«Kad sāku atzīmēt bērnu dzimšanas dienas, savējās vairs nešķita tik svarīgas. Bet no otras puses – kāpēc nesvinēt, ja ir iemesls to darīt?» domā aktrise un režisore Kristīne Klētniece-Sika. Viņu šodien suminām dzimšanas dienā!
«No rīta aizvedīšu dēlu uz skoliņu, bet pēc tam būšu mājās. Būs torte, rasols, un visi, kuri gribēs mani sveikt, būs mīļi gaidīti,» saka šodienas jubilāre, piebilstot, ka pārējos ikdienas darbus šodien pabīdīs malā un ļausies svētku noskaņai. Torti gan aktrise pati neceps. Viņa smej: pati aizies uz veikalu un pati visu nopirks. Jo darbošanās virtuvē viņai nesagādā milzīgu prieku. «Protams, ģimenei gatavoju, jo jāēd jau ir, bet nekāda māksla tā nav,» viņa vaļsirdīgi atzīstas.
Šobrīd Kristīnei ir divi darbi, ko viņa cenšas apvienot, - jau 15 gadu vada Jumpravas kultūras nama amatierteātri, kur gan no nākamās sezonas iepauzēs, un septiņus gadus strādā dienas centrā Saulessvece, kur ar teātra mīlestību mēģina aizraut cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Un šajā pavasarī, sadarbojoties ar horeogrāfi Tamāru Ēķi un pianistu Māri Žagaru, Saulessvecē iestudēta izrāde Sapnis par Romeo un Džuljetu. «Burtiski tikko ar šo izrādi bijām uz Starptautisko festivālu Другое искусство (Cita māksla), kas četras dienas notika Pleskavā. Tas bija ļoti jauks, radošs, iedvesmojošs, pacilājošs un darboties aicinošs notikums - ar meistarklasēm, sarunām un ļoti vērtīgu pieredzes apmaiņu,» Kristīne ir gandarīta. Viņa atminas, ka Saulessvecē sākusi strādāt drīz pēc tam, kad piedzimusi vecākā meitiņa Anna. «Kad tur joka pēc uztaisīju vienu projektiņu, man piedāvāja, vai «joka pēc» negribu uztaisīt vēl vienu. Tā es «joka pēc» tur strādāju jau septiņus gadus,» viņa pasmaida un saka, ka šo darbu, kas nepavisam nav emocionāli viegls, noteikti turpinās. «Kurš darbs nav grūts, un kurš darbs nav skaists, ja tev tas patīk? Es domāju, ka man tur kādu laiku vēl jābūt - ne tāpēc, ka es viņiem kaut ko varu iemācīt, bet tāpēc, ka viņi man vēl ļoti daudz var iemācīt,» aktrise domā. «Arī atbraucot no jau pieminētā festivāla, sapratu, ka mēs visi, kas strādājam ar šādiem cilvēkiem, ne tikai no malas ieraugām savu dzīvi, kas patiesībā ir nenormāli laimīga, bet arī kļūstam drusku labāki. Jo mēs gan mācāmies pacietību un iecietību, gan esam spiesti atmest kaut kādu lepnību, ka, redziet, es te nolaižos no saviem augstumiem un tagad jums, nabadziņiem, kaut ko mācīšu... Šāds darbs mums katram ir ļoti svētīgs,» uzskata Kristīne. Uz festivālu Pleskavā viņa bija devusies kopā ar vīru Andri un vecāko meitu, un tieši tur par to īpaši aizdomājusies. «Festivāla galvenie organizatori ir skola bērniem ar īpašām vajadzībām, un tas ir Krievijas un Vācijas sadarbības projekts. Tur šiem bērniem ir labākais, ko var iedomāties. Un tad es skatos: tur nāk tie bērniņi ar īpašām vajadzībām, un turpat lec mana Anna, kura brīnišķīgi ar visu tiek galā un par visu priecājas. Kāda tā ir milzīga laime, ka bērni ir veseli! Pat, ja viņi niķojas un kādreiz arī neklausa...»
Jau pirms gada palikusi gandrīz bez balss - pēc vairogdziedzera operācijas Kristīnei traumēts balsenes nervs -, viņa nekrīt izmisumā, ka ir zaudējusi iespēju runāt dzeju, dziedāt un spēlēt monoizrādes. «Kaut kā tam pirmajam vilnim esmu tikusi pāri. Es jau nebiju aktīva repertuāra teātra aktrise, kas pašā karjeras pilnbriedā noņemta no trases. Jā, protams, man atkrīt tie prieki pašai kā aktrisei būt uz skatuves, bet es jau nezaudēju iespēju režisēt, kas ir mans maizes darbs. Bet savam priekam es dejoju flamenko, un - man viss ir kārtībā!» Kristīnes optimismu var tikai apbrīnot.
Ko viņai dzimšanas dienā novēlēt? Jubilāre daudz nedomā un saka: «Mieru. Iekšēju un ārēju. Un spēju priecāties par katru dienu.».
