Ieva Samauska. Jebkurā mirklī var notikt jebkas

 
VIENA no ražīgākajām bērnu grāmatu autorēm Ieva Samauska: «Katrs dara to, kas viņam patīk. Pašai šķiet, ka man katra grāmata ir citāda, katrai ir savs stāsts un rakstības stils, jo ar bērniem var runāt dažādi. Pat par nopietnām lietām var runāt līksmi.» Jau septīto gadu viņa kopā ar ģimeni ir prom no galvaspilsētas – svaigā gaisā un plašumā. «Mums ir arī trīs kaķi un suns, un līdz šim pavasarim bija arī kazas» ©Publicitātes foto

«Es arī pati to brīžam nevaru saprast – kā dzimst idejas? Notiek kaut kas, ko pat neesi domājis un gaidījis, bet esi kā uz tramplīna, ir jālec, jo ideja ir liela un skaista, un tad satver to aiz astes un saproti – ir jāraksta, un tad jau redzēs, kāds būs rezultāts,» saka rakstniece un dzejniece Ieva Samauska.

Grāmatu birums

Ievai Samauskai nepilna pusgada laikā sanācis teju vai grāmatu birums - Skaļā klase, Muša, kura gribēja būt lidmašīna, Čarlīnes deguns, Kad aizmūk B un iemīlas Z. 10 patiesi stāsti no burtu dzīves un Labākā dāvana. Šajās dienās no tipogrāfijas tiek saņemta vēl viena grāmata, kas gan atšķirībā no iepriekš nosauktajām nav domāta bērnu auditorijai, bet viņas dzimtajai pilsētai Saldum. Ievai nav atbildes, kāpēc grāmatas, kas nemaz netop tik ātri, pie lasītājiem nonākušas cita pēc citas. Piemēram, vienu no jaunākajām grāmatām Kad aizmūk B un iemīlas Z. 10 patiesi stāsti no burtu dzīves Ieva uzrakstījusi pirms pāris gadiem, ar to piedalījusies prozas lasījumos, kur fragmentus dzirdējusi izdevniecības Zvaigne ABC redaktore Bārbala Simsone un piedāvājusi izdot. Grāmatā kūleņo, rosās un vietām mainās itin visi latviešu alfabēta burti. Burtu ņudzeklis rada jaunus vārdus - pat tādus, kādu nemaz nav, bet no vārdiem virknējas asprātīgi, raibum raibi piedzīvojumu stāsti. «Burti mainās tieši tāpat kā dzīvē tas notiek ar cilvēkiem. Piemēram, Bute kļūst par Tinteszivi,» rakstniece kodolīgi raksturo savu grāmatu. Šī ir jau otrā reize, kad Ieva Samauska sadarbojas ar mākslinieci Katrīnu Avotiņu, kas krāšņi ilustrējusi burtu piedzīvojumus. Izrādās, ar šo mākslinieci viņa nemaz nav satikusies, un abu sadarbība ir spilgts piemērs tam, ka mūsdienās daudz kas notiek, tīmeklī un pateicoties tīmeklim. «Ieraudzīju Katrīnu feisbukā. Zināju, ka viņa zīmē krāsaini un koši, un nodomāju, ka viņa varētu zīmēt ilustrācijas manai grāmatai Muša, kura gribēja būt lidmašīna. Uzrakstīju vēstuli, Katrīna piekrita,» stāsta Ieva Samauska. Pēc diviem kopīgiem projektiem abas pirmo reizi satiksies rudenī, kad Katrīna, kas jau ilgu laiku dzīvo Lielbritānijā, būs Latvijā, un Dzejas dienu laikā abām ieplānotas vairākas tikšanās ar bērniem Latvijā.

