Kristīne Opolais: Gribu būt īsta

Aprīļa pēdējās dienās Kristīne Opolais pēc gandrīz piecu gadu pārtraukuma ieradās Latvijā, lai paziņotu par saviem solokoncertiem Liepājā, Rēzeknē un Rīgā rudenī. Aprīlī viņai tika piešķirts arī Latvijas valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.

Šobrīd viņa jau devusies Eiropas solotūrē kopā ar Bostonas simfonisko orķestri un Andri Nelsonu, lai Esenes, Minhenes un Vīnes publika varētu baudīt Tatjanas vēstules skatu no operas Jevgeņijs Oņegins. Pēc tam stafeti pārņems Amsterdamas Concertgebow orķestris un diriģents Semjons Bičkovs, Tatjanas vēstules skatam pievienojot Rahmaņinova kamerdarbus debijai Concertgebouw zālē Amsterdamā - pilsētā, kur mīt arī Kristīnes vokālā pedagoģe Margarēta Honiga, un pāris dienu vēlāk - Drēzdenes mūzikas festivālā. Sarunā Kristīne atzīst, ka ir patīkami būt novērtētai, tomēr laimi nes nevis atrašanās uz žurnālu vākiem, bet ikdienas sīkumi un mirkļi ārpus mediju sasniedzamības robežām.

- Tikko nosvinēta Mātes diena. Arī tev ar savu mammu ir ļoti īpašas attiecības. Teici, ka viņa ir vainīga pie tā, kas tu šobrīd esi. Kā tā?

- Meitām un mammām, manuprāt, vienmēr ir īpašas attiecības. Sevišķi vienīgajām meitām kā manā gadījumā, es jūtos atbildīga par mammu, jo viņa man savā laikā ir atdevusi visu, ieliekot visu savu laiku un enerģiju. Mums ir ļoti spēcīga saikne. Īpaši satuvinājāmies kopš meitiņas Adrianas piedzimšanas. Mamma vienmēr ir bijusi klāt svarīgos un grūtos dzīves posmos, vienmēr esmu varējusi uz viņu paļauties. Manos trakajos darba periodos viņa vienmēr rūpējusies par normālu ēdienu mājās, pieskatījusi mazo, ļaujot man izgulēties atsevišķā istabā pirms atbildīgām izrādēm. Mums, strādājošām mammām, šajā profesijā nav viegli. Bez mammas es to nemaz nevarētu. Lai arī reizēm mēs karojam par to, kā pareizāk audzināt meitu, turklāt viņa visu laiku atgādina, ka zina to labāk, jo mani jau ir izaudzinājusi, es esmu neizmērojami pateicīga par to mīlestību un sirds siltumu, ko jūtu ik dienas, un arī par praktisko atbalstu man un Adrianai. Mamma savulaik mācījās konservatorijā, pati mēģināja dziedāt, bet tad piedzimu es, un viņa pārtrauca studijas, lai būtu mamma. Kad es jau biju paaugusies, mamma gribēja atsākt studijas un domāja par dziedātājas karjeru, tas tomēr neizdevās, jo arī tīneidžera gadi man bija diezgan sarežģīts periods. Tomēr pilnīgi droši zinu, ka bez mammas es droši vien nekad nebūtu kļuvusi par dziedātāju, jo viņa to jau faktiski bija izlēmusi manā vietā. Sākumā es pretojos, teicu, ka man opera neder, gribēju būt kinoaktrise, jo kino ir mana kaislība. Gribēju kaut kur braukt prom studēt kinoaktieros, tomēr, paklausot mammai un izvēloties operdziedāšanu, izdevās apvienot mūziku un skatuves mākslu. Tā viņa ir vainīga pie tā, kas es šobrīd esmu.

- Tev pēdējā laikā nācies sniegt daudz interviju, fotografēties žurnālu vākiem, komunicēt ar medijiem, kas tā vien cenšas ieslīdēt arī tavā privātajā telpā. Kā tu tiec ar to galā?

