Tas bija treknajos gados, kad Andrejsalā vecā noliktavā piedzima brīnums, ko radīja domubiedri Dzintars Zilgalvis un Aivars Leitis. Latvijas naivās mākslas muzejs kļuvu par vietu, ko brauca skatīties ekskursanti ne tikai no Latvijas, bet visas Eiropas. Par to rakstīja mākslas izdevumi un tūrisma ceļveži, jo tas tiešām bija atraktīvi un atšķirīgi no pārējās pasaules. Laiks gāja, un stāsts par naivo mākslu noklusa.
Kāpēc un kas notiks tālāk, par to saruna ar leģendārā Noasa saimnieku Dzintaru Zilgalvi.
- Pirms kādiem gadiem Latvijas naivās mākslas muzejs Andrejsalā piesaistīja nebeidzamu interesentu plūsmu. Tad viss apklusa, mākslinieki no Andrejsalas aizgāja. Kur palika Latvijas naivās mākslas muzejs?
- Patiesībā ir jāsāk ar pateicības vārdiem. Bez tā, ka Andrejsalas attīstītāji savulaik noticēja šai idejai par to, ka Latvijas naivās mākslas muzejs būs īsts enkurs tūristiem un lielisks publikas piesaistes instruments, nekas jau nemaz nebūtu noticis. Nerunāsim te par kādām mākslinieciskajām vai kultūrvēsturiskajām vērtībām, kas nāca šai idejai līdzi, jau pats muzeja pastāvēšanas fakts Andrejsalā izrādījās ļoti veiksmīgs. Tomēr bizness ir bizness, un vienā brīdī mūsu ceļi šķīrās. Mēs bijām nostrādājuši jau gandrīz septiņus gadus, kad no Andrejsalas aizgājām un mainījām savu atrašanās vietu. Andrejsalā tika atvērti restorāni un lietotu apģērbu veikals, bet muzejs pārcēlās uz AB dambi, peldošo mākslas centru Noass.
Mans uzskats ir tāds, ka Naivās mākslas muzejs ir daļa gan no eksperimentālās, gan laikmetīgās mākslas, bet šī kolekcija nav atraujama no laika un cilvēkiem, kas to veido. Kā to labi savulaik teica mākslas zinātnieks Aivars Leitis - viņi ir tīrradņi, Dieva dots talants pāri visam, neko nevar iemācīties, ko Dievs ir devis, to viņi izmanto - kā neapstrādāts dārgakmens, tik spilgts un neatkārtojams ir šo mākslinieku sniegums. Var bez kautrēšanās teikt, ka šie mākslas darbi ir daļa no mūsu nacionālās bagātības.
- Labi, visi ir dzirdējuši, ka muzejs ir uz Noasa, bet mēs tagad abi sēžam Noasā, un nekādas naivās mākslas te šobrīd nav.
- Jā, tāda ir realitāte. Šogad būs pirmais gads, kad nenotiks neviena naivās mākslas izstāde. Rīt mums būs Ineses Zanderes grāmatas atvēršanas svētki, pēc tam atklāsim komiksu izstādi, vēl pēc tam Kristapa Epnera personālizstādi. Tā ir noticis, ka Noasā vienkārši vietas ir par maz. Pie tik intensīvas izstāžu darbības naivās mākslas meistari vienkārši tiek apdalīti un mums vairs nav iespējas tik pilnvērtīgi veidot ekspozīcijas, kā šie darbi būtu pelnījuši. Trīs, četras izstādes gadā, tas ir stipri par maz! Īpaši, ja ņem vērā to, kāda bija muzeja apmeklētāju plūsma Andrejsalā, un to, cik bieži Naivās mākslas muzejs tika pieminēts starptautiskajos tūrisma ceļvežos. Cilvēki no ārzemēm brauca skatīties tieši latviešu naivo mākslu. Noass šajā ziņā, protams, līdz šim ir labi pildījis savu funkciju, bet nu ir pienācis laiks jaunām ambīcijām.
- Vai esat meklējuši citas telpas?