Pavisam citāda Ievas profesionālajā pieredzē esot grāmatiņa Labākā dāvana. Šī ir pirmā reize, kad grāmata nav tapusi pēc viņas iniciatīvas, bet izdevējs aicinājis viņu uzrakstīt grāmatu, kas «palīdz bērniem izaugt laimīgiem. Kādu laiku šaubījos, vai man tas tiešām ir jādara, taču vienmēr vieglāk ir atteikties, bet interesantāk - neatteikties.» Pasakas Labākā dāvana pamatā ir socioloģisks pētījums par attiecībām un paradumiem ģimenē, kas vairo laimes izjūtu, pasakā ievīti noderīgi padomi un dzīves gudrības par laimīgu, saticīgu attiecību veidošanu ģimenē. Pasaka Labākā dāvana - par mazo Rasu no Mežpureņu mājām - nākusi klajā īsi pirms Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas. Ieva uzskata, ka tā ir laba, īpaša diena, kad «bērniem pievērst pastiprinātu uzmanību, bet bērniem katru dienu jāpievērš uzmanība. Vislabākais - šāda diena liek aizdomāties, ka bērni ir īpaši. Piemēram, Saldū tiek slēgta vecākā no divām vidusskolām, un šajā situācijā tieši par bērniem tiek domāts vismazāk. Līdzīgus piemērus var atrast daudzās lietās un vietās. Viena īpaša diena ir labi, bet, manuprāt, tajā vajag ielāgot, ka par bērniem vajag atcerēties arī gada citās dienās. Šī diena ir kā atgādinājums pieaugušajiem.»

Atgriezties bērnības zemē

Pirms septiņiem gadiem Ieva ar ģimeni pārcēlās uz savu bērnības pilsētu Saldu. «Šķita, ka zināmu posmu dzīvē esam nogājuši, zināmā mērā - sevi izsmēluši, tāpēc nepieciešamas pārmaiņas. Mums patika Rīga, bet gribējās dzīvot svaigā lauku gaisā un vietā, kur ir liels dārzs, kur ganās kazas, kur ir brīva vide,» stāsta Ieva Samauska. Ģimenē esot bijušas nopietnas pārdomas pirms šī soļa. «Es izlēmu rakstīt, un to varu darīt jebkurā vietā, arī laiku es izvēlos pati. Vīrs strādāja labā darbā reklāmas jomā, bet tad nāca pārmaiņas valstī jeb ekonomiskā krīze, uzreiz jaunu darbu nevarēja dabūt, un mēs nolēmām pārcelties uz dzīvi Saldū,» teic Ieva. Šobrīd Ieva ir pilna laika rakstniece, vīrs strādā pilnīgi citā jomā, bet saglabā iepriekšējās iestrādes, ik pa laikam iesaistās projektos dizaina un reklāmas jomā. Rīgā ģimenei piederējis labiekārtots trīsistabu dzīvoklis ar visām ērtībām, bet Saldū līdzi svaigajam gaisam bijuši dažādi blakus faktori, arī daudz mazāks komforts ikdienas dzīvē. Tomēr Ieva uzskata, ka ieguvums nav tik mazs - «brīva, radoša, brīnišķīga vide, trīs kaķi un suns, un līdz šim pavasarim bija arī kazas. Tas viss man palīdz radīt. Piemēram, arī manās grāmatās ir kazas. Es ceru, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.»

Ieva Samauska atzīst, ka šobrīd viņai vairs neesot tās bezcerības sajūtas, kas kādreiz, jo tagad viņas grāmatas vieglāk nonākot pie lasītājiem. «Ceru, ka neizklausās augstprātīgi, bet man liekas, ka Latvija man ir nedaudz par mazu tieši grāmatu izdošanas ziņā - gadās, ka izdevniecības gaida viena uz otru, pieturot grāmatas, lai tās savstarpēji nepārklājas,» saka rakstniece. Par Ievas grāmatām interese bijusi vairākām izdevniecībām arī ārpus Latvijas, bet pagaidām konkrētu rezultātu nav. «Lai izietu pasaulē, iesākumam nepieciešams kaut vai paraugtulkojums, bet jautājums ir - vai ar to jānodarbojas izdevējam? No Latvijas Literatūras centra nav bijusi interese par manām grāmatām. Savā naivumā vienu savu grāmatu biju lūgusi pārtulkot angļu valodā, pati par to samaksāju. Es nepārzinu šīs vides spēles noteikumus, zinu vien to, ka vajadzīgs savs aģents. Man tāda nav...»