- Kopš piedzima Adriana, es ļoti sargāju mūsu ģimenes privāto telpu. Agrāk biju ļoti atklāta ar medijiem, bet šobrīd uzskatu, ka labāk ir saglabāt ģimeni kā miera ostu, par kuru ārpasaulei un jo īpaši medijiem nav daļas. Šobrīd cenšos nodalīt darbu no privātās dzīves. Mēs ar Andri [dziedātājs vīrs, diriģents Andris Nelsons] mājās par darbu nekad nerunājam, varbūt ļoti īsi, ja paredzēts kāds kopīgs projekts, bet tādu nav daudz, jo mums ir atšķirīgs repertuārs. Viņš šobrīd nediriģē tik daudz operu, savukārt to, ko viņš diriģē, es nedziedu, jo vēl nejūtos gatava Vāgneram un Štrausam. Pēc kopīgiem koncertiem arī neko neapspriežam, neanalizējam, jo bieži dodamies tālāk katrs uz citu pilsētu. Retu reizi pēc pāris stundām saņemu īsziņu «Malacis!», vienmēr atbildu «Tu arī!». Un tas arī viss. Darbā, tas ir, mūzikā, mums nav gandrīz nekā kopīga (smejas), tāpēc mēs varam būt vienkārši vīrs un sieva, mamma un tētis, risināt sadzīves lietas, dzīvot dzīvi ārpus skatuves.

- No malas šķiet, ka tev ir viss, ko operdziedātāja mūsdienās var vēlēties - līgumi ar slavenākajiem teātriem, atpazīstams vārds, strauji plaukstoša karjera, publikas simpātijas un laimīga ģimene. Vai tev vēl ir par ko sapņot? Droši vien tas ir jautājums par laimi.

- Es par to daudz domāju pēdējā laikā, sevišķi pēdējos četros mēnešos Amerikā, ka visi lielie panākumi, piemēram, MET, man ir atnākuši ļoti ātri. Parasti tas tā nenotiek - tas prasa gadus, vispirms mazāka loma, tad lielāka gatavā iestudējumā, tad jauniestudējums un tikai pēc tam HD translācija. Man tas viss notika gandrīz uzreiz, pat nepaspēju attapties. Sapratu, ka jāpiebremzē ar saviem sapņiem, jo tie visi agrāk vai vēlāk piepildās, reizēm pat galvu reibinošā ātrumā. Taču ne jau panākumi nes laimi. Patiesībā operdziedātājas darbs ir ļoti grūts. Atdodot sevi visu uz skatuves, reizēm ir baigais atsitiens. Panākumi var pēc laika izraisīt pat depresiju, ja enerģija netiek atgūta, ja nesaņem pretī to, ko esi devis. Es citādi nemāku - uz skatuves katru reizi mirstu pa īstam, pa īstam jūtu sāpes, izdzīvoju savu tēlu pa īstam. Pēcgarša mēdz būt arī rūgta. Bet varbūt tā rūgtuma sajūta nozīmē, ka cilvēks nedrīkst apstāties, jo jebkura prakse vai situācija var likt mums kaut ko iemācīties. Bet laime, manuprāt, drīzāk ir tajos īsajos mirklīšos ikdienā, kas citiem neliktos nekas īpašs.

- Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas tu iesaucies - viss, tagad man vairs nav bail dziedāt Latvijā! Vai agrāk bija?

- Ir tāda lieta kā ķermeņa atmiņa, sajūtu atmiņa, kas nav kontrolējama ar prātu. Un tā atgriežas vienmēr, kad esmu šeit. Latvijā mani pazīst no pašiem pirmajiem soļiem mūzikā un vienmēr kritizēs, salīdzinās, kas ir tagad, ar to, kā bija agrāk, un tas mazliet traucē atvērties mākslai gan man, gan klausītājiem. Tomēr pieredze Latvijā mani ir norūdījusi un padarījusi stipru, attīstījusi darbaspējas, par ko daudzi kolēģi pasaulē mani apbrīno. Un šobrīd es jūtos tā, ka man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Laikam ejot, es mainos un nāku pie publikas Latvijā ar tādu pašu mīlestību un atklātību kā uzstājoties citur pasaulē. Es esmu tāda, kāda esmu - šeit un tagad, nevis tā Kristīne pirms pieciem gadiem. Es gribu būt īsta, gribu nākt un dziedāt, gribu pieskarties dvēselēm, dot un saņemt tajā sarežģītajā procesā, ko sauc par mākslu.

