«Ja Anna Eižvertiņa man noticēja jau pirmajā kursā, tad trešajā arī Pēteris Krilovs apstiprināja, ka, uzņemot mani aktieros, nav nošāvuši garām,» saka jaunā aktrise Lelde Dreimane. Viņa ir Bonija Pārkere režisora Mārtiņa Eihes Dailes teātra Kamerzālē iestudētajā angļu dramaturga Ādama Peka lugā Bonija un Klaids. Pirmizrāde – 1. maijā.
Ādama Peka 2010. gadā sarakstītajā lugā stāsts par Boniju un Klaidu ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kas risinājās Amerikā 1934. gadā. Tas vēsta par leģendārā noziedznieku pāra dzīves pēdējām stundām: šķērsojuši štata robežu nozagtā fordā ar čemodānu, kas pilns ar ieročiem un kontrabandas viskiju, Bonija Pārkere un Klaids Barovs (Mārtiņš Upenieks) ir atraduši savu pēdējo patvērumu. Viņiem atvēlētais mūža laiks iztek. Viņi bēg no likuma varas un dzīves realitātes – kas viņus notvers ātrāk? Bonija un Klaids ir robežu pārkāpēji – gan štata, gan morālo robežu pārkāpēji. Viņu stāsts izrādes veidotājus iedvesmo stāstīt arī par robežu pārkāpējiem mākslā – tiem, kuri paplašinājuši vispārpieņemtās robežas un gājuši pa priekšu savam laikam.
Pazīst nelaimīgu mīlestību
«Bonija ir mana pirmā galvenā loma un tāpēc – īpaša. Turklāt mēs ar Mārtiņu esam tikai divi, un mēs nedrīkstam sev melot – jo, pazaudējot saikni ar partneri, ir ļoti grūti lomu būvēt tālāk. Mums pat nav rekvizītu, pie kā paglābties, – ir tikai partneris, un tā ir ļoti, ļoti, ļoti laba, bet grūta pieredze,» saka jaunā aktrise Lelde Dreimane.
«Bonija un Klaids ir stāsts par diviem jauniem cilvēkiem, kuri ir ļoti iemīlējušies, bet – viņi ir nostājušies pret visiem likumiem, tādējādi iedzinuši sevi strupceļā, no kura nav izejas. No Klaida puses mīlestība pamazām sāk izplēnēt, un Bonijas lielais jautājums ir – kāpēc viņš viņu vairs nemīl. Abu starpā visu laiku ir sāncensība, un Bonijai ir grūti uzvarēt Klaidu.» Bet uz jautājumu, kas Leldei šajā darbā ir grūti, aktrise atzīstas: Bonijas sirdssāpes un nelaimīgā mīlestība ir jāizlaiž caur sevi, un tas nepavisam neesot viegli. Ne tāpēc, ka viņa nepazīst nelaimīgu mīlestību, gluži otrādi – tāpēc, ka viņa ir izjutusi tādas sirdssāpes un tagad tām vēlreiz ir jāiet cauri.
Lelde atklāj, ka, veidojot Bonijas lomu, viņa bija spiesta kāpt pāri sev nospraustajām robežām, saviem tabu, par ko domājusi, ka nekad tā nedarīs, ka to nespēs. «Piemēram, es nemēdzu rupji lamāties, bet mēģinājumā Mārtiņš Eihe mums iedeva uzdevumu apsēsties vienam otram pretī un vienkārši otru apsaukāt. Tas bija diezgan traki, arī smieklīgi savā ziņā,» aktrise par to tagad pasmaida un izstāsta, ka režisors viņai arī aizliedza vairākas dienas ieskatīties spogulī, ķemmēt matus un lietot dekoratīvo kosmētiku. «Nu, tās dienas arī bija visai interesantas. Man liekas: režisors domāja, ka to neizturēšu, ka protestēšu, bet – es tam noskaņojos un to izdarīju,» aktrise jūtas gandarīta.
