Par Endrū Grosa trilleri 15 sekundes: Mirklis, lai izdzīvo tu

Šis nu ir viens klasisks amerikāņu tradīcijās ieturēts trilleris ar visu amerikāņu trilleriem raksturīgo aizrautību un to pavadošo neloģiskumu virteni – īsti aizraujoša lasāmviela, ja vien ļaujamies spraigajam vēstījumam un nesākam iedziļināties, cik ložu ir aptverē, vai šajā gadījumā – cik tad īsti naudas ir un kurā brīdī tā uzrodas galvenā varoņa bikšu kabatā, kad visas viņa bankas kartes bloķētas, vai ar kādiem paņēmieniem galvenais varonis aizdzen kārtējo auto.

Kas ir Gross

Pirms atvaļinājuma rakstīju par Pītera Svonsona Meitene ar pulksteni sirds vietā, pieminot, ka šī romāna autors meklē jaunus ceļus žanrā, kurā grūti izdomāt ko nebijušu. Man šķiet, ka Endrū Gross savā ziņā varētu būt viņa pretmets, jo absolūti neiespringst novatorisku ideju attīstīšanā, viņš izmanto klasisko shēmu ar saviem atvasinājumiem, bet dara to tiešām labi. Endrū Grosa literārā karjera sākās diezgan netipiski - izmēģinājis laimi dzimtas tradicionālajā nodarbē - apģērbu ražošanā, Gross meta to pie malas, lai pievērstos literatūras studijām Aiovas universitātē. Bieži tā nenotiek.

Universitātē jauno un godkārīgo autoru kāds pamanīja. Kādudien jau pēc augstskolas beigšanas, kad viņš cītīgi strādāja pie sava pirmā politiskā trillera Hidra, pēkšņi Grosam piezvanīja nepazīstams cilvēks un izteica piedāvājumu, no kāda neatsakās. Tas bija pasaulavenā rakstnieka Džeimsa Patersona pārstāvis, kurš uzaicināja Grosu kļūt par Patersona līdzautoru. Jāpiebilst, ka amerikāņu miljonus pelnošajā grāmatu industrijā Patersona kungs ir īsts džentlmenis - viņš atšķirībā no dažiem citiem bestselleru autoriem nevis darbina anonīmu autoru komandu, kas līdzīgi bezvārda interneta troļļiem apstrādā ģēniju idejas, saņemot par to atalgojumu, bet savu palīgu neslēpj un pat publicē viņa vārdu uz romānu izdevuma vāka.

Tandēms Patersons & Gross apmēram četru gadu laikā radīja piecus romānus, arī Otro iespēju, kas izdota latviski. Tad, diezgan likumsakarīgi, viņu ceļi šķīrās, jo Endrū Gross nolēma sākt savu solo karjeru. Šis aprēķins izrādījās pareizs, jo tā viņam izvērtās pietiekami veiksmīga - par Grosu tagad runā nevis kā slavenā Patersona līdzautoru, bet gan par The New York Times bestselleru topa autoru. Laika gaitā rakstniekam izveidojusies sava vēstījuma maniere, kuru, neraugoties uz trillera žanru, raksturo uzsvars uz ģimenes vērtībām. Tāpat Endrū Gross mēdz izmantot savus biogrāfijas faktus, reizēm no šķietami sīka notikuma izvēršot spraigu un asiņainu burlakgabalu, kurā nojaušamas atsauces uz žanra klasiku. Arī šī reize - trilleris 15 sekundes - nav izņēmums.

Nepatiesi apsūdzēts

Romāns savā ziņā ir radinieks slavenajai filmai The Fugitive, žanra klasikai ar Harisonu Fordu galvenajā lomā. Tiesa gan, filma nav nekāds pirmavots. Pirms The Fugitive kino versijas ir arī tāda paša nosaukuma televīzijas seriāls, bet vēl pirms tā arī reāls bēglis - kāds it kā nepatiesi apsūdzēts amerikāņu dakterītis, kurš sekmīgi bēguļoja no policijas, līdz pierādīja, ka esot nevainīgs (kaut gan oriģinālā bēgļa nevainīgums tiek apšaubīts vēl šobaltdien). Endrū Gross no pirmavota daudz nekautrējas un savu iedvesmas objektu romānā pāris reižu piemin epizodēs, kam ir zināma līdzība ar kulta statusā nonākušo kino.

