- Daugavpils ir teātri mīloša pilsēta, līdzīgi kā, piemēram, Valmiera?

- Daugavpils nav teatrāla pilsēta, jo tur nav tradīciju.

- Lai gan tur teātris ir bijis kopš 19. gadsimta vidus, tiesa, ar dažādiem pārtraukumiem, un ne vienmēr bijušas abas - latviešu un krievu - trupas.

- Man šķiet, ka, salīdzinot ar visiem pārējiem Latvijas teātriem, šim bijusi visnelaimīgākā vēsture, ap to visu laiku bijuši konflikti, tas vērts vaļā un klapēts ciet. Vienīgais laiks, kad tas bija ļoti populārs, bija tas, kad tur strādāja režisors Pēteris Krilovs, kur meklējami arī festivāla Homo novus pirmsākumi.

- Tas periods deviņdesmito gadu sākumā bija par īsu, lai pilsētā kaut kas mainītos?

- Tieši tā. Palikusi tikai leģenda par to laiku.

Pilsēta ir diezgan konservatīva un izolēta, ar to domāju psiholoģisko izolāciju. Informāciju saņem pārsvarā no vietējiem informācijas līdzekļiem, un mūsu cilvēki mazāk zina par to, kā Daugavpils teātri uztver un vērtē citu teātru kontekstā. Ir stereotipi... Izstāstīšu gadījumu. Nejauši notika saruna ar kādu pilsētas iedzīvotāju, kura milzīgi sajūsmināti man stāstīja par to, ka Daugavpilī nesen skatījusies mūsu nacionālā baleta izrādi. Vaicāju, vai viņa bieži skatās baletu, viņa atbildēja, ka pirmo reizi dzīvē, bet aizgājusi tāpēc, ka atvests no Rīgas. Savukārt uz mūsu teātri viņa nenāk, neesot laika. Stereotips - Daugavpilī nekā laba nav, nekā laba arī nebūs, un tās ir sekas tam, ka Latgale kā reģions visu laiku tiek atstumta, tai tiek pārmests itin viss, bet ar to vajadzētu būt uzmanīgam.

- Esat strādājis daudzos komerciāli veiksmīgos projektos. Negribu ticēt, ka nezināt, kā veidot sabiedrisko domu, un negribu ticēt, ka neesat licis lietā šīs prasmes.

- Absolūta taisnība - sabiedrisko domu var ietekmēt, to arī darām, un, ja to nedarītu, tad šie gadi teātrim nebūtu tik veiksmīgi, tomēr jāsaprot - viens teātris nevar mainīt visu pilsētu un to, kas tur gadu gadiem veidojies. Visgrūtāk cīnīties ar stereotipiem. Mēs taču nevaram sist sev uz pleca un sevi slavēt, visvienkāršākā un iedarbīgākā metode - uz Daugavpils teātri paskatīties ar rīdzinieka acīm. Nenoliegšu, ka mums daudz ko deva tas, ka pēdējā Spēlmaņu naktī bijām izvirzīti sešās nominācijās - tas ir rekords visā mūsu vēsturē.

Arī kritiķu viedoklis ir nepastāvīgs un, protams, subjektīvs. Piemēram, šīs sezonas beigās mums bija pat ļoti atklāta saruna ar Spēlmaņu nakts žūriju, daži arī apšauba to, vai man vajadzētu nodarboties ar režiju. Protams, man ir tiesības apšaubīt viņu spējas būt par kritiķiem, un man tam ir argumenti, viņiem noteikti arī. Līdzīgi var teikt par trupu - ir problēmas.

- Kritiķi bieži norāda uz trupas nevienmērīgo profesionālo līmeni.

- Šo teātri pārņēmu ar tikai 14 aktieriem - pa septiņiem latviešu un krievu trupā, tagad ir 26 mākslinieki. Pamazām veidojas arī dejotāju trupa kā atsevišķs ansamblis, būs vēl jaunie aktieri. Jautājums par trupas profesionālo varēšanu ir ļoti sensitīvs. Manuprāt, ne par vienu nevar teikt, ka viņš ir profesionāli nederīgs, kļūdas pēc saņēmis diplomu, es pat esmu pārliecināts, ka «trupas profesionālās varēšanas» problēmām atbilde meklējama pieredzes trūkumā. Reti kurš aktieris pēc studiju beigām uzreiz ir spilgta zvaigzne, un ikvienā profesijā ir normāli, ja jaunais profesionālis kaut ko nezina, bet salīdzināsim - ar kādiem režisoriem, arī pedagogiem jaunajiem aktieriem ir iespēja strādāt Nacionālajā vai Dailes teātrī, cik daudz iestudējumos piedalās un cik izrāžu gadā arī spēlē. Un, kas nav mazsvarīgi, cik daudz, ja vien ir gribēšana attīstīties, iespējams redzēt citos teātros. Objektīvi - Rīgā iespēju ir daudz vairāk. Subjektīvi - lai analizētāji, kritizētāji un pēlēji godīgi izvērtē, kādi režisori tur strādāja pirms gadiem septiņiem, desmit. Uzskatu, ka tā trupa bija kā dzelzs konservu bundžā ielikta, tāpēc man šķiet neētiski aktieriem kaut ko pārmest. Man gribas vaicāt: «Mīļie kritiķi! Vai jūsu pienākums ir tikai lamāt? Vai arī jūsu kā teātra kritiķu un Latvijas specifikā vienlaikus arī teātra zinātnieku, kas ietekmē procesus šajā jomā, sirds nesāp par visu Latvijas teātri kopumā, ko jūs pirms vairākiem gadiem darījāt, lai palīdzētu šim teātrim, ja redzējāt, ka situācija ir bēdīga? Nedomāju, ka šobrīd situācija ir bēdīga, un fakts, ka pēdējos trīs gados tieši Daugavpils teātris saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks, ir apliecinājums tam, ka ejam pareizā virzienā. Labvēlīga gaisotne radošam kolektīvam ir nenovērtējams radošs dopings.