- Jā, mēs esam jaunu telpu meklējumos tieši Naivās mākslas muzeja vajadzībām. Esam lūguši palīdzību gan Kultūras ministrijā, gan Rīgas domē, gan Valsts nekustamo īpašumu aģentūrā. Attieksme ir pozitīva un saprotoša. Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, piemēram, piedāvāja dažādus nomas telpu variantus. Tomēr, zinot, ka nomas telpas līgumi nav nekas drošs, mēs skatāmies tajā virzienā, lai Naivas mākslas muzejam būtu savas pastāvīgas telpas Rīgā. Tām jāatbilst noteiktām prasībām. Mēs gribam, lai telpas atrastos Rīgas tūristu zonā, lai muzejs būtu ērti sasniedzams kājām. Andrejsala šajā ziņā bija ideāla vieta tādam projektam.
- Kāpēc muzejam jābūt tieši Rīgā?
- Rīga ir tāpēc, ka ļoti daudzi naivās mākslas meistari nāk no provinces. Ir svarīgi, lai to, kas ir Latvijas bagātība un rota, būtu iespējams skatīt Latvijas galvaspilsētā. Atklāt šo mākslinieku talantu lielākajā Latvijas pilsētā.
- Kurā vietā ir iestrēguši šie meklējumi?
- Mēs dzīvojam naudas attiecību laikmetā. Nedz Kultūras ministrija, nedz Valsts nekustamo īpašumu aģentūra nedrīkst piedāvāt muzejam telpas ar nosacījumiem, kas būtu ārpus tirgus konjunktūras. Muzejam būtu jāpiedalās izsolēs vai konkursos, bet mēs nevaram sacensties izsolē ar lieliem komerciāliem projektiem. Naivās mākslas muzejs kā objekts ļoti labi saderētu kopā ar kādu attīstības vīziju. Naivās mākslas muzejam vispār nav biļešu, ieeja ir par brīvu, ja blakus būtu restorāni, viesnīcas, ja tas būtu šo enkurkprojektu atzīmes vieta Rīgas kartē, muzejs dotu uzrāvienu blakus esošajiem biznesiem.
- Es saprotu, ka gribi, lai arī turpmāk ieeja muzejā būtu par brīvu?
- Jā, tas ir ļoti svarīgi. Mans uzskats ir tāds, ka mākslai jābūt pieejamai par brīvu. Tai jābūt atklātā telpā. Mākslu, īpaši laikmetīgo mākslu, nedrīkst slēpt no skatītājiem. Tās izmantošanai un baudīšanai nevar likt šķēršļus. Nedrīkst būt šo smago ieejas durvju, kas jāver ar sviedriem vaigā, nedz arī otras barjeras - biļešu kases. Tas nav pareizi, ja, pirms ieej ekspozīcijā, ir jāsamaksā nauda, skaidri nezinot, ko tu par to saņemsi pretī. Man liekas, ka mākslai ir jābūt vienkāršai mūsdienu cilvēku dzīves ikdienas sastāvdaļai.
- Apmēram tajā laikā, kad muzejs bija Andrejsalā, iznāca arī Aivara Leiša grāmata Tīrradņi, bija tāds naivās mākslas uzrāviens. Kolekcija auga un papildinājās, atklājās arvien nezināmi mākslinieki. Kur tagad palikuši muzeja darbi?
- Naivās mākslas muzeja krājums ir sadalīts trijās daļās. Pamatkrājums tiek glabāts atbilstoši visiem skrupulozajiem muzeju krājumu glabāšanas likumiem. Ir arī palīgkrājumi un jauniegūtie darbi, kurus glabājam arhīva telpās uz Noasa.
Es Naivās mākslas muzeju tuvākajā nākotnē redzu kā atvērtu krājumu, kur var apskatīt visu kolekciju. Gaišas telpas, pirmais stāvs, parks un dārzs, kur novietot tēlniecības darbus un kur veidojas atpūtas zona pilsētniekiem un Rīgas viesiem.
Esam domājuši par dažādiem variantiem. Ja neizdotos iekļauties kāda komercprojekta sastāvā, esam apsprieduši plānu par attiecīgu telpu pirkšanu. Pašreiz krājam naudu, liekam centu pie centa, lai šo plānu realizētu. Īstenībā tas arī būtu visdrošākais veids muzeja pastāvēšanai.
- Kur naudu meklēsi? Ieķīlāsi Noasu?
