Baiba Moļņika. Iespēja ne tikai patērēt, bet arī radīt un dot

Latvija ir UNESCO dalībvalsts kopš 1991. gada 14. oktobra un šoruden varēs atzīmēt divdesmit piekto jubileju darbībai šajā organizācijā. Kad Latvijas Nacionālā komisija savu darbu sāka, jautājumu un nezināmā bija daudz. Laikam ritot, situācija pamazām mainījās, lēnām, bet noteikti auga UNESCO prestižs un sekotāju skaits. Lai gan UNESCO nepieder tām starptautiskajām organizācijām, kas dāsni dala naudas grantus, šīs Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas sniegtās iespējas ir milzīgas, un mūsu valstī to atskārst aizvien vairāk cilvēku. Par UNESCO Latvijas Nacionālās komisija darbiem un iecerēm Neatkarīgās saruna ar šīs komisijas ģenerālsekretāra pienākumu izpildītāju Baibu Moļņiku.

- Man liekas, tā joprojām tomēr ir diezgan tipiska situācija - vidējais latvietis, kurš īpaši nekautrējas saņemt naudu aploksnē un par kuru vidējais latviešu uzņēmējs varbūt arī maksā nodokļus no minimālās algas, dusmīgi prasa - kāds, pie velna, man labums no UNESCO?

- Jā, man bieži jautā - kāds labums ir no UNESCO? Turklāt tas ir jautājums, uz kuru vienkārši trīs vārdos nemaz neatbildēsi. Lai to saprastu, ir jāzina, kādēļ UNESCO radās, kāda bija pārliecība tieši tajā brīdī, kāpēc tas notika drīz pēc tam, kad beidzās Otrais pasaules karš? Kāpēc inteliģence vairākās valstīs domāja, ka tieši kultūra, izglītība un zinātne, ir vadmotīvi, kas spēs apvienot cilvēci, lai nekad vairāk neatkārtotos šādi postoši kari. Ja es teiktu, ka šobrīd pasaulē UNESCO ir vairāk vajadzīgs, nekā tas bija kādu mirkli atpakaļ, tad arī droši vien es nemelotu. Mūsdienās vairāk nekā jebkad iepriekš sabiedrībai ir jāsaprot, ka tas, kas var mūs vienot, ir tieši izglītība, kultūra un zinātne. Sadarbība izglītības jomā, izglītība, kas dod izpratni, izglītība, kas dod izaugsmi, izglītība, kas redz katru un ikvienu un saprot viņa vajadzības.. Kultūra kā dialogs starp cilvēkiem, kultūra, kas iedod attīstībai vērtību sistēmu, kultūra, kas mēģina pārvērst sabiedrību no patērētājiem par radītājiem. Zinātne, kas orientēta uz sabiedrības labklājību un vērsta uz kopīgā labuma gūšanu. Varētu teikt - miera zinātne. Tās ir tās lietas, kas UNESCO vērtību noteica pirms septiņdesmit gadiem, kad šī organizācija tika radīta. Tās šo vērtību nosaka arī tagad.

- No malas vērojot, šķiet, ka UNESCO Latvijā pēdējos gados kļūst aizvien pamanāmāka īstenoto projektu dēļ un jautājumam par organizācijas jēgu šeit vajadzētu pakāpeniski aizslīdēt otrajā plānā. Kas ir jūsu galvenie balstītāji Latvijā? Es ar to nedomāju oficiālās institūcijas, kam tas ir pienākums, bet cilvēkus, uz kuriem varat paļauties.

- Sirdī viņus visus varētu saukt par UNESCO vēstnešiem. Mums ir trīs sadarbības tīkli. Pirmās ir skolas, šobrīd to jau ir trīsdesmit divas. Tās ir apņēmušās savā darbībā sekot līdzi un īstenot UNESCO virzienus: runāt par cilvēktiesībām, par kultūras mantojumu, par iekļaujošo izglītību. Mums ir bibliotēkas, kur izaugusi lieliska iniciatīva - tīkls Stāstu bibliotēkas. Tā tagad strādā patstāvīgi, no mūsu puses īpaši pat nemudinot, saucot cilvēkus kopā un stiprinot pārliecību par bibliotēku kā kopienas centru. Bibliotēkas ir svarīgas, jo tās ir saistītas arī ar UNESCO zināšanu sabiedrības konceptu. Trešais mūsu tīkls ir atmiņu institūcijas - muzeji, arhīvi, kas glabā programmas Pasaules atmiņa liecības.