- Rudenī paredzētajos koncertos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tu muzicēsi kopā ar jauno diriģentu Sesto Kvatrīni. Pastāsti mazliet par viņu.

- Sesto Kvatrīni ir Fabio Luizi asistents MET, ar ko kopā strādājām pie Manonas Lesko un Madame Butterfly. Viņš ir fantastisks mūziķis, inteliģents cilvēks, starp citu, ir spēlējis orķestrī trompeti un arī komponē. Iespējams, es būtu varējusi Latvijas koncertiem izvēlēties arī kādu slavenu diriģentu, taču tas būtu kaut kas pavisam cits. Diemžēl lielajiem maestro parasti nav laika, viņi nevar atļauties pavadīt, teiksim, 10 dienas, mēģinot ar vienu orķestri. Taču man bija svarīgi, lai pirms koncertiem Latvijā būtu vismaz 10 dienu mēģinājumu periods, ļaujot diriģentam sastrādāties ar orķestri un panākot iespējami labāko māksliniecisko rezultātu, turklāt tās taču būs divas jaunas koncertzāles ar savu akustikas specifiku [Kristīnes Opolais koncerti plānoti gan Lielajā dzintarā Liepājā, gan kultūras vēstniecībā Gors Rēzeknē, tiekot domāts arī par Cēsīm].Turklāt jauni diriģenti bieži vien vairāk saka, ko domā, un man tas patīk, jo es varu kaut ko jaunu iemācīties. Sesto, piemēram, otrajā dienā, kad es sāku dziedāt Manonu Lesko MET, pienāca klāt un ļoti pieklājīgi norādīja uz divām kļūdām, ko man pat sers Antonio Papano nebija izlabojis - vienu tekstā, otru muzikālu. Mana pirmā reakcija, protams, bija - ko viņš iedomājas! Viņš joprojām atceras, kā es uz viņu toreiz paskatījos. Tomēr tās bija reālas kļūdas, un man bija dota iespēja tās izlabot. Pēc pāris dienām es viņam jautāju, ko viņš dara septembra beigās un oktobra sākumā. Viņš atbildēja: «Misis Opolais, jūsu dēļ jebko!» Un tā nu viņš diriģēs manus solokoncertus šeit, strādājot pie lomām, kuras plānoju dziedāt nākotnē.

- Tu teici, ka plāno vairāk dziedāt Verdi lomas - Aīdu, Leonoru Likteņa varā, Desdemonu...Tev apnicis būt «vienai no mūsdienu spilgtākajām Pučīni interpretēm pasaulē»?

- Nē, nav apnicis. Man glaimo, ka mani tā sauc. Pučīni es noteikti turpināšu dziedāt, man katrā sezonā ir vairākas jau nodziedātas lomas, bet plānā ir arī Meitene no Rietumiem, gan visas trīs lomas Triptihā - Džordžeta, māsa Andželika un Laureta. Es tikai negribu iesprūst, vajag taču arī kaut ko pamainīt. Un Verdi man patīk. Solokoncertā dziedāšu ne tikai pazīstamas Verdi ārijas, bet arī mazāk zināmus skaņdarbus, piemēram, āriju Un dia ero piccina no ļoti skaistas Maskaņi operas Īrisa, ko publika varbūt nebūs dzirdējusi. Ļoti gaidu atgriešanos pie Aīdas jaunā kvalitātē.

- Pagājušajā sezonā tava galvenā loma bija Manona Pučīni Manonā Lesko kopā ar diviem ļoti atšķirīgiem sava laika spilgtiem tenoriem - Jonasu Kaufmanu un Roberto Alaņu kavaliera de Grijē lomā. Padalīsies iespaidos?

