Opera – reizē templis un cietums
Katras latviešu oriģināloperas dzimšana 21. gadsimtā ir notikums. Tas līdzās priekam par laikabiedru centieniem ierakstīt savus vārdus latviešu mākslas vēsturē rada pārdomas par skatuves mākslu efemero dabu un apziņu, ka arī šīs necilās rindas var kļūt par vienu no retajām liecībām par mākslas darbu, kurā izdevies apvienot mūsdienu Latvijas dzīves, sabiedrības un politikas spoguļa funkciju ar pašvērtīgu un konvertējamu opusu, kas uztverams ne tikai lokālā, bet arī universālā, vispārcilvēciskā kontekstā.
19. maijā pirmizrādītā Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes opera Iemūrētie Latvijas Nacionālajā operā ir drosmīgs mēģinājums radīt kaut ko paliekošu - caur mītiem un arhetipiem, tomēr šodienā, nevis iz Blaumaņa, ar to nebūt nemēģinot noniecināt klasiskas vērtības. Mīts ir struktūra, kura tikai projicējas konkrētā laikā, pati paliekot ārpus lineāri definējamas laiktelpas. Par spīti nepārprotamai politiskā teātra klātbūtnei iestudējumā, Iemūrēto stāsts nav tikai par (Latvijas Nacionālo) bibliotēku, bet par vēlmi radīt kaut ko, kas, iespējams, pārdzīvos savu radītāju. Stāsts par cilvēka ambīcijām, izvēlēm un upuru neizbēgamību neatkarīgi no to formas un veida. Un tieši tāpēc šī opera ir jāredz.
Libretistes Ineses Zanderes radītais žanra apzīmējums mītiskā melodrāma ir drīzāk lingvistiska koķetērija, tāpat kā būvupura antropoloģija ir racionāli formulēts daudz plašāku radošo meklējumu apzīmējums. Savā ziņā Iemūrētie ir filozofiska opera. Taču, iespējams, tieši filozofiskums jeb centieni aptvert neaptveramo ir gan tās spožums, gan posts. No vienas puses, autoriem izdevies sakausēt konkrētību ar vispārinājumu, pieļaujot mākslasdarba uztveri dažādos līmeņos. No otras, mazliet pietrūcis paškritiskas aukstasinības pārmērīt, pārsvērt, griezt un svītrot radošo moku augļus, pakārtojot tos tomēr diezgan banāla, lai arī sarežģīta un, jā, arī mazliet pompoza žanra - operas - principiem. Pēc struktūras, satura un tēlu attiecībām Iemūrētie ir visai tradicionāla opera, kur tomēr abiem autoriem gluži kā viņu varoņiem bibliotēka reizē ir templis un cietums. Opera kā sintētisks mākslas darbs tikai iegūst, ja atsevišķo komponentu autori spēj atteikties no sava ego kopējās darba kvalitātes vārdā. Latviešu laikmetīgajā operā mākslinieciski sabalansētākais piemērs līdz šim šķiet Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu, taču tā vairāk ir kameropera. Iemūrētajos šī atteikšanās nenotiek. Pastāv disproporcija starp libretu un mūziku, jo Ineses Zanderes stilistiski daudzveidīgā un metaforām un zemtekstiem bagātā dzejas valoda lejas episkā un ļoti plašā straumē, vārdu un valodisku konceptu pārpilnībā gandrīz aprokot mūziku, kas kļuvusi drīzāk par teksta apkalpotāju, nevis operas formas un struktūras galveno saistelementu. Operas muzikālo dramaturģiju Ēriks Ešenvalds būvējis no sev īpaši tuvās kormūzikas, korim gluži kā grieķu drāmā piešķirot vēstītāja un galveno varoņu emociju interpretētāja funkciju. Iemūrētie muzikālā materiāla ziņā ir kora opera, un arī interpretācijas ziņā tā ir operas kora vokālās (tradicionālās un netradicionālās tehnikās, ieskaitot čukstēšanu, svilpošanu u.tml.) un aktiermeistarības virsotne, kas ir sasniegta kopā ar diriģentu Māri Sirmo, režisori Lauru GrozuĶiberi un horeogrāfi Lieni Gravu, pēc visa spriežot, savstarpēji ļoti auglīgā sadarbībā.
