Liepājnieks, komponists Andris Eniņš ar muzicēšanu nodarbojas jau 63 gadus. 1. jūnijā, kad komponists atzīmēja savus 70. šūpļa svētkus, viņa dziesmu izpildītāji Liepājas teātrī sarīkoja Andra sarakstīto dziesmu koncertu. Tas viņam pašam bija pārsteigums. «Dieviņš ielicis man mūziku šūpulī. Es ar mūziku dzīvoju, manī tā ir visu laiku. Grūti izskaidrot, bet man tā ir. Man patīk melodiska un sentimentāla mūzika. Katram noskaņojumam sava mūzika. Mūzika man ir viss,» atzīst komponists.
Andris Eniņš dzimis trīsbērnu ģimenē, un visi bērni mācījušies E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Brālis Teodors, kurš pēc tam kļuva slavens ķirurgs Liepājā, beidzis trombonu klasi, māsa Ruta - kordiriģēšanas klasi, pastarītis Andris - čella klasi. «Mammai ar tēti arī bija labas balsis, bet profesionāli ar mūziku viņi nenodarbojās. Mamma bija mājsaimniece, tētis - būvtehniķis. Mātes brālis vienīgais bija dziedātājs - Valdemārs Ivanovs. Viens brālis izmācījās par teologu - Roberts Ivanovs,» par savu dzimtu stāsta Andris. Viņa paša ģimenē mūzika ienākusi arī profesionālā līmenī. Abas meitas - Antra un Linda - savulaik mācījās E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Antra šobrīd dzied Latvijas Radio korī un ir vokālās grupas Putni vadītāja. Linda, jaunākā meita, izvēlējās studēt valodas. «Linda man lūdza atļauju, vai drīkst, vai es nebūšu dusmīgs. Bet tā ir viņas izvēle, un ko tu gribi, to tu dari. Viņa tagad pasniedz vācu valodu Liepājas 5. vidusskolā,» stāsta tētis. Mazdēls Oskars, Antras dēls, mācījies scenogrāfiju un beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju.
Andris Eniņš jau 63 gadus diendienā nodarbojas ar mūziku, tomēr uzskata, ka vēl daudz ko nezinot. «Skolēni par to brīnās apaļām acīm: kā tas var būt? Vai viņš muļķi laiž, vai patiesību runā? Ar mūziku nodarbojos no septiņu gadu vecuma. Kā tas ir sācies, tā līdz šai dienai, un tā arī būs līdz kapa maliņai,» pārliecināts komponists.
Leļļinieku galma komponists
Pirmā Andra Eniņa sacerētā dziesma bijusi ar dzejnieka Māra Reinberga vārdiem - viņš savulaik iecerējis uzrakstīt muzikālu uzvedumu bērniem. Jau pavisam nopietna abu sadarbība turpinājās ar sacerējumu Vilnīša cepurīte, kas vēlāk Latvijā kļuva pazīstams ar nosaukumu Jampadracis liedagā. «Tas bija pats pirmais, kurš tādu āķi riktīgi iemeta - saslimu ar to, ka vajag rakstīt. Tad man sākās sadarbība ar Liepājas Ceļojošo leļļu teātri Maska, un apmēram 22 gadus esam kopā. Esmu Agitas un Pētera Trupu, leļļinieku, galma komponists,» pasmej Andris un atzīst, ka viņam patīk rakstīt bērniem, jo viņi ir patiesi. Viņiem vai nu patiks, vai nepatiks. Bērns to uzreiz izrādīs. Viņš nemeklēs aplinkus vārdus, kā pateikt. Vai asaras rit vai smiekli nāk - tas viss ir tik dabīgi. Bērnu auditorija ir lieliska, kad paskaties, kā viņi dzīvo līdzi mūzikai un priekšnesumam. «Pieaugušie visu redz caur savu dzīves pieredzi, caur garastāvokli, kāds ir tajā brīdī. Tas nav tīrs vērtējums, tas jau ir apaudzēts ar savu dzīves izpratni. Mazais redz to lietu tik patiesu, tik taisnu, kāda tā ir. Brīžiem filozofēju ar viņiem, tā ir viena kolosāla publika. Lai Dievs dod man veselību, spēku, prātu un saprašanu ar viņiem nodarboties līdz mūža galam!» saka Andris. Komponists piebilst, ka viņa attieksme gan pret pieaugušo, gan bērnu publiku ir vienlīdz atbildīga un nopietna. Arī bērnam ir savas domas un vērtējums. Dzintra Orba, vokālā ansambļa Gaismiņa vadītāja, atzīst, ka Andra Eniņa dziesmas izpildījuma ziņā nebūt nav vieglas mazajiem dziedātājiem. Toties tās ir melodiskas, lipīgas, un bērni ātri iemācās. Arī lielajiem nav citādi - vienkārši viņi jājūt un jāizprot.