- Jonass un Roberto ir ļoti dažādi cilvēki, vīrieši, mūziķi, skatuves partneri. Kad uzzināju, ka Jonass nedziedās Manonu Lesko ar mani MET, biju apmulsusi. Taču tā bija lieliska pieredze. Iepriekšējos divos iestudējumos Jonass par mani ļoti rūpējās, atbalstīja, es ļoti daudz no viņa mācījos, kā strādāt uz skatuves, lai saprastos tikai no viena skatiena. Ar Roberto to sajūtu dabūjām tikai uz Madame Butterfly. Manonā Lesko negāja viegli, jo tomēr, lai cik profesionāli mēs būtu, tādai tuvībai uz skatuves ir nepieciešama liela savstarpējā sapratne, jāpazīst savs partneris. Bohēmā piemēram, kad debitēju ar Vitorio Grigolo, es arī viņu nepazinu, taču Rūdolfs un Mimī kopā dzied ļoti maz, bet Manonā tā nevar. Turklāt Roberto tobrīd bija tikko iemācījies de Grijē partiju, viņam uz skatuves notiekošais nešķita tik būtisks, svarīgāk bija nodziedāt lomu, savukārt es pēc iestudējumiem ar Kaufmanu biju pieradusi pie niansētas skatuves partneru saspēles, tāpēc jutos mazliet pamesta - mēģinu dziedāt it kā partnerim, bet diriģents un viņa asistents kliedz, lai nedziedu kulisē vai ar muguru pret zāli, un rezultātā 2. cēlienā jutos kā koncertā, nevis izrādē. Taču Roberto ir ļoti emocionāls, viņš dziedot atver savu dvēseli tā, ka patiešām paliek varoņa žēl, Jonass ir vairāk aprēķinātājs labā nozīmē, kurš zina, cik emociju nepieciešams, lai publika noticētu, nezaudējot racionālu kontroli. Var teikt, ka iestudējumā ar Roberto es biju viņa atbalsts, gluži kā pirms tam Jonass man. Katra šāda prakse dziedātājam dod ļoti daudz.

- Starp citu, ko tu domā par to situāciju Vīnes Valsts operā, kad tika pārtraukta Toskas izrāde, jo titullomas atveidotāja Angela Georgiu laikā neuznāca uz skatuves un Kaufmans izgāja no situācijas, nodziedādams non abbiamo il soprano (it. val. mums nav soprāna)?

- Cilvēki runā, ka tā bija Georgiu atriebība par to, ka iepriekšējā izrādē diriģents bija ļāvis Jonasam atkārtot slaveno āriju E lucevan le stelle, ka tas bija faktiski mēģinājums iegāzt izrādi. Ja tā tiešām ir, tas ir traki, mākslinieki tā nedara. Bet Dievs viņu zina, kā tās dīvas jūtas, kad viņām ir pāri piecdesmit. Gan jau es to uzzināšu pati uz savas ādas! Mana pirmā reakcija bija vairāk koleģiāla - varbūt viņai kaut kas notika, kāds negadījums, kāpēc visi uzreiz grib viņai pierakstīt primadonnas kaprīzes... Tomēr, spriežot pēc tā, ka nebija nekāda paziņojuma nākamajā dienā ne no Georgiu, ne teātra puses, secinājumus katrs var izdarīt pats.

- Vai tev ir bail no šādām situācijām?

- Nē, es arī laikam rīkotos līdzīgi Jonasam, aprunātos ar publiku, īpaši MET, kur zinu, ka publika ir saprotoša un labvēlīga. Man reiz bija līdzīga situācija. Debitējot Berlīnes Valsts operā Toskā, Skarpija izrādes laikā nolūza un palika bez balss tieši pirms manas ārijas, rādot diriģentam ar sakrustotām rokām: «Maestro, basta!» Orķestris pārtrauca spēlēt. Es domāju, ka man sirds izlēks pa muti, jo toreiz nebija tādas pieredzes uz skatuves. Priekškars aizvērās, dramaturgs izgāja atvainoties publikai, sakot, ka diemžēl izrāde turpināsies ar trešo cēlienu. Turpretī publika sāka skandēt Vissi d’arte. Dramaturgs atskrēja uz manu ģērbtuvi un sacīja, ka jādzied Vissi d’arte. Nācās iziet uz skatuves un nodziedāt āriju kā koncertā. Pēc tam bija ilgstošas ovācijas, izrāde turpinājās ar 3. cēlienu, un visi bija apmierināti. Bet pirmajā brīdī tas bija šoks.