Šie trīs tīkli dod vairākas labas lietas. Globalizācijas laikmetā ir nozīmīgi saprast, ka mūsu mantojums un pagātne ir ļoti liels spēka avots. Brīdī, kad mēs runājam, piemēram, Saldū notiek liels projekts, kas saistīts ar Jaņa Rozentāla jubileju, kurš, kā zināms, daudz gleznoja no fotogrāfijām. Projekta ietvaros notiek konkurss, kurā jaunieši aicināti J. Rozentāla un viņa laikabiedru gleznu sižetus inscenēt dzīvē un iemūžināt fotogrāfijā, tādējādi pētot detaļas un uzzinot vairāk par darbu radīšanas laiku, Latvijas kultūras vēsturi. Vēl viena svarīga lieta slēpjas saiknē - patērētājs un radītājs. Mēs strādājam, lai dotu iespēju ikvienam nevis tikai patērēt, bet arī vākt, krāt, veidot, radīt. Nupat beidzām projektu Valodas talka, kura ietvaros aicinājām gan skolu jauniešus, gan pieaugušos pārrakstīt digitālajā arhīvā pieejamos nemateriālā kultūras mantojuma tekstus.

- Kā notiek sadarbība ar skolām? Vai strādājat vairāk ar skolotājiem, kuri mēģina īstenot kādas savas programmas, reizēm arī neprasot audzēkņiem, ko viņi par to domā, mēģinot indoktrinēt viņus kultūras lielajās vērtībās, vai ar jauniešiem?

- Tā ir lielā UNESCO vērtība, kas man pašai ir ļoti tuva, - mēroga izjūta. Tā ir spēja paskatīties plašāk un dziļāk. Tas padara mūsu programmas pievilcīgas skolām, jo ļauj uz lietām, kas šķiet pierastas un ikdienas rutīna, paskatīties no kāda cita jauna leņķa. Tas ir ļoti būtiski Latvijai, jo ļauj ieraudzīt to, ko darām, ar pasaules acīm. Manuprāt, vērtīgs te ir tas, un skolas tieši tāpēc ar mums sadarbojas, ka šādi notiek mūsu pašapziņas audzēšana, kas būtiska ne jau tikai skolām, bet ikvienai pašvaldībai, kur mums ir sadarbības partneri. Cilvēki redz un saprot, ka tas, ko viņi dara, ierakstās pasaules kopainā. Tas vairo pozitīvo pašapziņu - es varu, man sanāk! Salikt kopā - tas ir arī lielais izaicinājums visai izglītības sistēmai. Nav jau tādas vienas noteiktas robežas, kur beidzas viens mācību priekšmets, bet sākas otrs. Svarīgi redzēt lietas to kopsakarībā. UNESCO nemaz nevarētu pastāvēt, ja neskatītos šajās kopsakarībās: te ir kultūras mantojums, te izglītība, te informācijas telpa un komunikāciju līdzekļi - jāliek šīs lietas kopā.

- Varbūt maldos, bet man šķiet, kad UNESCO sāka darboties Latvijā, tad daudzi domāja - bagātie onkuļi nāk, te varēs viegli dabūt naudu. Tad bija brīdis, kad - gluži otrādi - sprieda, ka UNESCO nemaz tik bagāts nav. Kā ir tagad?

- Nauda - tas ir otrs populārākais jautājums. Mēs jau izrunājām par saiti patērētājs un radītājs. No šejienes izriet otra - ņēmējs un devējs. Nepieciešama liela domāšanas maiņa. Pirmkārt, būt pašiem ar pietiekami lielu pašapziņu. Otrkārt, saprast, ka Latvija ir Eiropas Savienības valsts. Mums ir ļoti attīstīti izglītības, zinātnes un kultūras standarti. Mums ir, ko dot! Skatoties uz sadarbību ar UNESCO, īpaši domājot par tādām valstīm kā Ukraina, Moldova, Armēnija, jautājums ir, ko mēs no tām bagātībām, kas pieder mums, varam dot viņiem. Es te nerunāju par bagātību naudas izteiksmē.

Savukārt, ja izejam ārpus Eiropas Savienības, to jau ir pieredzējuši daudzi no Latvijas: gan eksperti, gan jaunieši, gan ceļotāji - cilvēki daudzviet pasaulē nemaz nezina, kas ir Latvija, bet viņi zina, kas ir UNESCO. Vinnē tie, kas to saprot un prot izmantot. Te ir runa par ļoti daudzām lietām: par tūrisma attīstību, par uzņēmējdarbību, par sadarbību izglītības un citās jomās. UNESCO vārds ir āķis, kas pievelk un palīdz iziet pasaulē. Pagājušajā gadā Latvijas Universitātē mums tapa jauna UNESCO katedra medijpratības un informācijpratības jautājumos. Nupat aizsūtījām uz UNESCO projektu apstiprināšanai par nemateriālajam kultūras mantojumam veltītu katedru Latvijas Kultūras akadēmijā. Abas augstskolas labi zina - UNESCO tiešā veidā tām nekādu naudu nesūtīs, tomēr UNESCO vārds dod iespējas, un tās ir jāizmanto.