90 procenti no mūzikas
Andris Eniņš savām dziesmām izmanto Liepājas dzejas meistaru sacerējumus, piemēram, Sandras Vensko vai teātrinieka Pētera Trupa vārdus. Sadarbībā ar Sandru tapušas pat vairākas izrādes - Jūras kaķis, Eža zelta zābaki, arī Adventes laika un Ziemassvētku dziesmas. Kopā ar dzejnieci Janu Egli radīts Lieldienu cikls, kurš ļoti aizkustinājis klausītājus, to izpildīja grupa Gaismiņa.
Ar Liepājas dzejnieka Olafa Gūtmaņa vārdiem Andrim Eniņam ir dažas dziesmas. Ir arī sacerējumi ar Ainas Uldriķes, Ērika Kūļa, Ādolfa Gaujieša, Visvalža Paspārna vārdiem.
Viena dziesma - Lūgums mātei - gan komponistam tapusi ne ar Liepājas dzejnieces vārdiem. Tas ir Skaidrītes Kaldupes dzejolis, kas Andri Eniņu tik ļoti uzrunāja, ka radās dziesma, un komponists pat saka - viņa mīļākā dziesma.
«Kāds liels mākslinieks varbūt domā, ka manās dziesmās ir naivisms, bet tā ir laba lieta, tur ir daudz dvēseles iekšā. Es par to neuztrauktos, ka tās būtu naivisma mākslai pieskaitītas. Man tur ir mīļas, labas, skanīgas dziesmas,» spriež komponists.
Mūzika viņa dzīvē ir viss, kaut ko citu grūti iedomāties. «Tas ir tas, ko es saprotu, kam es dzīvoju, tas ir tas, kas man iekšā gan pamostoties no rīta, gan vakarā ejot gulēt. Mūzika manī skan nepārtraukti. Ja cilvēki smejas, ka viņi ir 90 procentu uzbūvēti no ūdens, tad es esmu 90 procentos no mūzikas. Nemaz citādāku sevi es neredzu, kā līdzās mūzikai,» nedaudz sentimentāls kļūst Andris. Viņš esot mēģinājis dziesmas skaitīt, bet pēc pāris simtiem viss sajucis. Apmēram izrēķinājis, ka pie tūkstoša jau varētu būt. Publicētu sacerējumu - apmēram 700.
Var pat telefona grāmatu sakomponēt
«Brīžiem man melodija skan galvā naktī, bet tad atkal cilvēciskais slinkums piecelties un pierakstīt. Tas labais variants, kurš pie tevis atnācis pa nakti, no rīta jau ir tālēs zilajās. Tas ir bijis, un tu vari kaifot, jūtot tās izjūtas, kādas bija. Ir bijušas visādas situācijas, kad dziesma radusies, bet nevaru teikt, ka uzreiz skrienu mājās un pierakstu. Man gribas rakstīt vienam, lai neviena nav apkārt - nenovērš uzmanību. Imants Kalniņš tā feini pateica - tev jāgaida, kad dziesmu atsūtīs. Un, kad atsūta, tad jāsēž un jāraksta. Maz ticu tiem diženajiem komponistiem, kas apsēžas un raksta. Tā jau var telefona grāmatu sakomponēt! Sarakstīt jau var daudz ko, bet kam tas ir vajadzīgs?» vaicā Liepājas komponists. Pēc Andra domām, mūziku var uzrakstīt tikai tad, kad mūza vai Dieviņš atsūta - sauc kā gribi. «Visas manas dziesmas man ir mīļas, visām paglaudu galviņu. Lūgums mātei man patīk, ņemot vērā vārdus. Kad no leļļu teātra Pēteris Trups man atnes lugas sižetu izlasīt, es jau ģīmiski tos viepļus redzu, kādi tur būs. Acu priekšā rēgojas tās sejas, kādas būs un kāds raksturs tām jāiedod. Leļļu teātris - tā ir cita pieredze, un man ļoti patīk viņiem strādāt, tur nevar rakstīt kā jebkuru dziesmu, un tu vari izdzīvoties līdzi ar viņiem. Bet nav jau finanses, lai teātrim vien varētu rakstīt,» savu mīlestību uz teātri un arī pa kādai skumjai notij atklāj komponists.