Partitūrā var saklausīt daudz stilizācijas un parafrāžu - kora Mēs namu kā likteni ceļam harmonijas raisa asociācijas ar Emīla Dārziņa Mūžam zili. Par senajām leģendām atgādina baroka dejas žīgas melodija, partitūrā ir gan operas žanram novatoriskais dīdžeja mikss ar Mixmaster AG repošanu, gan džeza un estrādes mūzikas epizodes, ir liriski programmatiskas stīgu tēmas, vienkārša, bet aizkustinoša šūpuļdziesma, konceptuālas ritmu un melodiju spēles. Viss saklausāms un uztverams, tomēr neatstāj sajūta, ka nepieciešamība ilustrēt tekstu, cik noprotams, bez īsinājumiem komponistam apgriezusi spārnus un caurviju motīvu meklējumos iezagušies mehāniski atkārtojumi - gluži kā atbalss princips Arhitekta un Bibliotekāres duetos, kas sākumā šķiet virzīti uz dramaturģisku kāpinājumu, bet tiek aizskaloti ar jaunu muzikālu alūziju un nozīmēs ļoti blīva teksta vilni. Mīlas līnijai mūzikā pietrūkst dinamikas un kontrastu, lai arī orķestrācijā komponists atradis iespēju izcelt atsevišķu instrumentu grupu (piemēram, čelli, vijoles) un pat vietumis katra instrumenta individuālo skanējumu, muzikālo audumu veidojot kopā ar kori, kas Ešenvalda darbos arī nereti ir orķestris. Eklektismu mūzikā, protams, varētu interpretēt arī kā apzināti veidotu postmodernu kolāžu. Tomēr komponista muzikālā valoda līdz šim parasti tiekusies pēc veseluma, pabeigtības, akordu un intervālu atrisinājumiem, vienkāršas elegances. To Iemūrētajos var attiecināt uz atsevišķiem numuriem, tostarp izrādes hitiem - Iemūrētās (Bibliotekāres) šūpuļdziesmu un Dzejnieces bāra monologu par melno pantu, bet ne uz operu kopumā. Ir tik daudz visa kā, ka mazliet pietrūkst... Ērika Ešenvalda? Māra Sirmā lasījumā ešenvaldiskais skaņuraksts iespējami niansēti izskan gan korī, gan orķestrī, taču pastāv bažas, ka cita, teiksim, tipiska operas diriģenta interpretācijā tā varētu nenotikt.
Runājot par dziedātāju sastāviem, tie ir ļoti atšķirīgi - ne tik daudz vokālajās prasmēs, cik emocionālajā temperatūrā. Liekas, ka ideālākā kombinācija vismaz pirmizrāžu sastāvos netika īstenota. Jauno solistu tandēms Elīna Šimkus (Bibliotekāre) un Mihails Čuļpajevs (Arhitekts) jau ģenerālmēģinājumā pārliecināja ar skanīgām, niansēs bagātām balsīm un dzīvu, dinamisku un saviļņojošu attiecību drāmas atveidojumu, sākot ar apgarotu jūsmu un beidzot ar traģisku tukšumu. Pirmizrādē daiļskanīgā Inga Šļubovska bez tenora Raimonda Bramaņa kā aktierspēles partnera atbalsta tādu līdzpārdzīvojuma pakāpi diemžēl sasniegt nespēja, kas padarīja kopējo pirmizrādes līdzpārdzīvojumu stipri vien remdenāku. Cerams, ka līdz nākamajai sezonai arī Bramanim būs iespēja un vēlme atrast tēlu, kas spēs pārliecināt auditoriju, jo prasmīgas interpretācijas gadījumā Arhitekta lomai ir ļoti augsts dramaturģiskais potenciāls. Pirmizrādē Dzejnieces -likteņa vēstneses lomā ar laikmetīgajā vokālajā mūzikā kaldinātas pieredzes šarmu un brīnišķīgu dikciju tembrāli niansētā sniegumā valdzināja Ievas Paršas mecosoprāns. Jānis Apeinis Celtnieka lomā skan pārliecinoši un šoreiz pārsteidz ar dziļi cilvēcisku, emocionālu tēlojumu, kas tiek panākts ar intonācijām un atbrīvotu ķermeņa plastiku. Laurai Greckai un Rihardam Milleram Dzejnieces un Celtnieka pārī mazliet jāpacīnās ar teatralitāti, lai izvairītos no samākslotības efekta, arī vokāli Lauras Greckas un otras Ministres - Lauras Teivānes, visumā ļoti skaistas balss īpašnieces, tembrālā nesaderība vai atšķirīgā intonēšanas maniere neveicina labskanību.
