Pagājušajā nedēļā jau tā piesātināto Rīgas mūzikas dzīvi Rīgas festivāla ietvaros iekrāsoja dramaturģiski un muzikāli spilgts kamerdarbs Novecento Dmitrija Petrenko režijā. Tas turklāt neierastā veidā aptvēra arī divas valodtelpas – latviešu un krievu, par vienojošo elementu izvēloties mūziku – Vestarda Šimkus oriģinālkompozīciju un improvizāciju, stāstnieka lomu uzticot Kristapam Ķeselim vai Maksimam Buselam.
Izteiksmes līdzekļu ziņā minimālistiskā koncertizrāde atstāj spēcīgu, paliekošu pēcgaršu. Tā tiek panākta visai tradicionālā veidā - caur tekstu un partitūru iedarbinot publikas iztēli. Džinsos un krekliņā tērpts aktieris lakoniski neuzbāzīgā gaismu ietvarā (Mārtiņa Feldmaņa darbs) stāsta Tūkstošdeviņsimt (tas ir personvārds) neparasto stāstu, ko bez teatrālas uzspēlētības aktīvi klausās pianists, kurš to pašu stāstīs savā muzikālajā tekstā un interpretācijā. No režisora puses šajā izrādē izpaužas apskaužama īpašība - necensties apmierināt sava ego nepieciešamību uzskatāmi pašizpausties, bet mērķtiecīgā sintēzē ļaut piedzimt jaunam mākslasdarbam, kas valdzina ar harmonisku uzbūvi un dramaturģisko struktūru.
Teikt, ka Alesandro Bariko romāns Novecento ir par ekscentrisku pianistu, kura dzīve neierasti rit uz kuģa klāja Atlantijas okeānā, kur viņš piedzimst, uzaug un nejauši iemācās spēlēt klavieres, kļūstot par sava laika leģendu improvizācijā, nozīmē atklāt tikai vienu, tomēr, iespējams, koncertizrādes būtiskāko šķautni. Domuzīme starp cilvēku un klavierēm šajā gadījumā ietver visplašāko attiecību un emo
ciju spektru, neapšaubāmi liekot saskatīt alūzijas ar pašu Vestardu Šimku un viņa radošajiem meklējumiem, kas šķiet ļoti auglīgi pavērsušies kompozīcijas virzienā. Reizumis citu radītajos autordarbos patvaļīgi ielavījusies improvizācija šoreiz ir vietā, laikā un par tēmu, risinoties dažādos džeza stilos, īpaši uzziedot diksilendā, kas partitūrā kalpo gan kā laikmeta raksturojums, gan pianista virtuozitātes apliecināšanas platforma žanrā, kurā klasiskā spārna pianisti muzicē reti. Dažādu mūzikas žanru sakausējums ir organisks. Sava vieta izrādes stāstā ir gan draudīgajai klavieru stīgu skandināšanai, gan aprautajiem štrihiem un citiem laikmetīgās mūzikas paņēmieniem, un pat Melanholiskā valša variācijai, kas nāk pēkšņa, negaidīta un tieši tāpēc satriecoša, lai gan pirmajā brīdī šķiet neobligāts citāts un spēle uz publiku.
Kopumā Novecento partitūra klavierēm ir daudzveidīga, pat nedaudz eklektiska, tomēr tā nav arī tipiska teātra mūzika ar ilustratīvu vai ambienta jeb noskaņas radīšanas funkciju. Katra tēma saspēlējas ar Bariko tekstu, ko Kristaps Ķeselis pasniedz dabiskā, pat sadzīviskā plūdumā un intonācijās, vienlaikus ļaujot pārliecināties par Vestarda Šimkus ekspresijas daudzveidīgajām iespējām, muzikālo inteliģenci un spēles prieku. Katrā ziņā savā partitūrā pianists muzicē daudz aizrautīgāk nekā klasiskajā repertuārā, kur ir pārāk daudz zināmā, vispārpieņemtā, tā, kam jāatbilst cienījamai interpretācijai un tamlīdzīgi. Un vilks viņu zina, cik lielā mērā par sakritību uzskatāms, ka arī Vestardam šogad paliek trīsdesmit divi gadi, tik, cik Bariko romāna titulvaronim, kad viņš mēģināja izkāpt krastā, lai paskatītos uz jūru no sauszemes... Nezinu, vai kāds cits pianists šobrīd būtu gatavs spēlēt Šimkus rakstīto, taču attiecībā uz kompozīcijā un improvizācijā esošo brīvību, ko iespējams pierakstīt notīs un pašam uzziedināt interpretācijā, šim melnbalto taustiņu pavēlniekam ir āķis lūpā.