Šobrīd viņai esot gatavas jau desmit grāmatas, iesāktas ir divas, vairākas palikušas pusrakstītas, jo kaut kas cits aizsteidzies priekšā. «Grāmatu rakstīšana ir kā sēņošana - groziņā vienlaikus atrodas dažādas sēnes,» viņa pasmaida. Ik pa laikam viņa mēdzot «savilkt kopā» galus - uzrakstot, kurā izdevniecībā ir konkrēts manuskripts, cik tuvu vai tālu tas ir no publicēšanas. «Nekur citur nestrādāju, es pārtieku tikai no rakstīšanas, pati esmu atbildīga par sevi. Reizēm ir ilgs klusums no izdevniecībām - saka, ka ņems, bet pusgadu neliekas ne zinis, un es nesaprotu, vai man to kādam citam piedāvāt,» saka Ieva Samauska. Tā gan ir taisnība, ka rakstniekiem dzīve ir kā uz plūstošām smiltīm, bez garantijām par to, ka grāmatu izdos, ka noteiktā datumā bankas kontā būs zināma summa. «Kad pirms gadiem izdarīju izvēli pievērsties tikai rakstniecībai, ticiet, tas nebija viegls lēmums. Es rēķinājos ar sekām, jo labi zināju, ka rakstnieku dzīve ir neprognozējama gan radoši, gan finansiāli. Tomēr tā ir arī interesanta piedzīvojuma sajūta - nezini, kas būs. Tā ir arī dzīvē - jebkurā mirklī var notikt jebkas it visās dzīves jomās, un cilvēkam tam jābūt gatavam.» To, ka dzīvē var notikt it kā neticamais, Ieva zina ne tikai teorētiski. «Laikā, kad grāmatām īsti nebija atbalsta, tās tik un tā iznāca un - patiesi brīnumainā veidā! Jo trīs manu grāmatu izdošanai pavisam praktisku atbalstu saņēmu no Amerikā dzīvojoša latvieša, kuru nekad mūžā neesmu ne satikusi, ne redzējusi, tikai pēc tam jau paudusi savu paldies viņam vēstulē.»

Laika vērtība

Pirms gada Ieva Samauska saņēma savu pirmo profesionālo atzinību - bērnu literatūras balvu Pastariņa prēmija, ko piešķir reizi divos gados. Vairāki rakstnieces darbi bijuši izvirzīti dažādām balvām, bet ne reizi nav atzīti par labākajiem, nav apbalvoti. «Atceros, par Pastariņa prēmiju uzzināju, kad grābu lapas pie vilkābelēm. Kašājos starp ērkšķiem, kad man piezvanīja bibliotekāre no Dundagas, un es gandrīz apraudājos no prieka,» neslēpj Ieva Samauska. Pirms dažām dienām viņa skatījusies Kultūrkapitāla fondam iesniegto projektu atbalsta rezultātus, un tie gan neesot tādi, kādus viņa bija cerējusi un vēlējusies. «Protams, tad uz kādu brīdi esmu saskumusi. Piemēram, trīs reizes esmu mēģinājusi iegūt radošo stipendiju kādam darbam, visas reizes saņēmu atteikumu. Tad nodomāju: kā komisija zina, ka darbs būs mazāk aktuāls iesniegto konketsktā? Taču šis atteikums ir iemesls, kāpēc tā rakstīšanu noliku malā, lai gan meita saka - tā ir laba grāmata, kāpēc to neraksti? Es ceru, ka rakstīšu. Ko es vēl varētu darīt? Veidot mazus rūķīšus, ko dāvināt bērniem. Zīmēt arī varētu. Mierā es nepaliktu nevienā mirklī,» saka Ieva.