- Kā varētu raksturot, kur Latvija atrodas savās attiecībās ar UNESCO? Pirmais iepazīšanās posms un ar to saistītās grūtības ir garām, kāda ir attīstība? Vai mums ir, piemēram, savi lobiji?

- Te jāpiemin, ka UNESCO Latvijas Nacionālajai komisijai šogad aprit divdesmit pieci gadi. Protams, ka šajā brīdī mums vajadzētu būt apjautušiem, kuras tad ir mūsu spēcīgās puses, kā varam dalīties ar savu pienesumu. Viena no tādām ir nemateriālais kultūras mantojums. Nupat mēs noslēdzām ļoti veiksmīgu sadarbību starpvaldību padomē nemateriālā kultūras mantojuma jomā. Tas bija ļoti vērtīgs mūsu ekspertu ieguldījums, ko augstu novērtēja visas puses. Lai to labāk saprastu, ir jāiedomājas, ka, tāpat kā mēs varam lepoties ar Dziesmu un deju svētkiem, daudzas citas valstis arī vēlas iekļūt šajos sarakstos ar savām vērtībām. Lai tās novērtētu, nepieciešams ļoti rūpīgs darbs un prasme dot pareizos padomus. Tur mūsu eksperti ir ļoti spēcīgi.

Šo darbu savulaik sāka tagadējā kultūras ministre Dace Melbārde, turpināja docente Anita Vaivade un Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperti. Ja runājam par atgriezenisko saiti Latvijā, tad domāju, ka brīdī, kad tiks apstiprināts Nemateriālā kultūras mantojuma likums, šī būs īstā vieta un reize, kur pasaulei Latvijā satikties. Otra vieta, kur aktīvi darbojamies, ir komunikācijas un informācijas programma, kurā UNESCO rūpējas par informācijas pieejamību, saglabāšanu, par medijpratību, vārda brīvību un citiem saistītiem jautājumiem. Līdz ar katedras izveidi mums radusies arī iespēja strādāt pētnieciskajā jomā sadarbībā ar UNESCO dalībvalstīm. Pagājušajā gadā organizējām Pasaules preses brīvības dienu, šogad nupat notika medijpratībai un informācijpratībai veltīta konference. Ilgi kā eksperts programmā Informācija visiem strādāja Andrejs Vasiļjevs, savukārt šobrīd Starptautiskās programmas komunikācijas attīstībai Starpvaldību padomē darbojas Sanita Jemberga.

Mūsu spēks ir mūsu cilvēki. Te jāpiemin kaut vai Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, kurš ir darījis ļoti daudz, lai Latvijas vārds ieskanētos. Lai Latvija varētu sevi pieteikt starp simt deviņdesmit piecām UNESCO dalībvalstīm, bija ļoti rūpīgi jāapdomā katrs solis, katrs vārds un katrs sabiedrotais. UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā ir iekļauti dokumenti par Baltijas ceļu kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējo dokumentāro mantojumu. Šogad Baltijas valstis ir pieteikušas reģistram arī Sibīrijā uz bērza tāsīm rakstītās vēstules.

- Kā ir ar mūsu pašu domāšanu? Vai nav tā, ka Raiņa un Aspazijas sarakste bezgalīgi ilgi gulēja muzeja fondos, īsti nevienam nevajadzīga, turklāt maz jau kurš spēja atšifrēt ķeburainajos rokrakstos aprakstītās lapiņas - kad sarakstei uzmanību pievērsa UNESCO, arī paši sākām raudzīties uz to kā vērtību.

- Te ir jārunā par mūsu attieksmi pret nacionālajiem sarakstiem - gan jau esošajiem, gan tiem, kas vēl veidosies kā, piemēram, Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saraksts. Kā tur bija - slikts ir tas karavīrs, kas nesapņo kļūt par ģenerāli? Nu tad arī ir jāsapņo, lai katra nacionālā saraksta vērtība iekļūtu starptautiskajā sarakstā. Tomēr jāuzsver, ka Latvijai būtiskas lietas vispirms nonāk nacionālajā sarakstā. Tā ir tāda ļoti nozīmīga valsts apņemšanās, un te pašiem jāsaprot, vai mēs spējam novērtēt, ko dod šāda atzinība?