- Nē, Noasu nedrīkst ieķīlāt! Noasam ir sava funkcija, kamēr viņš to veic, riskēt ar Noasu nedrīkst. Noass te stāv jau astoņpadsmit gadus. Mēs jau arī nemērķējam uz miljoniem vērtu īpašumu - varbūt kādu rekonstruējamu industriālu ēku. To tirgus cenas nav tik lielas.
- Ja pārejam pie Noasa funkcijām, ko esi paredzējis šosezon darīt?
- 12. maijā sezonu sāksim ar Somijas mākslinieku apvienības Kuti Kuti izstādi Tempora Mutantur, tūlīt pēc tam Kristapa Epnera personālizstāde Vingrinājumi. Ilgi viņu uz to mudinājām. Beidzot notiks! Domāju, tas būs pārsteigums. Atklāšana būs 19. maijā, sagatavošanas darbi rit pilnā sparā. Telpas, kur izstāde norisināsies, Kristaps ir pilnībā pārbūvējis. Pēc tam Baltijas grafikas biennāle un igauņu mākslinieku grupas Non Grata izstāde. Ar nepacietību gaidām Kates Krolles izstādi Loners. Viņa ir viena no tām māksliniecēm, kas ir izmantojusi iespēju un studējusi videomākslu slavenajā Francijas skolā Le Fresnoy. Būs arī gleznotājas Daces Gailes personālizstāde. Kā vienmēr, notiks videomākslas festivāls Ūdensgabali. Septembrī notiks liels Skandināvijas mākslinieču projekts, kas saistīts ar klusumu. Tiek turpināts arī iepriekšējo gadu projekts par Daugavas un Latvijas upju stāstu stāstīšanu, kas ir mākslinieku un zinātnieku sadarbības projekts - būs jauni tēlniecības darbi un jauni zinātnes sasniegumu pielietojumi vizuālajā mākslā. Šogad turpinām sadarbību arī ar dažādu Latvijas mākslas augstskolu studentiem. Upju stāstu stāstīšanā esam iesaistījuši režisorus, horeogrāfus, dejotājus, komponistus - notiks piecpadsmit jaundarbu prezentācija uz Noasa. Sezonas noslēgumā mākslinieka Ramusa darbu retrospekcija. Jā - vēl katru trešdienu, sākot ar 25. maiju, aicinām uz Rīgas apkaimēm veltītiem mūzikas vakariem, kuros uzstāsies Sus dungo, Tesa, Roberts Gobziņš, Gatis Ziema un karaliskā dekadence un citi. Kā redzat, sezona būs ļoti rosīga. Diemžēl šogad nenotiks neviena Naivās mākslas muzeja izstāde, nenotiks tradicionālie pavasara un rudens naivās mākslas plenēri, nebūs arī mākslas studiju dalībnieku izstādes un naivās mākslas meistaru personālizstādes uz Noasa. Lai lietu kārtību mainītu, mūsu uzdevums ir tuvāko mēnešu laikā atrast Naivās mākslas muzeja jaunās telpas un nākamo izstāžu sezonu sākt jau citā kvalitātē.
- Kaut kad stāstīji man, ka Noass patiesībā esot pierakstīts piestātnē pie prezidenta pils.
- Jā, tā ir, Noasam kā peldošai mājai oficiāli ir divas stāvvietas, bet AB dambis ir Noasam ir vislabākā vieta. Arī prezidenta pils no šejienes ir daudz labāk redzama nekā no Daugavas labā krasta.
- Pirmajā laikā tu ar Noasu biji tāds frīks, par kuru visi brīnījās. Kāda ir publikas attieksme tagad?
- Arī tagad mēs esam AB dambja apmeklētāju vismīļākā vieta un pieturas punkts! Nerunāsim par mūziku, mākslu un visu pārējo. Pie mums joprojām ir vienīgā kafejnīca un tualete. AB dambis šajos gados ir kļuvis par brīnišķīgu parku, te ir daudz kas iekārtots, vingrošanas laukums, bērnu laukums un kas tik vēl... Mēs vakarā beidzam darbu un slēdzam Noasu ciet. Tad nabaga jauniešiem, sirmgalvjiem un ģimenēm ar bērniem, neraugoties uz policijas uzstādītajām videokamerām, nākas skriet uz krūmiņiem. Bet, ja nevar tālāk tikt, tad nevar. Nu ko lai dara?
