Māris Šustiņš. Ne taurenis, ne putns, ne sikspārnis

 
ROTU mākslinieks Māris Šustiņš: «Es visu laiku cenšos pienest jaunu skatījumu uz rotu. Ir svarīgi, lai rotās izpaužas šis laiks – gan ar materiāliem, gan ar apstrādes tehnoloģijām.... Ja visu izmanto un saliek kopā talantu, izglītību, iedvesmu un tehnoloģiju, tad beigās kaut kas interesants var sanākt» ©F64

«Esmu absolūti pārliecināts, ka rota nav tikai košs akcents, tā daudz ko liecina par cilvēku – atklāj domāšanas veidu, dzīves uztveri, ikdienu...» uzskata rotu mākslinieks Māris Šustiņš. Līdz 13. jūnijam galerijā Putti skatāma viņa laikmetīgo rotu jaunākā kolekcija izstādē Zvaigžņu lietus.

Šodien, 25. maijā, pulksten 18.30 galerijā Putti notiks Māra Šustiņa un žurnālistes Unas Meisteres saruna-lekcija, kurā tiks runāts gan par Māra Šustiņa personālizstādes Zvaigžņu lietus konceptu un rotu radīšanu, gan par rotām kā visintīmāko mākslas darbu. Būs arī stāsts par Eiropas rotu mākslas leģendu Džankarlo Montebello, kurš īstenojis 20. gadsimta mākslinieku personiskākos sapņus, un franču kolekcionāri Diānu Venē, kas izveidojusi vismazāko un visintīmāko muzeju pasaulē.

Laiks, lai kolekcionētu idejas un akmeņus

«Zvaigžņu motīvs ik pa laikam izpeld manā radošajā karjerā, bet šis nosaukums nokrita gluži kā no gaisa,» tā par savu jaunāko darbu kolekciju teic Māris Šustiņš. Kopš rotu mākslinieka iepriekšējās izstādes pagājuši četri gadi, un tas esot optimāli pietiekams laiks, lai attālinātos no iepriekšējiem darbiem, sakrātu jaunas idejas un materiālus un visu arī praktiski realizētu. «Kļūstu vecāks, gribas dzīvē vairāk sablīvēt notikumus,» viņš smaidot nosaka un paskaidro - kādreiz starp izstādēm pagājuši pieci gadi, un, iespējams, nākamā personālizstāde varētu būt jau pēc trim gadiem. Protams, pa vidu esot dažādas grupu izstādes, bet tā esot pavisam cita atbildība. «Ir vajadzīgs laiks, lai uzkrātos iekšēja nepieciešamība parādīt kaut ko jaunu. Šīs izstādes atklāšanā dzirdēju sakām - skaisti, burvīgi, žilbinoši, mirdzoši, spoži, tāpēc gribas ticēt, ka darbi atbilst izstādes nosaukumam. Arī piedomāju pie tā, lai darbi būtu pozitīvas enerģijas caurstrāvoti. Es nekad netaisu darbus sliktā garastāvoklī, esot skumjš vai bēdīgs, vai aizvainots,» atzīst mākslinieks.

Māris Šustiņš uzsver, ka visas viņa veidotās rotas ir funkcionālas. «Varbūt tāpēc, ka es esmu latvietis,» viņš pasmaida. «Pasaulē ir daudz konceptuālo rotu mākslinieku, un tas tiešām ir labs segments tiem, kuri šajā jomā labi jūtas. Godīgi pasaku - es tā nejūtos, lai gan, protams, katram darbam ir sava koncepcija, bet tā nav ļoti kliedzoša, sociālas problēmas risinoša. Kopš seniem laikiem baltu tautas ir rotājušās, un, iespējams, tas ir arī manos gēnos, manās šūnās... Tas ir mīts, ka te nekas nav bijis, tikai zemnieki mazās būdiņās, - tas ir mīts, kas uzturēts 700 gadu. Vēsturnieki, arheologi, baltu tautu pētnieki arvien vairāk iegūst apliecinājumus tam, ka te bija augsti attīstīta kultūra, arī rotu kultūra. Baltu sieviete vispār negāja godos, ja viņai nebija rotu, baltiem vienmēr bijusi liela atbildība pret savu ārieni. Kaut vai tikai tautastērpi pierāda to, ka te bijusi izcila kultūra. Turklāt balti rotas nēsāja ikdienā - aizsardzībai, piederības apliecināšanai, enerģijai... Palūkojieties uz ielas, kādi mūsdienās staigā cilvēki? Štancētos T kreklos un džinsos ar izplēstiem ceļiem...»

