Sandra Kļaviņa. Vēlamais atšķiras no esošā
«Lai arī šī sezona man bija tukšāka nekā parasti – nebija nevienas pirmizrādes, spēlēju tikai iepriekšējo sezonu izrādes –, es nejutos neizmantota vai neiztērējusi savas darba rezerves. Drīzāk otrādi,» atzīst Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Sandra Kļaviņa. Viņai ir tikko sācies ilgi gaidītais vasaras atvaļinājums, un viņa jūtas brīnišķīgi, ka var nedomāt par darbu.
Staigāt basām kājām
«Tā kā ir brīvs tikai mēnesis, man nav nekādu konkrētu plānu. Nekad neko neplānoju tālu uz priekšu. Kopā ar meitu [Žanetei ir 13 gadu] vienkārši atpūtīsimies. Iespējams, noīrēsim uz nedēļu kādu mājiņu pie jūras, kā to esam darījušas arī iepriekš. Man patīk tā sajūta, ka bērns ir pie vietas, ka varam staigāt basām kājām, ka turpat netālu ir jūra, ka tev nekur nav jābūt un telefonam varbūt pat nav zonas... Tad var aiziet līdz vietējam veikaliņam un ar prieku pagatavot, piemēram, auksto zupu. Jo kaut kas jau jāēd arī ir,» Sandra pasmaida un atzīst, ka tādos apstākļos ir brīnišķīgi pat sēdēt istabā un skatīties, kā līst lietus...
Arī nekādu konkrētu darbu aktrisei šovasar nav. Viņa apzināti no tiem vairījusies, atteikusi, jo bija strādājusi visu pagājušo vasaru, filmējoties 13 sēriju filmā Māja pie ezera. «Darba ritms nebija normāls, 90 filmēšanas dienas, pat līdz 14 stundām, gandrīz katrā kadrā uz laukuma. Darbs mani izsūca, iztukšotības sajūta bija vēl visu sezonu.»
Aktrise stāsta: aizvadītā sezona bijusi savāda arī tajā ziņā, ka teātra kolektīvs jau ilgāku laiku sēž uz čemodāniem, nezinot, kurā mirklī būs jāpārceļas uz pagaidu mājvietu, kamēr teātrī notiks rekonstrukcija. Un šāda čemodānu sajūta traucē koncentrēties.
Pin-up meiteņu stilā
«Bet, kas mani priecē, ka nākamajā sezonā man būs milzīgs izaicinājums. Tā būs monoizrāde, ko iestudēs mana kolēģe Kristīne Krūze, kurai tas savukārt būs pirmais režijas darbs. Un par ko es Kristīni cienu - ka viņa nav izvēlējusies tradicionālu dramaturģiju, aiz kuras būtu viegli paslēpties un kas arī man kā aktrisei būtu vieglāk, bet Agatas Kristi detektīvstāstu, kurā nav ne baigā dramatisma, ne īpaša dziļuma. Tā īpašā virsnots mums būs jārada pašām,» stāsta talantīgā aktrise, atklājot arī, ka režisores iecere ir šo darbu iestudēt 50. gadu pin-up meiteņu stilā. Pirmizrāde plānota oktobra beigās. «Viegli tas nebūs, bet āķis lūpā mums abām jau ir. Un, pat ja mūs pēc tam kritizēs, jau tagad zinu, ka vismaz darba process būs interesantāks un daudz aizraujošāks nekā, ja tiktu iestudēts kas vienkāršs un pazīstams.»
Sandra ir priecīga, ka, domās jau gatavojoties monoizrādei, viņā atkal atgriežas sievišķība. «Atbildības manā dzīvē ir pāri galvai, un tas neattiecas tikai uz darbu. Paralēli skatuvei ir arī mājas dzīve, un man ir jātiek galā ar sadzīvi, ar saimniecību. Meitiņa tikko kārtoja eksāmenus, lai iestātos Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Nokārtoja un iestājās. Un tas nozīmē, lai visu samenedžētu, būs jāpārkārto visa ikdiena. Plus mums vēl ir suns un kaķis,» aktrise īsumā ieskicē savu dzīvi ārpus teātra.
Jābūt ļoti seksīgai
Viņa neslēpj, ka bija posms, kad aizņemtības un atbildības dēļ bija jākļūst stiprai, vienai viss jāvar, līdz vienā brīdī Sandra apjauta, ka ir nocietinājusies, kļuvusi vīrišķīgāka. Pat bijis grūti ar kādu iepazīties, jo prātā bijusi sajūta, vai viņai maz vajadzīga atkal tā epopeja ar randiņiem un attiecību veidošanu. «Un tad nāca Kristīne ar savu piedāvājumu par lomu, kur manai varonei jābūt ļoti seksīgai. Kādreiz man ļoti patika dejot, un dejojot es jutos kā zivs ūdenī. Pēdējos desmit gadus nebiju dejojusi, bet Kristīne man tagad liek apgūt pin-up stilistiku, klausīties tāda stila mūziku un... kustināt gurnus. Es jau mēnesi to apgūstu un jūtu, ka kustinu gurnus, arī ejot pa ielu,» aktrise pasmaida un pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka ilgi nebija vērojusi sevi spogulī, jo viņai nepatika uz sevi skatīties. Bet tagad viņa mājās uzliek mūziku, nostājas pie spoguļa un... dejo! «Skatos uz sevi un secinu: johaidī, nav nemaz tik slikti, vēl viss nav zaudēts!» aktrise sirsnīgi smej un neslēpj gandarījumu, ka šādā veidā - caur kustību - spēj atdzīvināt dzīves skarbuma nospiesto sievišķību. «Es pati par to smejos, ka dejoju pie spoguļa. Jo tā, iespējams, dara mana meita, kad es to neredzu. Katrā ziņā, kaimiņiem no pretējās mājas logiem ir uz ko noskatīties...»
Ļoti izskatīgs itālis
Paanalizējot savu dzīvesveidu, aktrise secina, ka tas nav ļoti veselīgs un viņai nav pat nevienas skaistumkopšanas receptes, ar ko palielīties. Bieži vien vēlamais ļoti atšķiras no esošā. Nu, piemēram, mājās viņas rīta kafija tiek pagatavota, to vienkārši aplejot ar karstu ūdeni, bet ārzemju braucienā, ar ko JRT aktieri nudien tiek ļoti lutināti, tā ir kāda jauka kafejnīca, profesionāli pagatavots kapučīno, un to pasniedz, piemēram, ļoti izskatīgs itālis, kā tas bija teātra nesenajās viesizrādēs Milānā, kur JRT rādīja Melno pienu. «Šī iespēja, ko dāvā teātris, ir ļoti liela dāvana ne tikai man kā aktrisei, bet arī man kā Sandrai Kļaviņai. Manai iekšējai būtībai. Es ļoti mīlu savu bērnu, nav runa par to, bet man ļoti patīk arī būt vienai - lai sajustu savu patieso iekšējo stāvokli, lai saprastu, kas es esmu, ko jūtu... Jo tai ikdienas skrējienā, kad viss jāsamenedžē, es pat spogulī ieskatos tikai, lai uzkrāsotos. Bet ārzemēs, kad esmu viena savā numuriņā, kad uz ielas mani neviens nepazīst, un tā sajūta, kā es iederos citā pilsētā un citā vidē, ļauj man sajust pašai sevi. Jo apkārt nav to lieko trokšņu. Jā, laiks, kad varu būt viena, man ir milzīgi piepildīts un svarīgs.»