Vēl par AB dambi var teikt, ka šis ir, manuprāt, viens no labākajiem parkiem Rīgas centrā, kurš izcili savieno Vecrīgu un Pārdaugavu. Rīgas dome te izdarījusi tik daudz! Ļoti svarīgi, lai Rīgā būtu vairāk tādu vietu kā AB dambis, Noass un Naivās mākslas muzejs. Ir liels prieks, ka tiek atbalstītas iniciatīvas, kas veidojas pa apkaimēm, kur paši pilsētnieki veido un veicina savas dzīves vietas savdabību. Atšķirīgajā un daudzveidīgajā kultūras dzīvē slēpjas Rīgas neatkārtojams burvīgums un iedzīvotāju dzīvesprieks.
- Kas notiek ar Naivās mākslas muzeja kolekcijas veidošanu? Atceros, Aivars Leitis stāstīja - nomirst kāds naivās mākslas tīrradnis, bet radinieki zvana - ņemiet kolekciju, citādi to visu aizvedīs uz izgāztuvi.
- Tā viss notiek arī tagad. Muzeja kolekcija tiek papildināta, gan dodoties mērķtiecīgās ekspedīcijās, gan saņemot mākslas darbu dāvinājumus. Mēs gan lūdzam, ja vien iespējams, tad lai pagaidām šie mākslas darbi pastāv pie īpašniekiem. Tas, ko mākslinieki ir atstājuši, ir ļoti lielas vērtības. Dieva dēļ nemetiet to ārā! Ja nu ir galīgi tā, ka īpašumi tiek pārdoti, iekšā nāks sveši cilvēki, kas pieprasa atbrīvot telpas, tad braucam un pieņemam mākslinieku darbus. Tomēr šobrīd, pirms muzejam nav pastāvīgo telpu, tas ir ļoti apgrūtinoši. Mākslinieki un viņu radinieki zina par mūsu problēmām un ļoti seko līdzi, kā mums veicas ar telpu meklēšanu. Tiklīdz būs atrastas jaunās telpas, muzejs būs vēl viena pilnasinīga Latvijas mākslas dzīves sastāvdaļa.
Rīgā - es vēlreiz uzsveru, sākotnēji muzejam jābūt Rīgā! Kuldīgā, Cēsīs vai Ventspilī ar laiku veidosim muzeja filiāles, bet centrālajai naivās mākslas kolekcijai jābūt Rīgā.
- Tu pozēji mūsu fotogrāfam ar vairākiem naivās mākslas darbiem. Kas ir šie mākslinieki?
- Skulptūra ir Staņislava Kozlovska darinājums, bet gleznu autore ir Vija Zariņa. Jāpiebilst, ka ir divas Vijas Zariņas. Visi droši vien pazīst Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Viju Zariņu, bet šī ir cita Vija Zariņa. Viņa ir mūsu jaunākais atklājums. Vijas Zariņas izstāde Noasā notika pagājušajā gadā. Paldies par to māksliniecei un viņas atbalstītājiem. Vijas dāvātās gleznas rotā arī manu kabinetu un katru dienu atgādina par darāmajiem darbiem.
Es vispār uzskatu, ka no veco durvju čīkstēšanas sindroma vajag izvairīties. Arī mums viss ir labi: brīnišķīgi mākslinieki, izcila kolekcija, lieliski mākslinieku radinieki. Naivajai mākslai ir izveidojies savs cienītāju loks Latvijā. Tai ir savi cienītāji citviet Eiropā, kas speciāli brauc uz Rīgu skatīties naivās mākslas darbus no Horvātijas, Grieķijas, Dānijas, Anglijas. Muļķīgi būtu turēt šo sveci zem pūra un tādu brīnumu nerādīt. Latvijas naivā māksla ir viena no mūsu bagātībām. Man jau liekas tikai dabiski, ja šo skaistumu varētu dāvināt Latvijas simtgadei un mums visiem par prieku atkal vērt durvis Latvijas naivās mākslas muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai.