Karina Lučiņina. Nezaudēt sevī aktrisi
 
Pirms trīs gadiem Karina Lučiņina no Daugavpils pārcēlās uz Rīgu, taču pagaidām pilnvērtīgi atgriezties apritē viņai vēl nav īsti izdevies ©F64

Aptuveni pirms mēneša Irinas Tomsones dzejoļu grāmatas Tango krokšos prezentācijā ar savu dziesmu Es esmu uz skatuves kāpa arī Karina Lučiņina – vēl pirms trim gadiem viena no populārākajām Daugavpils teātra aktrisēm, kura, kā izrādās, šobrīd pārcēlusies uz Rīgu un mazliet piemirsta.

Duetā ar Plēpi

Drīzumā nāks klajā interesants albums ar dažādu autoru dziesmām, kuru aranžijas veido Valdis Zilveris, - tas sauksies Edgara Liepiņa pēdējā ballīte. Prezentāciju plānots rīkot 13. septembrī, tieši aktiera 21. nāves gadā. Šīs tiešām būs dziesmas no Edžus pēdējās ballītes: dažādi radošie cilvēki bija sanākuši pie aktiera, uzdziedājuši, protams, pa vidu tam izskanējuši arī dažādi komentāri un replikas. Šie ekskluzīvie materiāli pašlaik ir pie producenta Māra Druvas, taču tie ir demo kasetē, ļoti sliktā kvalitātē, tāpēc tos oriģinālā nav iespējams izdot un tiek gatavots jauns albums. Tas lielākoties balstīsies uz Karinas Lučiņinas un Rūdolfa Plēpja duetiem, būs iekļauta arī jau minētā Karinas dziesma Es esmu, kas ir kā veltījums. «Duets izveidojās saistībā ar šo projektu. Mēs, protams, esam pazīstami arī no Daugavpils teātra laikiem. Viņam pirmā izrāde tur bija Sapņu spēles, kurā piedalījos arī es. Tolaik vēl biju pirmo kursu studente, un tā bija ļoti iespaidīga izrāde. Man tur nebija galvenā loma, taču mēs, četri studenti, visu laiku dažādās lomās figurējām uz skatuves, tāpēc man Rūdis asociējas tieši ar šo manu pirmo nopietno skatuves pieredzi,» stāsta Karina. Pēc Edgara Liepiņa pēdējās ballītes izdošanas paredzētas dažādas uzstāšanās, kur galveno lomu spēlēs tieši šis duets, taču, zinot Plēpja aizraušanos ar alkoholu, vai, no šī aspekta raugoties, šī sadarbība nav bīstama? «Ir bijuši visādi gadījumi!» dzidri smejas Karina. «Ja tagad kaut kas tāds atgadīsies? Nāksies domāt variantus, kā izķepuroties - aktieri šādos gadījumos ir spiesti improvizēt!»

Pati raksta, pati dzied

Savu dziesmu Karina izpildīja, pati spēlējot ģitāru, taču galvenais - pārsteidza ar to, ka uz skatuves neizklausījās pēc dziedošās aktrises, bet drīzāk dziesminieces, kurai ir aktrises dotības. «Man gan teica, ka līdz dziedātājai man vēl ir ļoti tālu...» atzīst Karina. «Pavisam maziņa esmu dziedājusi bērnu operā, skolas laikos dziedāju trio, Liepājas mūzikas skolā esmu pabeigusi klavieru nodaļu, arī, strādājot teātrī, vienmēr uz skatuves dziedāju pati,» savu muzikālo pieredzi uzskaita aktrise. «Es nezinu, kam esmu vairāk līdzīga - mūziķei vai aktrisei, kad dziedu. Tās ir emocijas vai sajūtas par to, par ko dziesma vēsta.»