Lielākā skola - krogus spēlēšana
«Mans mūzikas skolotājs bija Kārlis Bunka. Lai viņam vieglas smiltis! Viņš mani daļēji par cilvēku uztaisīja muzikālajā ziņā. Mātei viņš teica: «Kaut būtu Andrim mazliet vēl klāt godkāres!» Leonīds Vīgners bija atbraucis uz Liepāju, man bija jāspēlē Mediņa ārija, kur ir čella solo. Visiem bikses trīc, ka atbraucis lielais mākslinieks, un tad es nospēlēju to soliņu, man labi skanēja. Bunka man teica: «Spēlē, kā tu jūti!» Viņš iemācīja katru gabalu izlaist caur sevi. Es to izlaidu caur dvēseli, un dvēsele jau dod patiesumu. Kad savu sirdsbalsi ieliec iekšā, tad iet, tad skan,» pārliecināts Andris Eniņš. Kārlis Bunka mācījis viņu no pašas pirmās klases, un, kā Andris atzīst, viņš skolotājam daudz pāri darījis. Ja esi muzikants, tam līdzi nāk daudzie piedzīvojumi, spēlējot bērēs, kāzās un jubilejās. «Kad sāku spēlēt, tad jau dzīvā mūzika bija katrā klubā. Lielākoties spēlējām restorānā Līva, arī Kaijā, Grobiņas Jūrpilī. Visvairāk savas izvēlētās dziesmas pasūtīja spēlēt krievu tautības cilvēki, viņiem nav žēl naudas, un viņi grib lielīties. Latvietis grib pasūtīt un tur to vienu rubli rokās - viņš pat to negrib ziedot. Viņš visu grib par velti. Krievs jau zina, ka viņam jādod nauda,» salīdzina mūziķis. Spēlēt restorānos - tā bijusi dzīves skola, atzīst A. Eniņš. Arī Raimonds Pauls ir teicis, ka viņam vislielākā skola ir bijis tieši krogu laiks. Tur jābūt kā kaķim, kuru met, un uz visām četrām ķepām jānokrīt. Jāspēlē pat to, ko tu vispār nezini, daudz kas ir jāmāk un jāprot improvizēt.
Tik labi rakt neviens neprot
«Ceļojošais teātris Maska izceļojies pa Īriju, Franciju, Pakistānu un daudzām citām valstīm un tur arī aizveduši manas dziesmas. Paldies viņiem, jo līdz ar to tas darbiņš, ko es daru, arī apkārt staigā. Tā jau ir samaksa, kad tavu darbu kāds izpilda. Tu esi vajadzīgs. Dziesmiņa jau ir tā kā mazs bērniņš - palaiž pasaulē, un tad tā tur kūņojas pati. Brīžiem labāk iet, brīžiem sliktāk. Tavs darbs jau beidzas, kad tu aizver pēdējo nošu lapu. Dziesma aiziet pasaulē,» prāto komponists.
Andris Eniņš spēlē čellu, akordeonu, klavieres, kontrabasu un sintezatoru. «Man ir vislabākā sieva - Velta. Viņa ir pirmā, kurai es parādu, ko esmu uzrakstījis. Viņai nav ne muzikālās izglītības, ne prakses mūzikā. Viņa ir tas cilvēks, kurš pasaka, ko domā. Ja nepatīk, tad sāku skatīties, ja patīk - tad dodu prom tūlīt. Tā ir tāda tautas balss. Es visu mūžu ar mūziku daros, es domāju, ka viņa arī ar mūziku dzīvo. Bet Veltas radošā izpausme ir ģimenes dārzs Ječos,» stāsta komponists. Dārzs ģimenei ir jau kopš 1983. gada. Kā līdumnieki sākuši, un tagad liels darbs ieguldīts. Steiguši uzcelt arī māju, lai būtu kur palikt. Pirmās iestādījuši ābeles - tās vēl šodien nes ražu. Kad daži no kaimiņiem pametuši savus dārzus, Eniņi atpirkuši. Tagad viņiem pavisam esot jau 23 ābeļkoki. «10. jūnijā ir divi Baznīcu nakts koncerti, un tad uz dārzu prom. Es esmu tomēr īsts latvietis. Esmu daudz kur bijis, bet šitas Latvijas zaļums ir tik nomierinošs. Aizbrauc uz dārzu, tev nervi ir savilkti. Zem ābelēm mauriņu izpļauj, un nervi veseli. Tur ir tapušas arī kādas pāris izrādes. Es paņemu sintezatoru līdzi. Ja kaut kam jābūt gatavam, tad tur ir jāsēž, neko nevar darīt. Jā, un manējie dārzā ir rakšanas darbi. Toties mani uzslavēja - tik labi rakt neviens neprotot. Tas man no mūzikas - kad dari, tad nopietni,» mūziku un rosīšanos dārzā salīdzina komponists.
