«Bērni jau paši nepērk biļetes uz teātri – to, ko viņiem skatīties, izvēlas vecāki. Tāpēc, manuprāt, izrādes saturam jābūt tieši tik labam un kvalitatīvam, lai vecāki gribētu savam bērnam to dot, lai viņiem būtu sajūta, ka bērns no tā kaut ko iegūs,» uzskata režisors Ģirts Šolis.
Viņam svētdien pirmizrāde Latvijas Leļļu teātrī, kur, iedvesmojoties no prozaiķa Andreja Skaiļa un režisoru Aloiza Brenča un Arvīda Noriņa veidotās leļļu animācijas filmu sērijas (1976-1981) par pēdu dzinēja suņa Capa piedzīvojumiem, viņš iestudējis izrādi Pēdu dzinējs Caps. Ieteicamais vecums: 4+. Izrādē spēlē Artūrs Putniņš, Edgars Kaufelds, Miķelis Žideļūns, Santa Didžus, Arnita Jaunzeme un Pēteris Galviņš.
Ir pagājuši apaļi 40 gadi, kopš tika radīta pirmā no piecām multiplikācijas filmām par pēdu dzinēju Capu, taču savu aktualitāti tā nav zaudējusi. «Man atmiņā no bērnības bija palikušas trīs sērijas, un es biju patīkami pārsteigts, ka ir veselas piecas. Nezinu tikai, kāpēc tās netiek laistas apgrozībā kopā ar pārējo latviešu animācijas klasiku. Jo, cik esmu aptaujājis sev pazīstamos bērnu vecākus, arī mūsdienu bērni to labprāt skatās un ir diezgan lielā sajūsmā. Pat neskatoties uz to, ka šai filmai ir jau zināma vintage piegarša, humors joprojām ir foršs. Tas ir diezgan asprātīgs sava laika detektīvs jaunai auditorijai - tajā ir gan liecības, gan pierādījumi, gan nopratināšanas un ļoti loģiska notikumu virkne, kas noved pie blēņu, nedarbu un noziegumu atrisinājuma. Tajā iekodēta arī sava morāle, un tā joprojām strādā,» uzskata jauniestudējuma režisors. Viņš savā darbā nekopē tā laika animācijas filmas, lai gan uzskata, ka tā laika īpatnības piešķir šim darbam māksliniecisku šarmu. «Mēs taisām savu - gaumīgu un asprātīgu mūsdienu - versiju,» atklāj Ģirts Šolis.
Režisora radošie domubiedri izrādes veidošanā ir scenogrāfs Reinis Pētersons, komponists Edgars Mākens un māksliniece Velta Emīlija Platupe, sadarbībā ar kuru tiek izmēģināta Latvijā līdz šim nebijusi leļļu vadīšanas tehnika - planšettipa lelles jeb hibrīdlelles.
«Vienmēr mēģinu strādāt tā, lai man pašam ir interesanti un arī lai aktieriem ir zināma slodze un jaunrade, kas liek iziet ārpus komforta zonas. Saprotams, ka aktieriem šī jaunrade visu pasākumu sarežģī, bet, no otras puses - arī viņiem tā ir iespēja apgūt ko jaunu un pilnveidoties,» uzskata režisors. Viņš atklāj, ka jaunā leļļu vadīšanas tehnika nav nekas unikāls, bet risinājums ir asprātīgs. Turklāt tiek taupīts uz aktieru resursiem. «Ja parasti leļļu teātrī pie vienas lellītes, lai tā visu smuki darītu, strādā vairāki aktieri, tad šajā gadījumā viss ir mazliet vienkāršots. Bet lelles ir diezgan aktīvas - lec un spriņģo. Un, ja sākumā aktieriem šī tehnika šķita sarežģīta, tad vēlāk, kad viņi to apguva, viņi pavilkās un kā mazi bērni spēlējās ar lellēm un par tām priecājās. Patiesībā šāda dāvana ir tikai leļļu teātra aktieriem - dabūt izspēlēties ar lellēm un tad savu pozitīvo enerģiju dot tālāk bērniem.»
Līdzīgi kā citās savās iestudētajās izrādēs bērniem - Divas Lotiņas, Emīls un Berlīnes zēni (Leļļu teātrī) un Blēņas un pasakas (Dirty Deal Teatro) - arī šajā jauniestudējumā režisors mēģina iet to ceļu, lai ne tikai bērniem patiktu un būtu interesanti, bet arī vecākiem būtu ko redzēt, apsvērt un pēc tam kopā ar bērniem forši pārrunāt. «Domāju, ka pēc izrādes noskatīšanās jautājumi būs gan no bērnu, gan pieaugušo puses - ko katrs sapratis. Tā veidosies komunikācija, un tas, manuprāt, būs visjaukākais. Jo ikdienā jau nesanāk ar mazajiem tā feini aprunāties. Turklāt detektīvs ir ļoti pateicīgs žanrs, kas attīsta domāšanu - jo ne viss, ko kāds pasaka, ir patiesība. Un tas ir nopietns temats, ko pārrunāt,» uzskata jauniestudējuma režisors. Protams, arī viņš pats ir gatavs šādai sarunai - ar meitiņu Beatrisi, kurai ir septiņi gadi.
«Patiesībā bērnu leļļu teātrim pievērsos meitas dēļ, jo es kā tēvs par savu svētu pienākumu uzskatīju uztaisīt ko tādu, kas patiktu manam bērnam - tādā kvalitātē, kādā es gribu, lai bērns to redz,» atzīst Ģirts Šolis. Vispār ar lellēm viņš strādā jau no studiju laika Kultūras akadēmijā, bet tas bija vairāk pieaugušo teātris (umka.lv). Viņš joprojām to paralēli dara gan Dirty Deal Teatro, gan Ģertrūdes ielas teātrī, un šobrīd - Leļļu teātrī. «Mēs jau teātrī smejamies, ka taisām teātri saviem bērniem, jo man šobrīd apkārt ir piecus, sešus, septiņus gadus mazu bērnu tēti un mammas. Arī ar izrādes mākslinieku Reini Pētersonu mums bērni ir viena vecuma, un komponistam Edgaram Mākenam ir mazi bērni. Principā, jā - tēvi taisa bērniem mākslu. Jo primārais atskaites punkts jau ir savs skatītājs, savs bērns. Uz viņiem arī vislabāk varam pārbaudīt, kas strādā un kas - nestrādā.».
