KULTŪRA: Verdi mūzikas dzīres
Opermūzikas festivāls Viva Verdi!, kas noslēdza sezonu Latvijas Nacionālajā operā un baletā, sagādāja daudz patīkamu atkalredzēšanos ar Latvijā iemīļotiem viessolistiem, tostarp tiem, kas savas skatuves gaitas sākuši Rīgā, un ļāva baudīt Verdi opermūzikas monumentālo krāšņumu divu nedēļu garumā.
Jau otro gadu Rīgas operas festivāls ir tematisks - veltīts viena komponista daiļradei, programmā iekļaujot leģendāro Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga veidoto 1998. gada Aīdu, kas joprojām ir repertuārā, gan Traviatu, Trubadūru, Rigoleto un Makbetu. Galā koncerta programma - vēl plašāka, atklājot klausītājiem arī sen nedzirdētas lappuses no Ernani, Masku balles, Sicīliešu vakarēdiena, Otello, Likteņa varas, Dona Karlosa, Luīzes Milleres un pat Laupītājiem.
Neapšaubāmi 19. gadsimta operu zelta repertuārs ir kārts, uz ko var droši likt likmes, lai piepildītu zāli, un tas arī bija vērojams festivālā. Spožiem muzikāliem momentiem bagātajā festivālā klātienē šo rindu autorei izdevās apmeklēt Traviatu, Aīdu un Trubadūru, Makbetu un galā koncertu, atrodoties ārpus Latvijas robežām, baudot ar mediju starpniecību.
Priecē fakts, ka Latvijas Nacionālā opera un balets (tomēr šķiet dīvaini lietot iestādes oficiālo nosaukumu gadījumos, kad runa ir tikai un vienīgi par operas žanru) spējusi savākt spilgtu solistu buķeti, kuri spēj atklāt Verdi opermūzikas daudzveidību, demonstrēt trenētas balsis, stilistiskus interpretācijas smalkumus un artistiskumu tik lielā koncentrācijā, ka gandrīz aizmirstas, ka pašmāju teātrī šādus solistus diemžēl var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Toties mums ir fantastisks operas koris, kas ir izcilā vokālajā formā, un orķestris, un vismaz trīs paaudžu diriģenti, kuri spēj proporcionāli sadalīt un kvalitatīvi nodiriģēt teju trīs stundas garu Verdi galā programmu ar spilgtiem orķestra un kora numuriem un arī pa kādai apslēptākai pērlei no mazāk zināmām Verdi operām. Runājot par 2016. gada festivālā piedzīvoto un pārdzīvoto, tas iedalāms trīs galvenajos aspektos - pirmkārt, mākslinieciska atkalsatikšanās ar Latvijas solistiem, kuru karjeras rit daudzviet pasaulē, otrkārt - LNOB viessolistu korpusa parāde un, treškārt - pārdomas par aktuālo situāciju operas žanrā vienīgajā LV operteātrī šīs un nākamās sezonas kontekstā.
Latvijas solistu periodiska atgriešanās Rīgā kādā izrādē vai, jo īpaši, operas festivālā ļauj sekot līdzi mākslinieku attīstībai, izmaiņām balsī un repertuārā, priecājoties par viņu sasniegumiem un jūtot līdzi, ja kādi apstākļi traucē konkrētajā brīdī parādīt vislabāko sniegumu, jo dziedātāja instruments ir viņa ķermenis ar visām no tā izrietošajām sekām. Un, gribam mēs to vai nē, par savējiem sirds, sēžot zālē, vienmēr dreb mazliet vairāk. Tādā ziņā līdzpārdzīvojums operā maz atšķiras no līdzpārdzīvojuma, skatoties sporta spēles. Un gluži tāpat kā prieks par skaistu piespēli vai gūtiem vārtiem, klausītāju pārņem patīkamas trīsas un atslābums pēc nevainojami izskanējušas ārijas - teātra vide varbūt vienīgi paužamās emocijas reglamentē mazliet vairāk nekā sporta arēna.
Latvijas soprāni Eiropā un arī ārpus tās mirdz spoži. Marinas Rebekas Violeta Valerī, kas ir viena no dziedātājas firmas (angliski paraksta jeb signature role) lomām, katru reizi iegūst jaunas nianses un krāsas, dziedātājas balsij pašlaik demonstrējot piesātinātāku tembrālo kolorītu, bet nezaudējot neko no itāliskās balss veiklības, piemēram, hrestomātiskajā Sempre libera. Taču par Traviatas dramatisko kulmināciju 2. jūnija izrādē izvērtās divskats ar Žermonu - Samsonu Izjumovu 2. cēlienā, panākot vokālu un aktierisku līdzsvaru, līdz šim reti piedzīvotu cilvēciskuma atklāsmi šo tēlu attiecībās, kļūstot par galvenajai līnijai līdzvērtīgu caurviju motīvu līdz pat finālam. Vēl viens Traviatas prieks bija Rīgā labi pazīstamā turku tenora Murata Karahana sniegums Alfredo lomā - kontrastaina dinamika (sevišķs bravo par apgūtajiem piano), teicama elpas pārvaldība, liriskas nianses un pāri visam - temperaments. Jāpiebilst vien tas, ka pie diriģenta pults šoreiz bija Tadeušs Voicehovskis, kura interpretācijā arī simtreiz zināmās operās var sadzirdēt kādu iepriekš gar ausīm palaistu niansi. Murata Karahana kontā šajā festivālā arī pret dziedātāju sevišķi prasīgā Manriko loma Trubadūrā - arī teicamā kvalitātē un izcilā kompānijā ar azerbaidžāņu soprānu Dināru Alijevu un gruzīnu mecosoprānu Mziu Nioradzi. Aīda, kuru gaidīju ar nepacietību sastāva dēļ (Liene Kinča, Aleksandrs Antoņenko, Oļesja Petrova), par spīti atsevišķām neapšaubāmām kvalitātēm, raisīja dalītas jūtas. Lienes Kinčas balss šobrīd ir uzplaukusi itāliskā krāšņumā, tāpat kā viņas vokālā tehnika, prasmīgi aranžējot balss spēku starp izciliem piano un skanīgu tembru pāri pilnam Verdi orķestrim, kas diriģenta Ģintara Rinkēviča vadībā vietumis tiecās solistus aprakt, izraisot neobligātu un mazliet pārspīlētu decibelu palielināšanu arī Aleksandra Antoņenko un Lienes Kinčas sniegumā. Gadījās arī pa fēlerim, par kuriem drīzāk patiesi žēl, neko necenšoties dziedātājiem pārmest. Skaisti skan Oļesjas Petrovas krūšu reģistrs Amnerisas lomā, vokāli talantīgajai krievietei tā padodas, tomēr aktieriski ticami iemiesot Amnerisas iekšējās pretrunas bez uzspēles mazliet pietrūkst brieduma.