Prezidenta un Ministres tēli, ko režisore Laura GrozaĶibere slēdz politiskā teātra atslēgā, tomēr nav groteski, bet drīzāk pašironiski, īpaši komplektā ar Kristīnes Gailītes dzidri pāri korim un orķestrim skanošo soprānu un kolorīto mīmiku, un Riharda Mačanovska atveidotā Prezidenta foto smaidu. Tiesa gan, publiku vairāk uzrunā daudzkārt ironiskākais, ar nepārprotamu zemtekstu runājošais, no paša lomas atsvešinātais Armanda Siliņa Prezidents. Pretēji ģenerālmēģinājumam, kur politiskā teātra epizodes ar pilnīgi tukšo, bet ļoti nopietno Prezidenta runu, Ministres samocīto uzņemtā kursa ieturēšanu, deputātu karikatūrām un formās tērptajiem bērneļiem kā mūsu nākotni, pavadīja ķiķināšana, pirmizrādes publikā, klātesot daudziem aktuālās valsts varas pārstāvjiem, valdīja kapa klusums... Šķiet, dzejniecei Zanderei izdevies tas, kas Dzejnieces tēlam Iemūrētajos neizdodas, taču noskaņa nav didaktiska, drīzāk skumji konstatējoša, taču pārdomas visnotaļ rosinoša.
Andra Freiberga scenogrāfija apspēlē gan Nacionālās bibliotēkas kāpnes, gan kartotēku skapīšus, topošās būves konstrukcijās kāds varbūt saskatīja bēdīgi slavenās Zolitūdes Maxima pārseguma konstrukciju karkasus, kāds ne, no krēsliem sakrautais Gunāra Birkerta projektētās Gaismas pils makets ir gan zīme, gan vienkārši krēslu kaudze. Videomākslinieka 8 veikums un Jevgeņija Vinogradova gaismas lakoniski papildina arhitektoniski monumentālo iestudējuma telpu, rūpējoties arī par nepieciešamo mistikas auru, ko reprezentē acīmredzot upurēto ēnas uz sienas. Kristīnes Pasternakas kostīmi ir eleganti minimālistiski gan toņos, gan līnijās, par akcentiem izvēloties sarkano Ministres kostīmu un Prezidenta kaklasaiti, kā arī novatorisku jaunievedumu - spuldzītēm rotātu tērpu sudrabainajā sapņa ainā iemūrētajai līgavai - Bibliotekārei. Prieku par tērpiem gan nedaudz bojā garās kostīmu maiņas un skatuves ripas griešanās pauzes aiz priekškara starp ainām, kas saskalda ne tikai iestudējumu, bet arī iespējamo līdzpārdzīvojumu, jo ieskaņotā elsošana ilgāk par pusminūti pie aizvērta priekškara sāk garlaikot. Asprātīga un konceptuāli ietilpīga ir koristu celtnieku pārtapšana uzvalkotajos deputātos, vienkārši novelkot virsvalkus un ķiveres un līdzās tehniskai pārģērbšanās jautājuma atrisināšanai, nepārtraucot izrādi, raisot asociācijas ar vilka aitās metaforu.
Lauras GrozasĶiberes debija uz operas skatuves pēc balvu biruma par iestudējumiem dramatiskajā teātrī šķiet likumsakarīgs turpinājums. Turklāt priecē fakts, ka operas žanrā režisore neuzrāda pašmērķīgas tieksmes par katru cenu izdarīt kaut ko nebijušu. Funkcionējošs dīdžejs (Mixmaster AG) uz operas skatuves šajā gadījumā nav dekoratīvs elements, bet organiska un ļoti kolorīta iestudējuma sastāvdaļa. Darbs ar kori izskatās ļoti produktīvs un šķiet, atstās kvalitatīvu iespaidu arī uz turpmākajiem iestudējumiem, neatkarīgi no tā, kas tos režisēs. Jaunie solisti ir elastīgāki darbā ar režisoru vienaudzi, dziedātājus ar lielāku skatuves pieredzi atbrīvot no iestrādātām klišejām ir daudz grūtāk. Strādāt ar jaundarbu par spīti ar to saistītajiem izaicinājumiem operā nosacīti, bet tomēr ir vieglāk nekā ar klasisku materiālu, kur agrāk vai vēlāk iezīmējas režisora spēkošanās ar autoru, laikmetu un kontekstiem. Lauras GrozasĶiberes gadījumā gribas novēlēt Iemūrētajiem pietiekami ilgu skatuves mūžu, lai visi interesenti to noskatītos, nepieļaujot ierasto latviešu operu likteni, kad pēc uz rokas pirkstiem saskaitāmām izrādēm tās tiek noņemtas (vadība preses konferencē pirms pirmizrādes skaidri lika saprast, ka lems tauta ar nopirktajām biļetēm!), un noteikti vēl kādu iestudējumu.