- Dienu pēc preses konferences internetā parādījās informācija, ka kopā ar tevi Latvijā uzstāties gribot Plāsido Domingo. Vai tas ir reāls plāns?

- Es gribētu izmantot šo izdevību atvainoties cilvēkiem, jo šī ziņa ir kaut kā nonākusi publiskajā telpā par agru. Tāda saruna ir bijusi, Domingo tiešām ir izteicis vēlmi ar mani kopā uzstāties koncertā Rīgā, bet pagaidām tas ir tikai idejas līmenī, jo tas viss prasa nopietnu un rūpīgu plānošanu, tādas lietas nenotiek divās dienās. Maestro Plāsido Domingo ir fantastisks cilvēks, ļoti sirsnīgs. Viņš mani ir dzirdējis vairākkārt - gan Koventgārdenā, gan MET. Un viņa komplimentiem es ticu, jo viņš ir lielisks mūziķis - ja viņš saka, ka nevar aizmirst manis dziedāto In quelle trine morbide no Manonas Lesko, es jūtos ļoti glaimota. Man, protams, būtu liels gods ar viņu kopā dziedāt. Redzēsim, vai izdosies. Pašlaik runāt par kaut ko konkrētu ir pāragri.

- Vai taps kāds Pučīni āriju ieraksts?

- Ideja par Pučīni āriju disku ir jau sen. Ir arī reāls piedāvājums no ierakstu kompānijas ORFEO. Tikai pietrūkst laika, lai noorganizētu studijas vokālo sesiju, jo tam vajag vairākas dienas, jābūt lieliskā vokālajā formā, nedrīkst steigties, jo visas tās ārijas publika zina no galvas. Vispār man labāk patiktu DVD. Domāju, ka esmu dziedātāja, uz kuru ir jāskatās.

- Skatoties operu translācijas kinoteātrī, daudzi apbrīno tavu spēju panākt pat reizēm spēcīgāku līdzpārdzīvojumu nekā dzīvajā izrādē, kas izraisa stāvovācijas pat ekrāna priekšā. Kā atšķiras tavas sajūtas, zinot, ka tevi dzird un redz nevis pāris tūkstoši, bet miljoniem klausītāju un skatītāju?

- Runājot par HD translācijām, man svarīgākais ir tikt vaļā no emocionālā spiediena, ka, ja kaut kas neizdosies, ja kļūdies, tevi redzēs visa pasaule uzreiz. To nevar atcelt vai izmainīt. HD translāciju dienās mēģinu būt ļoti mierīga, aukstu prātu, dzert kafiju, iet pastaigāties, darīt to, ko parasti. Es redzu, ka daudzi kolēģi, pat pieredzējušākie, kļūst daudz nervozāki pirms tiešraides, baidās pārspīlēt vai tieši otrādi - nebūt pietiekami izteiksmīgi. Par to nedrīkst domāt. Es cenšos vispār aizmirst, kas es esmu, ieiet tēlā, dzīvot citā realitātē, ārpus «šeit un tagad». Zināšana, ka translācijā ir tuvplāni, disciplinē, jo visa mīmika, žesti ir kā uz delnas, mazākais pārspīlējums - un izskatās falši. Tāpēc izvēlos pilnībā identificēties ar tēlu. Pēc translācijas gan drusku dun deniņos, kad apzinies, ka to redzēja miljoni. Esmu saņēmusi sajūsmas vēstules, ko raksta cilvēki uz MET pēc tiešraidēm, sevišķi par Madame Butterfly. Esmu dzirdējusi arī to, ka cilvēki cēlās kājās, raudāja un aplaudēja kinoteātros. Un tas ir lieliski - tātad ir izdevies aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Tas gandarī. Tieši tāpēc jau es eju uz skatuves.