Parīze iedzina depresijā
Bet būt par aktrisi – Leldei pat vidusskolas pēdējā klasē tādas domas nebija. Jau no 13 gadu vecuma slaidā, simpātiskā jauniete darbojās modeļu aģentūrā Natalie, un tūlīt pēc vidusskolas aģentūra piedāvāja viņai darbu Parīzē. Nokļuvusi pasaules modes mekā, viņa bija sajūsmā: nu tik sāksies īstā dzīve! Pirmā nedēļa arī pagāja, lielā aizrautībā iepazīstot dzīvi Parīzē, bet jau otrajā nedēļā Lelde saprata, ka modeles darbs nepavisam nav vienkāršs, tā ir diezgan liela rutīna. Turklāt – viņai nebija neviena, ar ko parunāt, jo franči principā runā tikai franciski. «Kad pēc vienas tādas drūmas dienas atgriezos mājās, iegāju skaipā, cerībā tur satikt kādu draugu un latviski parunāties. Bet – tur neviena nebija. Man sākās panika, es iekritu depresijā, raudāju: gribu prom, gribu mājās! Tur saskāros ar ārprātīgu vientulību, un man likās, ka tas, ko daru, nevienam nav vajadzīgs, ka tam nav turpinājuma. Tādā izmisuma stāvoklī iegāju Kultūras akadēmijas mājaslapā, lai paskatītos, ko varētu studēt – jo zināju, ka gribu darīt ko radošu, kaut ko saistībā ar kultūru un mākslu. Un ieraudzīju, ka tiek uzņemti dramatiskā teātra aktieri. Jā! Kāpēc gan ne?! Nospraudu sev jaunu mērķi, atgriezos Latvijā, lai gan mani mēģināja pierunāt palikt, pieteicos sagatavošanās kursiem pie Annas Eižvertiņas, un tad jau drīz bija uzņemšana. Visi zina, cik grūti ir tur iestāties, to varu nestāstīt, bet – tiku uzņemta!» priecīgi stāsta jaunā aktrise, sakot, ka variantā B būtu domājusi vai par mūzikas žurnālistiku vai psiholoģiju. «Bet viss notika tā, kā gribēju! Un tas ir labākais, kas ar mani varēja notikt!» viņa ir pārliecināta.
Lelde bija dzirdējusi, ka studiju laikā daudziem uznāk lūzuma punkts, kad gribas visu pamest un darīt ko citu, bet viņai tā nebija nevienu mirkli. Nevarētu arī teikt, ka viss nāca viegli. Pirmajā kursā Anna Eižvertiņa jaunietei atklāja, ka viņa uzņemta, jo ārējie dotumi it kā ir, bet – vēl īsti nevar saprast, vai būs aktrises dotumi, vēl jāskatās... Bet, kad pirmā kursa noslēgumā Lelde nospēlējusi Nakts karalieni, kursa vadītāja bijusi apmierināta un teikusi Pēterim Krilovam: «Viņa man vēl Elektru nospēlēs!» «Un tā arī notika – kad trešajā kursā nospēlēju Elektru, Pēteris Krilovs atzina, ka tas bija brīnišķīgi. Ja Anna Eižvertiņa man noticēja jau pirmajā kursā, tad trešajā Pēteris Krilovs apstiprināja, ka, mani uzņemot, nav nošāvuši garām.»
Pirmā sezona, 8 iestudējumi
Garām nu jau laikam ir skaistumkonkursu ēra Leldes dzīvē. Vēl pirms iestājusies Kultūras akadēmijā, viņa izmēģināja savus spēkus trijos starptautiskos konkursos – Miss Kemer International 2010 Turcijā, Miss Volga 2010 Krievijā, kur ieguva 2. vietu, un Miss Apollon 2011 Turcijā, kur ieguva otrās Vice Miss titulu. «Vairs nedomāju staigāt peldkostīmā pa mēli. Nu, tas taču nav nopietni. Tagad man ir citas skatuves, nopietnākas un pamatīgākas.»
Lai arī jaunajai aktrisei šī ir tikai pirmā sezona teātrī, viņa spēlē jau astoņos iestudējumos. Pirmā loma uz Dailes teātra skatuves bija drāmā Frankenšteins (Sieviešu dzimuma radība), tai sekoja komēdija Reāli sliktie puiši (Ketrīna), Amerika jeb Bez vēsts pazudušais (Istabene/Brunelda/Meitene sapnī), traģikomēdija Droši kā tankā (Irma, lauciniece), Vecgada koncerts Mana sirds uz trotuāra, komēdija Ar vīru nav viegli (Silvija), mūzikls Žanna d’Arka (Jauna zemniece/Meiča karā/Tauta/Galma dāma/Mūķene) un jau šonedēļ – izrāde Bonija un Klaids. Turklāt paralēli viņa spēlē arī Faniju TV3 komēdijseriālā Bitīt’ matos!. «Tas viss vienā sezonā, tur jau tas azarts!» viņa nosmej un atzīst, ka cenšas nedomāt par to, cik ļoti ir noslogota un cik dažkārt ir grūti.