Ir vai nav lielā māksla

«Tallinas mākslas institūta rotu dizaina nodaļas vadītājs Tanels Venre, kam pirms diviem gadiem Rīgā bija izstāde, lasīja lekciju Mākslas akadēmijā un savā priekšlasījumā arī uzsvēra, ka eksistē mūžīgā cīņa par to, vai rotas ir pieskaitāmas pie lielās mākslas, un vispār, kurā plaukstiņā viņus likt - dizainā, modē?» saka Māris Šustiņš un piebilst - «vārdu sakot - ne taurenis, ne putns, ne sikspārnis». Viņaprāt, vissvarīgākais esot tas, vai darbs uzrunā un aizkustina skatītāju. «Tagad gan mākslā ir tendence izdarīt jebko, lai tikai skatītājs krīt no kājām, nav svarīgi - saniknots, šokēts... Es esmu demokrāts un uzskatu, ka katram ir sava vieta, savs laiks un sava auditorija, vismuļķīgākais ir ķēmoties kādam līdzi. Manuprāt, es tā nedaru.»

Pēc augstskolas beigšanas Māris Šustiņš ilgu laiku strādāja metāla dizaina firmā, kas taisīja visu iespējamo - kāpnes, margas, mēbeles... Taču pienācis brīdis, kad viņš atcerējies, ka viņam tomēr ir Mākslas akadēmijas diploms, pat maģistra grāds. «Uzskatu, ka pedagoga darbs ir ziedošanās Latvijai. Kad man prasa, ko es daru skolā, atbildu, ka atstrādāju karmu - ziedojos jauniešiem, Latvijas bērniem. Par pedagoga atalgojumu nerunājam, tas ir pilnīgi cits temats, bet man galvenais ir uzkrāto nodot tālāk, neturēt sveci zem pūra,» saka Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas metāla izstrādājumu dizaina programmas vadītājs. Esot pat ideja izveidot jaunu programmu, kas būtu domāta jauniešiem pēc vidusskolas absolvēšanas un koncentrētos tikai uz rotu mākslu. Pedagogs uzskata, ka mūsdienu jaunieši ir gana apdāvināti, bet daudziem neesot prasmes turēties pretī dažādiem kārdinājumiem, taču bez koncentrēšanās un pūlēm nevienam nekas rokās nekrītot. «Šis ir laiks, kad ir tik daudzas interesantas blakus nodarbošanās, tāpēc daudziem pazūd padziļināta interese. Kad es mācījos, nebija ne daudzzāļu kinoteātra, ne interneta, ne iespēju tā vienkārši iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz Londonu brīvdienās, nebija ne sociālo tīklu, ne ento kafejnīcu un deju zāļu, proti, visa tā, kas apēd laiku. Tie jaunieši, kas prot laiku veltīt sev, ir ieguvēji,» uzskata pedagogs.

Fakti rāda, ka daudzi šīs skolas absolventi neturpina studijas Mākslas akadēmijā, bet izvēlas sev citu ceļu, tomēr skolā gūtais viņiem noder arī citās profesijās. «Latvijā cilvēku skaits samazinās, to jūt arī skolas. Kad es stājos lietišķajos, tā bija brīvības sala, uz ko visi rāvās, un tolaik bija seši cilvēki uz vienu vietu, tagad, protams, tā nav. Faktiski man bija jātiek prom no parastās vidusskolas Iļģuciemā, kur bija krievu un latviešu plūsma. Atceros, mēs nemitīgi kašķējāmies un kāvāmies savā starpā, un vēl tās komjaunatnes aktivitātes... Bija 1985. gads, visīstākais sociālisms. Domāju - vai nu uz Bulduru tehnikumu par daiļdārznieku, vai uz lietišķajiem... Gribēju kaut ko brīvāku, negribēju visu laiku sēdēt klasē. Svaru kausi nosvērās par labu mākslai, un to arī nenožēloju,» stāsta Māris Šustiņš.

Par pievēršanos metālmākslai viņam paldies jāsaka savam tēvam, kurš arī darbojies ar metālu, dažādiem juvelierdarbiem, arī kolekcionējis antikvārus priekšmetus. Māris daudz laika esot pavadījis tēva Arkādija darbnīcā, daudz no viņa mācījies. «Jā, metāls ir ciets, šķietami statisks un nepakļāvīgs materiāls, bet, kad ar to sāk strādāt, to var griezt, šķērēt, locīt un murcīt, kā vien gribas. Turklāt ir plašas iespējas apstrādei - termiski, ķīmiski, mehāniski... Jo vairāk pārzini tehniskās iespējas, jo daudzveidīgāk vari strādāt, vieglāk vari realizēt savu ideju, māksliniecisko ieceri... Nereti vienā rotā ir simtiem lodējumu vai metinājuma punktiņu, lai viss turētos kopā, pie katra milimetra ir jāstrādā, ir jābūt pacietīgam un koncentrētam... Kad tā nosēdi sešas stundas... Un no rīta atkal gribas turpināt. Tā jau ir ar jebkuru lietu, kas patīk.»

Tikai nečīkstēt!

Iespējams, ka Māris Šustiņš savu stafetes kociņu mākslā nodos tālāk meitai Esterei, jo dēls Ernests savu profesionālo izvēli jau izdarījis - izmācījies par pavāru. Lai gan vēl nevar zināt, kura pēdās meita ies, jo tikpat iespējams, ka viņa turpinās mammas - modes mākslinieces Sintijas Šustiņas - iesākto. «Es parasti neiesaistos viņas darbu procesā, bet Sintija aktīvi iesaistās manos projektos. Es saku, ka man mājās ir savs muitas dienests, kas vai nu izlaiž cauri ideju, vai arī neizlaiž. Protams, ir lietas, par kurām zinu - tās nemainīšu neparko, vienalga, ko man saka, bet, kad man ir šaubas, tad bieži vien pieslēdzas Sintija...»