Teikšu varbūt nekorektu piemēru un ceru, ka neviens neapvainosies. Ja notiktu brīnums un Jaunais Rīgas teātris ar visu savu repertuāru un arī trupu pēkšņi sāktu dzīvot un strādāt Daugavpilī, man ir bail, ka uz JRT izrādēm Daugavpilī būtu tukšas zāles, tas teātris tur neizdzīvotu, nomirtu. Ar to negribu pateikt, ka JRT nekam neder, ka viņu izrādes ir sliktas, bet es gribu teikt to, ka katrā vietā katram teātrim ir savs skatītājs, un mēs ļoti rēķināmies ar savējo. Pirms pieciem gadiem nebūtu iedomājama tāda izrāde, kāda sezonas beigās bija Lucinas Sosnovskas iestudētais Šekspīra Hamlets, uz to vispār nebūtu publikas. Tagad cilvēki sāk uzticēties mums, mēs tos gan pieradinām, gan audzinām, un es tiešām nezinu, kāds šis teātris būs vēl pēc pieciem gadiem.

- Kad tikko sākāt strādāt Daugavpilī, stāstījāt, ka daži režisori atteikušies iestudēt izrādes Daugavpils teātrī.

- Tā bija, vairs nav.

- Tomēr kāpēc jaunie režisori, kas iestudē praktiski visos teātros, neiestudē pie jums?

- Neaicinām. Tas ir kā makdonalds - lai vai kur aizbrauc, priekšā makdonalds, lai vai uz kādu teātri ej, visur priekšā vieni un tie paši režisori. Es negribu, lai mēs būtu citu teātru līdzinieki, gribu, lai mēs atšķiramies, lai mūsu trupā ienāk arī citu režisoru rokraksti. Iespējams, to var uzskatīt par manām ambīcijām. Visu mūžu esmu gājis nestandarta ceļus, un man gribas, lai teātris, kuru es vadu, rīkotos līdzīgi. Gribu, lai parādās spilgti režisori, bet - citi, jaunas zvaigznes.

Pirms trim gadiem pie mums negribēja strādāt, tomēr arī šajā ziņā viss mainījies. Tolaik arī kritiķi neuzskatīja par vajadzīgu braukt skatīties mūsu jauniestudējumus, pat ne Spēlmaņu nakts žūrija, kas, starp citu, bija viens no argumentiem, kāpēc izvairījās no darba Latvijas pierobežas teātrī... Sezonā, kad es sāku strādāt šajā teātrī, Pēteris Krilovs iestudēja monoizrādi Rūžys byudu golūs ar savu studenti no slavenā Daugavpils kursa Maiju Korklišu, kura vienīgā palika Daugavpilī, neaizbrauca uz Rīgu, bet pat to Spēlmaņu nakts žūrija neatbrauca noskatīties. Fantastiska izrāde. Tā kā Spēlmaņu nakts žūrija nebija atbraukusi noskatīties nevienu mūsu izrādi, mēs sarīkojām protesta akciju - balvas pasniegšanas ceremonijā uz Rīgu, uz Nacionālo teātri aizvedām kartona cilvēciņus, iesēdinājām tos mūsu teātrim paredzētajās vietās. Tas bija atgādinājums žūrijai - mēs apzināmies, ka viņiem eksistējam tikai uz papīra... Par šo jautājumu daudz esam runājuši Kultūras ministrijā, tā pat piešķīrusi lielāku finansējumu žūrijai, lai tā varētu braukt skatīties izrādes Latvijā. Kopš tā laika kritiķi pie mums brauc regulāri.

Tomēr gribu pieminēt vēl vienu būtisku iemeslu - pirms pieciem gadiem teātrim faktiski nebija nekādas tehniskās bāzes, lai veidotu iestudējumus, kādi seši lukturi, skaņu aparatūras nebija... Tagad mums patiešām ir labs tehniskais nodrošinājums, ir ļoti profesionāla tehniskā brigāde. Es saprotu tos režisorus, kas negribēja doties izsūtījumā un kaut ko darīt filantropisku mērķu dēļ.