Vienmēr smaidīgs
Dārzā ir divas siltumnīcas, un pērn bijis tik daudz tomātu, ka nezinājuši, kur likt. Un tādi maziņi, vīnogtomātiņi - cik tie vienreizēji! «Bišķi jau, ar tiem bērniem ņemoties, tās smadzenes arī uzblīst, un dārzs ir atslodze. Kad ir sēņu laiks - tad jau vispār kaifs. Nepatīk man ogot, bet apziņa ir tā, ka tās ir vajadzīgas. Ar sakostiem zobiem eju, bet jāiet ir - kas tad tev salasīs? Tad Velta kādu mājas liķieri pagatavo. Un mellenes taču ir tik labas acīm. Sēnes sieviņa sacep, sasaldē un samarinē. Šogad nolēmām - ja būs atkal baravikas, mēģināsim samalt un izkaltēt. Tad ir forši kādai zupai piebērt klāt,» par saviem rudens darbiem stāsta komponists.
Eniņiem dārzā palicis arī viens bišu strops. Andris saka - viņam bites patīkot, varot visu tehniski izdarīt, tomēr doties pie medus nesējām ir Veltas darbs. Viņa iemācījusies aprunāties ar bitēm, saprasties.
«Ja tā gabaliņa Ječos nebūtu, tad nezinu, kā būtu. Nav kur aizbraukt. Kad ir kāds brīvs brīdis, tad pa taisno uz Ječiem. Grāmatas lasīt man nav laika. Kad esmu noguris, vakarā paskatos Panorāmu, lai zinātu, kas noticis, un gultā uzreiz. Negribas nekur tālāk ceļot, es esmu mājās tupētājs. Man tālās ārzemes ir Rīga un tuvās Ječi. Man paniskas bailes ir no lidmašīnām. Liepājā kādreiz nogāzās lidmašīna, un tur bija no mūzikas skolas mani kursabiedri, un kaut kā smadzenēs uzreiz bija klikšķis, un man galva sāka reibt, jau uzkāpjot uz taburetes. Kur man jāskrien, gadu arī jau daudz,» skaidro komponists.
Kaut arī piezogoties pa kādai vecuma kaitei, gribas vēl daudz ko izdarīt, jo, kā saka pats Andris Eniņš, niķu pilna galva. Visapkārt viņam ir bērni, un dziesmas vajadzīgas.
«Man ir arī baznīcas dziesmas. Ave Maria, Tēvreize, Adventes dziesmas. Par Lieldienām gan ir vismazāk dziesmu. Ar dzejnieci Janu Egli mēs sarakstījām Lieldienu satikšanos - tas ir muzikāli literārs sacerējums. Man visām vajadzībām ir dziesmas,» pārdomās dalās komponists.
Andris atzīst, ka viņš ir liepājnieks no matu galiem līdz kāju pēdām. Jūra patīkot, bet peldējies neesot nez cik ilgi. Tas jau Liepājā ir tas labums, ka te viss ir kājām izejams. Rīgā - burzma, pārspīlēti viltus smaidi. «Mēs esam kurzemnieki, un kurzemnieks principā ir tāds skarbāks. Mēs esam katrs par sevi. Kurzemnieks ir lepns - tādi mēs esam,» ar pārliecību saka skaņradis.
Viņš vienmēr ir smaidīgs, un tas tāpēc, ka dzimis zaļā datumā - 1. jūnijā. Viss zied un zaļo. Ābeles ir pilnos ziedos kā kupenas, ceriņi smaržo, visas zemes puķes zied. Krāsām un skaņām pilnas pļavas un dārzi, visapkārt dzīvība, un tā jau ir dabas simfonija. «Es pats sev jubilejā novēlu veselību. Lai turētos pie saprāta! Ja būs veselība, tad Dieviņš man atsūtīs vēl kādu meldiņu. Lai ģimenei - sievai, meitām un mazdēlam - viss labi. Gribas, lai man ar mazajiem, dziedošajiem čabrakiem nekas nepārtrūktu. Lai viņi būtu vienmēr apkārt. Ja būs veselība, tad būs mīlestība un visa gana!» ir pārliecināts Liepājas patriots, mūziķis Andris Eniņš.
Andra Eniņa pieturas punkti
• Dzimis 1946. gada 1. jūnijā
• Mācījies E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā
• Liepājas teātrī strādājis par čellistu
• Izglītības un zinātnes namā strādājis klavieru un akordeona klasē
• Liepājas Neredzīgo biedrībā bijis kultūras nama direktors
• Mūzikas skolotājs privātskolā Liepājas pulss
• Joprojām turpina strādāt par mūzikas pasniedzēju