Ģitārspēli viņa apguvusi pašmācības ceļā. «Man ļoti patika un joprojām patīk Viktors Cojs. Kad man bija 14 gadu, iepazinos ar kompāniju, kura spēlēja Coja dziesmas. Viņi teica - nopērc ģitāru un mēs tev iemācīsim spēlēt! Nopirku, viņi man parādīja pirmos akordus, un pēc tam es sāku tālāk pašizglītoties.» Līdzīgā kārtā tapušas arī pirmās pašsacerētās dziesmas. «Es sāku rakstīt mūziku būtībā spiestā kārtā. Man teica - Karina, tu taču esi muzikāls cilvēks, vai vari kaut ko sakomponēt, te vienam dzejniekam ir jubileja?! Paņem kādu dzejolīti un sakomponē mūziku! Tā arī pirms kādiem padsmit gadiem sāku rakstīt mūziku,» smejoties atminas Karina. Pašlaik iekrāts diezgan paliels skaņu materiāls ar latviešu, krievu, angļu un pat itāļu dzejnieku vārdiem. «Dažas dziesmas ir ierakstītas demoversijās, taču radiostacijās, uz kurām tās sūtīju, tās nepieņēma - es nepārzinu tos gājienus, kā šīs dziesmas padarīt dzirdamas, lai tās neskanētu tikai manā galvā, bet dzīvotu savu dzīvi.»

Rūgtās atmiņas

Karina Lučiņina ir liepājniece, arī skolu viņa pabeigusi vēju pilsētā, taču universitāti - jau Daugavpilī. Šīs pilsētas teātrī viņa nostrādāja 13 ilgus gadus, bet tagad jau trīs gadus dzīvo Rīgā. «No trešās lielākās Latvijas pilsētas pārbraucu uz otro lielāko, bet pēc tam - uz galvaspilsētu. Man sanākusi laba ģeogrāfija!» joko aktrise. Līdz šim viņa publiski nav stāstījusi, kāpēc aizgājusi no Daugavpils teātra. «Es varu pateikt, ka...» kļūstot nopietna, uz pāris minūtēm aizdomājas Karina. «Man nepatīk, kad ir falšums, nepatīk, kad cilvēkus pazemo un pat draud, ka ar viņiem nerēķinās kā ar cilvēkiem, - es negribu tā strādāt. Man ļoti patīk mans darbs, bet ir dažas cilvēciskas lietas, kuru rezultātā ir labāk, ja man būs mazāk darba, bet es saglabāšu savu dvēseli. Tas laikam jau ir atsevišķs stāsts... Ja daži var strādāt tādos apstākļos, lišķot un būt falšiem, lai tikai izdzīvotu šajā sistēmā, tad man tas neder.»

Viņa ir nospēlējusi vairāk par 70 teātra pirmizrādēm, tāpat piedalījusies dažādos seriālos, no kuriem zināmākie ir Likteņa līdumnieki, Svešā dzīve, Cerību iela un Mīli mani mūžam, taču pēc 2009. gada lielāku projektu Karinai diemžēl vairs nav bijis. «Man bija diezgan grūti tikt šajā apritē, esot Daugavpilī. Kad pārcēlos uz Rīgu, ir jautājums, vai citiem joprojām neasociējos ar Daugavpili. Kad aizgāju no teātra, es to neafišēju un vairs nesniedzu intervijas - var uzskatīt, ka šī ir pirmā pēc aiziešanas [no teātra],» stāsta Karina.

Cietuma režisore

Neatkarīgajai sazinoties ar Karinu un vienojoties par intervijas laikiem, viņa nosaka, ka «šonedēļ labāk ne, jo man ir izrāde cietumā». Kur, kur, cietumā? Izrādās, aktrise iesaistījusies Kristīgās izglītības un audzināšanas programmā Mirjama. «Reizi nedēļā man bija nodarbības ar meitenēm [Iļģuciema cietumā], un nesen man bija pirmizrāde kā režisorei. Kopā ar citām programmām cietumā 13 gadus bija teātra pulciņš, taču uz gadu tas izkrita no aprites, un organizētāji meklēja kādu, kas varētu uzņemties izrādes veidošanu. Caur paziņām atrada mani un runāja, līdz pierunāja. Es gan brīdināju, ka neesmu režisore un nezinu, kā iestudēšu izrādi,» skaidro Karina. Viņas izvēle kritusi uz Torntona Vaildera Mūsu pilsētiņa. «Es tikai pēc tam uzzināju, ka to šogad iestudēja arī Liepājā, taču nebraucu to skatīties un tikai bildēs redzēju, kā bija viņiem. Man bija pavisam cits redzējums un piegājiens. Man grūti kaut ko teikt par savu darbu, bet dzirdēju, ka tie, kas vadīja šo teātri pirms manis, esot teikuši - ja tā tiešām ir režijas debija, tad tā ir lieliska.»