Lelde domā, ka viņu pavada veiksme, bet mazsvarīga noteikti nav arī pozitīvā attieksme pret savu profesiju, pret cilvēkiem līdzās un pasauli sev apkārt. «Visu, ko daru, es daru ar prieku. Es cenšos izstarot pozitīvu enerģiju, lai to pašu arī saņemtu atpakaļ, un tādā mijiedarbībā tas viss arī plūst.»
Vienmēr taisījusi pekstiņus
Interesanti, ka arī Leldes jaunākā māsa Lienīte neilgu brīdi gribēja būt aktrise. Liene bija aizgājusi uz kursiem un teica, ka mēģinās stāties aktieros. Taču, kad mēs paskatījāmies eksāmenu, mamma teica, ka Lienīte ir pārāk gudra, lai būtu tikai aktrise. «Nu, paldies, mammu, kā man tas ir jāsaprot?!» Lelde sirsnīgi smej un tad saka, ka mamma, patiesībā, ir viņas visbargākā kritiķe. «Es viņai uzticos, bet viņa ir pārāk emocionāla, citreiz visu tā sadramatizē, ka dažreiz pat negribu, lai viņa nāk un skatās. Protams, viņa vēl man tikai labu,» Lelde nešaubās. Arī māsa, kura jau izmācījusies par juristi un šobrīd darbojas projektā Iespējamā misija, viņu vienmēr atbalsta, iedrošina un uzmundrina. «Viņa ir ļoti mīļa,» Lelde piebilst.
Starp citu, arī Leldes mamma savulaik gribējusi būt aktrise, bet uz iestājeksāmeniem nesaņēmās aiziet. «To, ka mana vecāmāte [Biruta Koškina] bija aktrise Liepājas teātra ārštatā, es zināju, bet par mammas sapni gan nezināju. Viņa man par to nekad nebija stāstījusi, to uzzināju tikai, kad iestājos aktieros.» Bet to, ka Lelde stājas aktieros, mamma uzzināja no režisores un skatuves runas pedagoģes Māras Liniņas, ar ko nejauši satikās uz ielas. «Mammai no pārsteiguma iepirkuma maisiņi gandrīz izkrita no rokām. Bet viņa bija patīkami pārsteigta, ka iestājos, un vēlāk man pat teica, kur tad nu citur es būtu likusies... Jo, patiesībā, manī vienmēr ir bijis kaut kas no aktrises, vienmēr esmu dzīvojusi savā iedomu pasaulē, gāzusi podus un taisījusi visādus pekstiņus, par kuriem regulāri vajadzēja tā taisnoties, lai citi noticētu un nedusmotos.»
Lelde DREIMANE
• Dailes teātra jaunā aktrise (no 2015./2016. gada sezonas)
• Dzimusi 1989. gada 2. decembrī Rīgā
• Izglītība: N. Draudziņas ģimnāzija, Rīgas Valsts 3. ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru kurss (kursa vadītāja Anna Eižvertiņa, 2015)
• No 13 gadu vecuma darbojusies modeļu aģentūrā Natalie
• Strādājusi kā mūzikas žurnāliste Latvijas Mūzikas kanālā (LMK)
• Piedalījusies skaistumkonkursos Miss Kemer International 2010 (Turcijā); Miss Volga 2010 (Krievijā, Čeboksaros), kur ieguvusi 2. vietu un titulu Mis Draudzība; Miss Apollon 2011 (Turcijā), kur ieguvusi 3. vietu
• Uz Dailes teātra skatuves spēlē drāmā Frankenšteins, komēdijā Reāli sliktie puiši, izrādē Amerika jeb Bez vēsts pazudušais, traģikomēdijā Droši kā tankā, mūziklā Žanna d’Arka, komēdijā Ar vīru nav viegli, no 1. maija – izrādē Bonija un Klaids
• Fanija TV3 komēdijseriālā Bitīt, matos! (2016)
• Kino lomas: filmās Düğün Dernek, Düğün Dernek 2 (rež. S. Aydemir, Turcija, 2013, 2015), Melita LTV daudzsēriju filmā Saplēstā krūze (rež. I. Gorodecka, 2015)
• Vaļasprieki: nodarbības sporta zālē, ziemā – snovbords, vasarā – sērfošana, rudenī – sēņošana. «Mežs ir mana stihija.