Raiņa un Aspazijas sarakste, protams, īpaši izcēlās pērn - dzejnieku jubilejas gadā. Tad bija izstādes, redzamība. Jautājums - kas notiks pēc tam? Te jārunā par institūciju atbildību. Piemēram, cik daudz Kuldīga, kura ir Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, spējusi paveikt, lai izceltu savu UNESCO vērtību, salīdzinājumā ar Rīgu, kura jau ir starptautiskajā sarakstā, bet kur mēs par UNESCO uzzinām vien brīdī, kad UNESCO dēļ atkal kaut ko nedrīkst būvēt vai nojaukt. Svarīgi ir tas, kā institūcijas - Raiņa un Aspazijas sarakstes gadījumā - muzeji - vēlas šo mantojumu izmantot. To nekādā ziņā nevar kaut kā uzspiest vai izveidot priekšrakstu, jo jebkurš priekšraksts šajā ziņā atgādinātu ierobežojošu cenzūru. Jābūt radošiem, jādomā ne tikai Eiropas Savienības robežās, bet arī tālāk. Ja runājam par sarakstu, tad tas sāk dzīvot brīdī, kad tam rodas lasītāji, bet, ja runā par aktivitātēm, mūs šī sarakste rosināja izveidot projektu sociālajos tīklos - Atzīsties mīlestībā savā dzimtajā valodā. Tam bija liela aktivitāte. Ideja ir ņemt jebkura saraksta vērtību un, no vienas puses, nodrošināt tās saglabāšanu, no otras puses, popularizēt un nodot tālāk. Ir svarīgi, lai tas, ko Aspazija rakstīja Rainim, vai otrādi, kalpo par dzinuli radīt ko jaunu tagad. Sarakstes potenciāls un abu dzejnieku jubileja bija dzinulis, lai aizsāktu projektu, kurā latviešu valodu studējošie jaunieši ārzemēs pievērsās abu klasiķu darbu tulkošanai. Jubilejas gads ir beidzies, bet mēs turpinām strādāt pie šīs iniciatīvas, lai topošajiem tulkiem nezustu interese par latviešu valodu un tās apguvi, kā arī lai būtu arvien jaunas iespējas tulkot latviešu klasiķus un jaunos autorus.

- Mēs te par tādām augstām matērijām spriežam, bet tepat aiz loga turpinās dzīve, ir vasaras saulgrieži, vai tā nav vēl viena vērtība, kam UNESCO un mums pašiem vajadzētu pievērsties?

- Noteikti! UNESCO ir iespējams vienīgā organizācija, kas pasaules mērogā saprot kultūras daudzveidību un dažādību, kultūras saknes un nepieciešamību kultūru aizsargāt. Šajā kultūras izpratnē ir arī tādas vērtības kā valoda, ieražas, ēdieni. Nevajag domāt, ka tās saulgriežu tradīcijas, kādas mums bijušas līdz šim, automātiski pārmantosies nākamajās paaudzēs. Tā tas nenotiek! Mums, protams, Latvijā ir ļoti paveicies ar aktīviem cilvēkiem, kas iesaistās, dara un rosās neatkarīgi no likumiem. Taču nemateriālā kultūras mantojuma likums un apzinātas darbības dos iespēju vairāk saskatīt lietas, kas šobrīd varbūt arī nav tik pamanāmas, saskatītas vai godā celtas. Saulgriežu tradīciju gadījumā tas ļaus precīzāk definēt - kas tieši ir tas, ko vēlamies nodot nākamajām paaudzēm.

- Un kas būs tas, kas saglabāsies. Tradicionālajiem Jāņiem ir daudz apdraudējumu. Pirmkārt, ugunsdrošība. Ir valstis, kur neviens neļautu šādus ugunskurus rīkot, sava drošības loģika tur slēpjas, un tas var kļūt par argumentu. Otrkārt, baznīca, kurai Jāņi nekad nav patikuši. Treškārt, mēs paši - sen vairs nedzīvojam laukos, nevaram svinēt tā kā tad, ja dzīvotu viensētā. Nerunāsim nemaz par visām jaunajām grilu un bārbekjū modēm. Tradīcija var ļoti būtiski mainīties vai pat pazust.

- Izglītībā mūsdienās atslēgas vārdi ir nevis kas un ko, bet gan kā un kāpēc. Šie divi jautājumi kā un kāpēc ir arī centrālie, kad mēs domājam par jebkurām kultūras tradīcijām. Kā un kāpēc mēs izceļam vienu vai otru lietu. Ko mēs tur saskatām? Tas, ka dedzini ugunskuru vienkārši tāpat vien, nedod pilnīgi neko. Automātiskām darbībām nav jēgas. Jebkam, ko dari, ir jānāk kopā ar domu - kāpēc to dari? Līdz ar to atkrīt viss liekais no tradīcijas, paliekot tam, kas šajā brīdī ir pamatots, ar domu apveltīts un spēj mūsu spēka sakni turpināt tālāk.