Šo izrādi veidojot, protams, nācās rēķināties ar konkrētās iestādes prasībām: lomās iejūtas pašas ieslodzītās, luga tiek spēlēta cietuma klubā citām kolēģēm, to skatās arī administrācija. «Luga bija izprintēta uz 50 lapām, nācās to noīsināt līdz astoņām, jo tajā bija ļoti daudz personāžu,» norāda režisore. Kā ir strādāt ar ieslodzītajām? «Pat nezinu, kā to noformulēt, taču - viņas jūt pavisam citādāk, visas nianses uztver daudz precīzāk. Viņām ir ļoti labs komandas darbs, viņas labi jūt cita citu. Brīžiem es pat nesapratu, kā viņas to dara, taču viņas izdomā kaut kādu kopīgu sistēmu, lai viss sanāktu, un viss tiek izpildīts precīzi. Turklāt nebija tā, ka meitenes šajā procesā tikai piedalās, viņas sniedza arī savus ieteikumus. Sākumā man bija ļoti grūti saprast, kā ar viņām strādāt, taču bija ļoti interesanti.»

Rokas nenolaiž

Bez darba Karina Lučiņina nesēž. Viņa pasniedza aktiermeistarību kādā studijā, bet to slēdza, taču vairāki audzēkņi gribēja turpināt strādāt, un šobrīd Karina ar viņiem izveidojusi savu nelielu trupu un mēģina režisēt un iestudēt savu lugu. Studijā Atmosfēra (šeit darbojas Brīvo aktieru sabiedrība jeb Общество cвободных aктеров) viņa pasniedz skatuves runu, ir arī citi projekti. Protams, varētu mēģināt atgriezties uz skatuves, piemēram, Krievu Drāmas teātrī. «Es vienreiz ķeksīša pēc uz turieni aizgāju, bet principā vairs negribu būt šajā sistēmā,» noraidoši purina galvu Karina. «Gribu veidot kaut ko savu. Teātrī 3 māsas jau iesāku kādu savu muzikāli poētisku projektu, bet diemžēl to dažu nepatīkamu apstākļu dēļ nostopēju, taču atjaunošu. Nav tā, ka es pilnībā būtu zaudējusi sevi kā aktrisi: joprojām ir filmēšanās, arī izrādes, kā arī dažādi projektiņi. Protams, tas vairs nav tādā daudzumā kā agrāk, taču es nenožēloju [aiziešanu no teātra] un jūtos krietni brīvāka. Protams, ir arī vairāk dažāda veida grūtību, taču vienalga - es daudz ko iemācījos, kļuvu arī citāda, un man tas der. Domāju, ka reiz sapratīšu, kā atkal atgūt emocionālo līdzsvaru savā profesijā, taču vēl jāpaiet laikam.»

Karina Lučiņina

• Dzimusi 1980. gada 25. septembrī Liepājā;

• Izglītība: Liepājas vidusskola, pilns klavieru kurss klavieru specialitātē E. Melngaiļa Liepājas mūzikas skolā (1995), bakalaura grāds aktiera/kultūras darbu organizatora specialitātē Daugavpils universitātē (2003),

Starptautiskā vasaras teātra skola (2007, 2008);

• Kā aktrise nospēlējusi vairāk nekā 70 pirmizrādes.

Liepājas teātris (2006-2007), Daugavpils teātris (2000-2013), teātris Abažur (2015-2016), teātris 3 māsas (2016);

• Soliste: rokgrupa Nodevējs (1996-1998),

trio Ekspressija (1995-1999),

dziesma Saules gaisma no albuma Aizturi elpu (2005),

koncerts Daugavpils teātrī Un veras priekškars (2009),

Tomasa Kleina dziesma Dzīve ir skaista (2010);

• Mūzikas autore:

Daugavpils teātra izrādei Es visur aicināts un izraidīts (2005), Krievijas vēstniecības Daugavpilī poētiski muzikālo izrāžu cikls Krievu ģēniji (2003-2010);

• Filmogrāfija Latvijas seriālos:

Likteņa līdumnieki (Serafima, 2005, 2007),

Prāts vai instinkts2 (Ilze, 2008),

Svešā dzīve un Cerību iela 21 (Ilona, 2007-2008, 2008-2009),

Mīli mani mūžam (Žanete, 2009),

Viņas melo labāk (Lelde, 2013-2014),

Māja pie ezera (Asja, 2015).