Viss sākas šķietami nevainīgi - Henrijs Stedmens ir klīniku īpašnieks un plastikas ķirurgs, kurš īrētā auto dodas uz ārstu konferenci un izdara absolūti nenozīmīgu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, par kuru viņu aiztur policijas patruļa. Tā vietā, lai aizrādītu un brīdinātu, niknu mentu bariņš viņam izčakarē smadzenes pēc pilnas programmas. Finālā, kad Stedmens novests tiktāl, ka būtu laimīgs notikušo sastapšanos ar likuma kalpiem ātrāk aizmirst, ļauno policistu varza aizbrauc, atstājot viņu vienatnē ar inspektoru Martinesu, kurš nu jau itin miermīlīgi ķeras pie protokola rakstīšanas, notiek vēl viens vājprātīgs pavērsiens. Šķiet, incidents taču ir laimīgi beidzies, bet tad pie abiem piebrauc kāds auto un tā vadītājs aukstasinīgi nošauj Martinesu Stedmena acu priekšā.

Protams, tagad visa pasaule domā, ka ķirurgs Stedmens ir policista slepkava. Viņam pa pēdām dzenas saniknotu un diezgan stulbu amerikāņu mentu spiets, kuri pat netaisās neko izmeklēt vai noskaidrot - viņi vienkārši grib nožmiegt policista Martinesa slepkavu Stedmenu. Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Drīz vien bēguļojošais dakteris atskārš nepatīkamu patiesību - kāds nezināms ļaundaris visu šo asiņaino izrādi ir noorganizējis tā, lai publiski uzveltu vainu Stedmenam. Ķirurgs bēg pie sava drauga, bet atrod viņu jau nošautu. Tad atklājas, ka noslēpumainais vajātājs, izmantojot Stedmena vārdu, ir nopircis revolveri, ar ko veiktas slepkavības. Saniknotie likumsargi medī nabaga dakteri, mobilizējot visus iespējamos spēkus.

Starp citu, vardarbīgi stulbo policistu tēma, visnotaļ populārs ASV literatūras un diemžēl ziņu dienestu temats, Endrū Grosa izpildījumā arī nav kaut kas ļoti oriģināls. Deivids Morels jau tālajā 1972. gadā sarakstīja leģendāro romānu Pirmās asinis. Šķiet, latviski tas tā arī nav tulkots un par to nav liela bēda, jo filmu ar Silvestra Stalones atveidoto labo Vjetnamas veterānu Džonu Rembo galvenajā lomā un viņa mednieku - Braiena Denehija spēlēto stulbo šerifu zina visi. Ja atceraties, arī šajā darbā visa pamatā ir vardarbīga policista uzmācīgā vēlme patriekt no savas teritorijas šķietamo klaidoni, labo amerikāņu puisi, kurš cīnījies par tēvoča Sema idejām Vjetnamā un vienkārši ieklīdis šajā Amerikas kaktā, lai apciemotu sava kritušā drauga tuviniekus. Tomēr, kas par to, ja motīvs pazīstams, bieži lietots vai visiem zināms, galvenais, ka Endrū Gross to labi pasniedz savā mērcītē.