Mans joprojām neatbildētais jautājums - kāpēc turpat 20 gadu visi tikai noskatījās un šausminājās par to, kas notika šajā teātrī, bet neviens neko nedarīja, kāpēc nemainīja direktoru vai māksliniecisko vadību, kāpēc joprojām neviens nav saukts pie atbildības?

- Kāds bija jūsu solījums sev - iešu prom no Daugavpils, ja... Proti, ar kādiem nosacījumiem jūs atzītu - tas nav tā vērts.

- Es sevi negatavoju Daugavpils teātrim, es tur nokļuvu nejauši un pēkšņi, biju gatavs aiziet no turienes jebkurā brīdī, ja vien mana iekšējā balss tā pateiktu. Es klausījos intuīcijā un lēmumus pieņēmu, skatoties, ko man saka apkārtējās zīmes un iekšējā balss.

- Tiešām zīmēm pievēršat uzmanību.

- Protams. Es ticu visvarenajam spēkam. Tieši viņš mani ir nolicis Daugavpils teātrī.

- Daugavpilī esat kļuvis par savējo?

- Domāju, ka ne. Mana pilsēta joprojām ir dzimtā Rīga. Nezinu, vai varu teikt, ka mīlu Daugavpili, bet es ļoti mīlu Daugavpils teātri. Līdz vājprātam. Domāju, ka arī es neesmu tuvs šai pilsētai. Bet - viss mainās ar katru dienu.

- Kāpēc jums ir tik svarīgi noturēt teātri Daugavpilī, jo nav jau runa tikai par mākslinieciskām ambīcijām?

- Gribētu izvairīties no patosa, bet - neizvairīšos. Domāju, ka visa pamatā ir mans raksturs un pārliecība par to, kā mums jādzīvo. Neteikšu - cilvēcei, bet - mūsu valstij. Nesen noskatījos interviju ar Imantu Kalniņu, un domāju, cik viņš pareizi saprot patriotismu un to, ko nozīmē mīlēt savu valsti, cik milzīgs attālums ir starp vārdiem un to, kā mēs dzīvojam. Neesmu politiķis, bet man nav vienalga, kā dzīvo cilvēki Latgalē, jo man tur ir arī saknes - mana mamma ir no Ludzas, pie Zilupes apglabāti visi mani radi. Ja Daugavpilij būs ar ko lepoties, tad varbūt kādreiz izbeigsies tā šausmīgā centralizācija, kas novedīs pie valsts nāves. Ja lauki iztukšosies, tad puse dzīvos Rīgā, puse - ārzemēs, un vai tad tā vairs būs Latvija? Nezinu. Strādājot Daugavpils teātrī, padarot to stiprāku, stiprāka kļūst pilsēta, arī visa valsts.

- Visas augstskolas esat beidzis ar izcilību. Dzīve parāda, ka jūs esat gatavs straujiem pagriezieniem. Kā perfekcionists aizejat līdz zināmam punktam, tad visu pametat, kardināli mainot virzienu? Kas varētu būt nākamais pagrieziens?

- Tā izskatās, bet tā tas nav. Pagriezieni izskatās strauji, bet patiesībā tie veido taisnu līniju - ceļu, pa kuru eju. Vienīgais, uz ko es nevaru atbildēt, - kas būs nākamais pagrieziens. Acīmredzot manī kopš bērnības ir ieprogrammēts - ārstēt cilvēkus un darīt to perfekti. Lai vai ko es darītu, manī nepazudīs tendence strādāt cilvēku labā. Es ticu tam - kad mana misija būs izpildīta, liktenis piedāvās kaut ko citu, par ko būs skaidrs - tas ir nākamais izaicinājums, drīzāk - uzdevums.

Oļegs Šapošņikovs

• Režisors

• Dzimis 1969. gada 11. maijā Rīgā

• Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs un valdes priekšsēdētājs (kopš 2011. gada). Bijis Krievijas teātra mākslas akadēmijas (GITIS) Rīgas filiāles vadītājs un pasniedzējs (kopā ar R. Viktjuku, 2004-2009)

• Izglītība: ar izcilību pabeigta Latvijas Medicīnas akadēmija (1994); ar izcilību pabeigts Austrumeiropas psihoanalīzes institūts (Sanktpēterburgā, 1998); ar izcilību pabeigta Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūra (teātra māksla, 2008)

• Radošās darbības pieredze: Daugavpils teātrī iestudējis izrādes Otrais šāviens (2012), Meli (2012), Dāmu paradīze (2012), Sapnis vasaras naktī (2012), Teātra direktors (2013), Kaija. Under Construction (2014), Emigranti (2014), Bīstamais pagrieziens (2016) u.c. Iestudējis izrādes Dailes teātrī, Liepājas teātrī, kā arī paša 2005. gadā izveidotajā Jaunajā krievu teātrī

• Starptautiskajā teātra kompānijā Domino iestudējis izrādes Kailie brieži (2009), Sekss un grēkpilsēta (2010) u.c.