Abiem kopā viņiem patīk doties ceļojumā uz ārzemēm, bet tie allaž esot ar kādu lielāku mērķi. «Bezmērķīgi uz kūrortu sauļoties nebraucam, nekad neesmu bijis ne Turcijā, ne Ēģiptē, bet Itālija krustu šķērsu izbraukāta, arī Spānija, Francija... Mums vajag mērķi, teiksim, uz Milānu ir daudz braukts, jo tur notiek lielās dizaina meses. Šī gada sākumā bijām Milānā uz Armani muzeju - staigājām trīs stundas, baudījām rotas, tērpus, scenogrāfiju, gaismu, mūziku.» Ceļojumos viņš noteikti arī sameklē bodītes, lai iepirktu akmeņus saviem darbiem.

Lai gan Šustiņu ģimene dzīvo Jūrmalā, senā koka vasarnīcā, kur viņš pavadījis visas vasaras bērnībā un kas nu jau pārveidota par dzīvojamo māju, pirms kāda laika iegādājušies zemi arī laukos. «Biju ieciklējies - iegādājāmies māju drupas, atradām un nopirkām senu klēti, ko izjaucām un pārvedām uz jauno īpašumu, kas atrodas tieši uz Cēsu un Madonas rajona robežas. Vairākus gadus tā stāvēja sapakota, līdz tie paši meistari, kas to izjauca, varēja to atkal salikt kopā,» stāsta saimnieks. Protams, senā klēts neesot bijusi tik labi saglabājusies, apmēram pusi nācies izgatavot no jauna, tomēr tas paveikts. Pie lauku mājām ir izrakts dīķis, pamazām tiek veidota ainava, jau varot ievākt pirmo ražu. «Tur ir gan darbs, gan atpūta. Man visi saka - kur tu dzenies? Pie jūsu mājas Jūrmalā dzeguze kūko, ir milzu priedes, mellenes pie sliekšņa, blakus Lielupe un jūra, un palieņu pļavas, kā jums vēl trūkst? Īstenībā trūkst lauku klusuma un miera. Lauku māja atrodas 150 kilometru no Rīgas, tur ir kā Dieva ausī. Aizbrauc, novelc kreklu, ielec dīķī, uztaisi pusdienas, nopļauj zāli, nopeldies, ieej pirtī un jūties kā laimīgs latvietis. Pirms dažiem gadiem ar puiku rakām sētu, apmēram 200 metru, un tieši tolaik bija kādi 35 grādi ēnā, es atbraucu no laikiem, nodedzis brūns un fiziski norūdījies. Kādi vēl kūrorti nepieciešami?»

Pirms gadiem četriem Mārim esot bijušas nopietnas problēmas ar veselību, nokļuvis slimnīcā un domājis, ka nekad neizveseļosies, jo palātā blakus gultā gulējis kāds policists no Jelgavas rajona, kurš par visu sūkstījies un vaimanājis, gānījis Latvijas valsti, valdību, pat ēdienus. «Mīļo dieniņ, kur var rasties tāds naids? Protams, bija krīze, daudziem nogrieza algas, bet ir jāiet uz priekšu, ir pašam jāmeklē iespējas. Protams, mēs visi zinām, ka notiek arī sliktas lietas, bet ir pašam jādara kaut kas labs. Kaut vai jākopj sava zeme. Vajag pašam strādāt un kustēties. Kur vēl foršāka vieta par Latviju?»

Māris ŠUSTIŅŠ

• Mākslinieks

• Dzimis 1970. gada 31. maijā Rīgā. Precējies, dzīvesbiedre modes māksliniece Sintija Šustiņa, bērni - dēls Ernests (22) un meita Estere (11)

• Absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļu, 1989), Latvijas Mākslas akadēmiju (metāla dizaina nodaļa, bakalaura grāds (1993) un maģistra grāds (1995))

• Uzņēmuma Metāla dizains projektu vadītājs (1994-2000) un radošais direktors (2000-2010). Kopš 2005. gada Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas metāla izstrādājumu dizaina programmas vadītājs

• Personālizstādes: Balts (galerijā Salons A, 1992), Tērpi un rotas (kopā ar Sintiju Šustiņu, galerijā Čiris, 2002), Princese uz zirņa (kopā ar Sintiju Šustiņu, galerijā Putti, 2007), Sfēra (mākslas galerijā Putti, 2012)

• Kopš 1991. gada piedalās grupu izstādēs

• Veidojis diadēmas un rotu komplektu dažādu konkursu uzvarētājām (konkurss Misis Latvija, 1997) Misis Elegance (1998), Mis Jūrmala (1998)) u.c.

• Latvijas juvelieru konkursā Latvijas rota 93 ieguvis 1. vietu modernās juveliermākslas grupā



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!