Visvairāk no izrādēm iepriecināja Trubadūrs - šķiet, no līdz šim Rīgā dzirdētajiem labākajā sastāvā, ieskaitot LNOB solistu Jāni Apeini grāfa di Lunas tēlā 8. jūnijā ar tiešām patīkami pārsteidzošu melodizēšanas tehniku, tembrāli bagātinātām niansēm un pārliecinošu kantilēnu. Kvalitatīvās izmaiņas balsī spoži izpaudās ārijā Il balen del tuo sorriso un dramatiskajā duetā ar Leonoru operas pēdējā cēlienā. Dināras Alijevas skaistais spinto soprāns pelnīti raisīja ilgstošus aplausus pēc abām lielajām ārijām. Savukārt Mzias Nioradzes Azučena - neviltotu sajūsmu par balss diapazonu un skanīgumu visos reģistros un jebkurā salikumā ar citu balsi vai orķestri. Galā koncerta elektrizēto gaisotni nespēja transformēt pat radioviļņi - tās bija īstas Verdi mūzikas dzīres vairāku stundu garumā. Jau pieminēto viessolistu buķetei, ko papildināja Egils Siliņš, Vladislavs Suļimskis, Tatjana Meļņičenko, pievienojās arī Samsons Izjumovs un Sonora Vaice. Greznā sadarbībā starp LNOB solistiem un viesiem izskanēja gan kvartets no Rigoleto, gan Abigailas un Nabuko duets starp Samsonu Izjumovu un rafinēto Rīgas lēdiju Makbetu Tatjanu Meļņičenko, žilbināja un pārsteidza Marina Rebeka ar Leonoras āriju no Trubadūra, apbūra Vladislavs Suļimskis Renato ārijā no Masku balles. Šoreiz par katru galā koncerta numuru praktiski varētu sacerēt kādu daiļrunīgu odu ar kopējo virsrakstu Svinot Verdi, un kas par to, ka komponista 200. jubileja bija reizē ar Vāgneru tieši pirms trim gadiem!
Fakts, ka Sonora Vaice un Samsons Izjumovs ir vienīgie divi vietējie solisti festivāla galā koncertā, mazliet samulsināja, tomēr ne tik ļoti, lai tas traucētu pārdomām par operas trupas pašreizējo māksliniecisko kapacitāti. Protams, nav vidējās temperatūras slimnīcā, un mūsu operā ir vairāki labi dziedātāji, tomēr trūkst meistarīgu vadošo solistu teju visās balsu grupās, nemaz nerunājot par iespēju nodrošināt divus sastāvus, tas izdodas ļoti reti. Paaudžu maiņa operā teorētiski notiek, praktiski rezultātu pagaidām īsti nejūt. Tiklīdz runa ir par zelta repertuāra smagsvara izrādēm, kas lielākoties balstās uz viessolistiem. Nereti solisti dzied vecas, zināmas lomas, kuras vairs neatbilst balsij. Protams, tas viss ir arī saistīts ar budžetu un pašreizējo atalgojuma sistēmu. Tenori vienmēr bijuši īpaši aizsargājami, jo viņu vienkārši ir maz, bet trūkst arī lietošanai gatavu spinto soprānu, basu, plašā diapazonā skanošu mecosoprānu, kas strādātu ar krūšu rezonatoriem kā Nioradze un Petrova. Protams, tādi apkārt nemētājas. Nākamajā sezonā plānots Guno Fausts, Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, Bizē Karmena un Vāgnera Tanheizers - daudz izaicinājumu un iespēju, un noslēpumu, kas šo repertuāru spēs kvalitatīvi nodziedāt. Viva Verdi! festivāls pierāda, ka LNOB ir labs pasaules līmeņa koncertu organizators, bet kāpēc nemērķēt vēl augstāk? Izrādēs un galā koncertā dzirdējām, ka spēks ir starptautiskā sadarbībā. Varbūt tas ir arī atslēgas vārds jauno LNOB dziedātāju un koncertmeistaru tālākizglītības un labās prakses apmaiņas jomā? Izcilība pati no sevis nerodas. Savukārt tie, kas ir pietiekami drosmīgi, lai dotos slīpēt meistarību paši uz savu roku, šeit, visticamāk, iegriezīsies tikai kā mīļi gaidīti ciemiņi uz skatuves vai pedagoga ampluā.