REPLIKA: Kā Lācis "uzbrauca" Radzobei un kas no tā?

 
©f64.lv

KĀRLIS LĀCIS:  Ev Tu !Paldies protams par viedokli, bet kādas Tev tiesības ierindot Žannu starp 3. šķiras mūzikliem? Tu esi mūziklu lietpratēja?

Šādi mūzikla „Žanna d`Arka” mūzikas autors, komponists Kārlis Lācis, 20. aprīlī savā twitter kontā vērsās pie teātra kritiķes Silvijas Radzobes pēc tam, kad bija izlasījis mazmazītiņu viņas citātiņu, kurā teātra eksperte, gaužoties par Leļļu teātra slikto tehnisko stāvokli, atļāvās paust savu subjektīvo viedokli: „(...)  kādi līdzekļi izgāzti, iestudējot tādus otršķirīgus vai pat treššķirīgus mūziklus kā “Žanna d’Arka” vai “Cilvēks, kas smejas”, pārņem dziļš rūgtums par Latvijas kultūrpolitiku teātra jomā, tik aizvainojoši tas ir attiecībā pret bērniem un viņiem paredzētajām izrādēm.”

Ko? Tiešām zem šī twīta nebūs nekādu niknu repliku no soctīklotājiem? Nekādu morālo tirāžu, nekādu aizrādījumu, nekādas šķēpu laušanas? Skrullēju uz leju. Nē, nekā! ....klusums ēterā...

Ar pārstigumu secinu, ka Kārļa Lāča uzbrauciens kritiķei Sivijai Radzobei sociālajos tīklos nav raisījis praktiski nekādu rezonansi. Pat neraugoties uz to, ka gados jaunais inteliģents verbāli izplūkāja matus par sevi divas reizes vecākam cilvēkam. Pat neraugoties uz to, ka teātra kritiķe tika nopērta par to, kas ir viņas ikdienišķais darbs jau gadu desmitiem. Šoreiz sociālie tīkli klusē. Esmu pārsteigta! Latvijas publikai taču tik ļoti patīk iesaistīties dažādos strīdos un nebūšanās. Parasti soctīklu komentētāji ir gatavi kreklus uz krūtīm plēst, strīdoties par Elitas Patmalnieces sasuku vai Jāņa Jurkāna šķiršanos.

Pirms tālāk paužu savu viedokli, uzreiz – preventīvi – pateikšu īpaši Kārlim Lācim. Manas tiesības komentēt uz Latvijas teātra skatuves notiekošos procesus ir tieši tik lielas vai tik mazas kā nopirktā biļete. Es esmu skatītājs, tātad tas cilvēks, kuram tiek radīti visi pasaules mūzikli, visas filmas, visas izrādes. Un domāju, ka man nav jāizņem īpaša licence, lai izteiktu savu vērtējumu par to, kas mani neuzrunā vai neaizkustina, pat, ja kultūras mafija to vienā balsī sauc par ģeniālu darbu.

Tieši pirms nedēļas aicināju sešus savus paziņas doties kopā ar mani uz Žannas d`Arkas maija izrādi. Un saņēmu sešus atteikumus. Viens draugu pāris konkrētajā datumā netika, vienu paziņu nesaistīja sen zināmais izrādes stāsts, bet četri cilvēki tā arī atklāti pateica – uz šo izrādi neiesim. Vienā gadījumā atteikuma iemesls bija pavisam konkrēts „feins piedāvājums, tomēr atteikšos, jo kā rāda mana pieredze, aktieriem labāk spēlēt, nevis dziedāt”, otrs atteikums bija daudz skaudrāks: „redzēju, galīgi nav labs...”. Trešais atteikums skanēja šādi: „atteikšos. Man nav bijis labu piemēru tam, ka latvieši māk iestudēt mūziklus.” Un tam visam varu pievienot arī savu tekstu no e-pastu sarakstes ar draugiem „Latviešu aktieriem tiešām nevajag dziedāt. Viennozīmīgi.” Tāds, lūk, skatītāju viedoklis.

Otra lieta, kas mani uzrunā visa šī notikuma kontekstā, ir savdabīgais klusums ēterā, kam, manuprāt, ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, šobrīd sociālajos tīklos ir ieviests tāds jauks termins kā „heiteris”. Kā tikko kāds atļaujas izteikt viedokli – nepatīk, nepiekrītu, neuzrunā, tā viņa virzienā uzreiz lido sapuvuši tomāti. Jā, nu tas ir riktīgs heiteris. O, žultainais heiteris ierunājies. Un jo īpaši tas attiecas uz visa veida kultūras pasākumiem, jo viss, ko rada latviešu mākslinieki, taču ir ģeniāli. Par latviešu teātri kā par politbiroju- vai nu labu, vai neko. Un, pasarg Dievs, publiski iepīkstēties, ka nepatika. Jā, jā... heiteris ierunājies. Skaidrs, ka šādos apstākļos neviens tā īsti neriskē aizrādīt Kārlim Lācim, jo, visticamāk, uzreiz tiks ierakstīts nepieskaramajā heiteru kārtā. Vienīgi Lauris Reiniks mēģināja šo lokālo strīdu izpušķot ar komisku piezīmi, ka uz šo „drāmu” būtu jāskatās ar zināmu devu humora.

Un noslēgumā par pašu konflikta būtību. Šoreiz kā līdzcilvēks, nevis kā teātra skatītājs. Pirmkārt, tik vulgārā formā uzcepties par Silvijas Radzobes viedokli ir, iespējams, cilvēcīgi un saprotami, bet galīgi nepieklājīgi. Bet otrkārt, uzdot teātra zinātniecei, kritiķei un Triju Zvaigžņu ordeņa īpašniecei Silvijai Radzobei jautājumu par viņas kompetenci izvērtēt teātra iestudējumus, ir tik pat dīvaini kā pajautāt augstskolas pasniedzējam – kādas viņam ir tiesības izlikt atzīmes studenta atestātā.