Lai gan desmit gadus viņa strādājusi sieviešu žurnālā, tagad šādus izdevumus viņa lasot vien tad, kad iegriežas frizētavā. Samausku ģimenē televizoru gandrīz neskatās, jo «laiks ir vērtīgs, negribas to izmantot šādā veidā». Tas nenozīmē, ka Ieva ir absolūti distancējusies no aktuālajiem notikumiem sabiedrībā, tas nemaz neesot iespējams, jo svarīgākais tāpat top zināms kaut vai tikai no sociālajiem tīkliem.

Ieva cer, ka augustā viņa varēs strādāt Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī, iesniegums jau apstiprināts, bet, tā kā citi jau agrāk pieteikušies uz šo laiku, nav zināms, vai šī ideja īstenosies. Toties zināms, ka jūlijā kopā ar vīru būs Burtniekos, abi kalpos kristīgajā nometnē Via de Cristo. Kalpošana Saldus draudzē ir Ievas un viņas vīra ikdiena. «Esam nonākuši pie tās. Es dziedu draudzes korī, vīrs spēlē basģitāru, ir arī draudzes saimnieks. Vēl mēs izdodam draudzes avīzi, esam vieni no kursa vadītājiem iesvētes mācībās, arī jaunlaulātajiem. Ja man kāds pirms gadiem būtu teicis, ka es to visu darīšu, nemūžam nebūtu ticējusi, bet pārmaiņas notiek, un kādā brīdī cilvēks sāk kaut ko darīt citādi, un tas viņam sagādā prieku. Un es vēl būtu gatava kādam pārsteigumam, ko dzīve man varētu piespēlēt,» nosaka Ieva Samauska.

Ieva SAMAUSKA

• Rakstniece un dzejniece

• Dzimusi 1969. gada 16. aprīlī Saldū

• Precējusies, dzīvesbiedrs Marats Samauskis, meita Krista Betija (14)

• Absolvējusi Saldus 1. vidusskolu (1987), Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti (žurnālistikas specialitāte, 1993)

• Strādājusi žurnālā Ieva (1997-2007) Saldus zeme (1978-1988), žurnāliste un Saldus biroja vadītāja laikrakstā Diena (1993-1995), publikācijas žurnālos Santa, Rīgas Laiks, Viesis, Sveiks Un Vesels, Biznesa Partneri, Sakaru Pasaule, Liesma, laikrakstos Diena, Saldus Zeme, Elpa, Latvijas Zeme, Kurzemes Ekspresis (1990-1997)

• Sarakstījusi grāmatas: Vislabākā dāvana (2016), Kad aizmūk B un iemīlas V (2016), Govs uz bagāžnieka (2016), Čarlīnes deguns (2016), Muša, kura gribēja būt lidmašīna (2016), Skaļā klase (2015), Oliņš Boliņš sēž uz soliņa (2015), Ķiķināšanas gadalaiks (2014), Pilsēta no A līdz Z (2011), Betijas sarunas jeb Kā es piedzimu (2007), Kā uzburt sniegu (2006), Starp diviem sirdspukstiem (2004) u.c.

• Pēc Ievas Samauskas grāmatas Kā uzburt sniegu motīviem Nacionālajā teātrī 2007. gadā iestudēta dzejas izrāde bērniem

• Bērnu literatūras balvas Pastariņa prēmija, ko piešķir reizi divos gados, laureāte 2015. gadā

• Latvijas Rakstnieku savienības biedre (kopš 2009. gada)

• Kopš 2006. gada augusta darbojas kā brīvprātīgā Krīzes grūtniecības centrā Rīgā

• Grāmatas nominētas J. Baltvilka balvai literatūrā - Eņģelītis (2009), Oliņš Boliņš sēž uz soliņa, Ķiķināšanas gadalaiks, Govs uz bagāžnieka (2015)

• Grāmata Oliņš Boliņš sēž uz soliņa nominēta Latvijas Literatūras gada balvai (2015)



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!