Glābējdāma

Kā jau žanram pienākas, arī šajā trillerī parādās liktenīgā sieviete, kura, lai gan ir tikai nenozīmīga zvanu pieņēmēja policijā, turklāt pārcietusi smagus likteņa triecienus - dēla slimību un vīra pēkšņo nāvi, tomēr izrādās daudz gudrāka un apķērīgāka par stulbajiem policistiem. Viņa notic Stedmena juceklīgajam stāstam, kuru, dienesta pienākumus pildot, uzklausa pa telefonu, un sāk to uz savu galvu pārbaudīt. Kerija, protams, nemaz nav tik vienkārša kundzīte, kā šķiet sākumā. Viņas visnotaļ pareizais tētis, izrādās, ir atvaļināts policistu priekšnieks (nevar jau visi policisti būt stulbeņi), bet brālis - FIB aģents. Tomēr spēle, kuru spēlē šī dāmīte, ir gana riskanta. Keriju kuru katru brīdi var apsūdzēt bēguļojoša slepkavas atbalstīšanā. Visu vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka pazīstamā ķirurga Henrija Stedmena tvarstīšanā ar mediju starpniecību ir iesaistījusies teju vai visa valsts, bet bēguļojošais dakteris nekādā ziņā nedrīkst padoties policistiem, pretējā gadījumā viņa meita dzīva tiks sazāģēta gabalos ar ripzāģi. Tādi ir noslēpumainā slepkavnieka un arī meitas nolaupītāja izvirzītie noteikumi. Skaidrs, ka beigas trillerī būs labas un grūtībās rūdītās mīlošās sirdis gan jau satiksies, bet līdz happy end šajā gadījumā ir garš ceļš ejams.

Plusi / mīnusi

Ja sēžas pie baltas lapas, lai uzticētu tai pozitīvās un ne tik pozitīvās pārdomas par romānu 15 sekundes, tad gluži kā amerikāņu psihologu ieteiktajā testā abās ailītēs atrastos, ko ierakstīt. Endrū Grosa darba stiprā puse ir aizrautīgais un labi savērptais vēstījums. Šis nav gadījums, kur lasītājam būtu ilgi jāmin, kurš tad ir mistiskais ļaundaris. Šis noslēpuma iespējamais atrisinājums kļūst zināms itin drīz, un autora mērķis nav to slēpt. Interesantākais ir sekot tam, kā romāna varonis Henrijs Stedmens ar slikto varoni cīnīsies un to uzveiks. Autors ap šo sadursmi vērpj galveno intrigu, šis tiešām ir «vienas elpas» lasāmgabals, no kura grūti atrauties. Nodaļas aizzib gar acīm, darbība mainās ik brīdi - lasītājam tā ir lieliska iespēja bēgt kopā ar Stedmenu un cerēt, ka niknie policisti nenošaus. Arī noslēpumainā ļaundara portretējums sākotnēji ir izdevies pietiekami kolorīts. Spriedze ir!

Brīdī, kad lasītājam ir kļuvis skaidrs, kurš ir vainīgs, un atliek vien gaidīt atbildi uz jautājumu - kā viss beigsies? - pamazām sāk vairoties dažādi grosismi - pamatā ģimeniskais blakuselements diezgan didaktiskā formā. To ir par daudz, un tie, manuprāt, tikai nevajadzīgi vazā lasītāju aiz deguna, lai attālinātu atrisinājumu. Ja dažus no tiem vienkārši nosvītrotu, trilleris tikai iegūtu. Ir pat nedaudz uzjautrinoši vērot, kā visnotaļ jau pareizais galvenais varonis Henrijs Stedmens romāna gaitā aizvien vairāk nonāk pie īsteno vērtību atskārsmes. Vēl kādas simt lappuses, un viņš aizlidotu ar eņģeļa spārniem un droši varētu pretendēt uz kādas tradicionālās reliģijas svētā statusu. Šo sižeta līniju es labprāt ierakstu visnotaļ simpātiskā trillera mīnusos. Savukārt tas, ko romānam pārmet vērīgākie lasītāji - neloģismi, kurus taisnības labad droši vien vajadzēja izskaust oriģināla redaktoram, jūs nudien netraucēs, ja vien nesāksiet paši tiem piesieties un meklēt utis. Pasaka galu galā ir pasaka. Nevajag no tās gaidīt enciklopēdijas šķirkļa precizitāti. Trilleris ir jālasa, bet lasot jādreb un notiekošajam jānotic. Ar to viss ir kārtībā. Jā! Šajā romānā noteikti jāizlasa pateicības romāna beigās. Ja lielākajā daļā tulkoto daiļdarbu to publicēšana ir vienkārši bezjēdzīgi izķēzīts papīrs un lasītāju laiks, tad 15 sekundēs šīs pateicības būtībā ir īstais romāna fināls ar vēl vienu negaidītu pavērsienu.