Šonedēļ kļuvuši zināmi 2016. gada pirmā ceturkšņa Purvīša balvas nominanti. Eksperti šoreiz vērtēja izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 31. martam. Žūrija nolēma nominēt trīs māksliniekus.
Purvīša balvai izvirzīta Daiga Krūze par personālizstādi Ceļojums no bildes uz bildi. Tā bija apskatāma galerijā Alma no 18. marta līdz 15. aprīlim. Ieva Astahovska, motivējot žūrijas lēmumu, saka: «Daigas Krūzes izstāde nepārsteidz, bet iepriecina – jau pazīstamās emocionālās vaļsirdības un nesamākslotības dēļ, kas piemīt viņas darbiem. Kaut kādā ziņā tie ir pat pārāk skaisti – virtuozie triepieni, dzidrās krāsas, to spilgtie kontrasti, ainava, kas it kā ir abstrakta, it kā risina noteiktu sižetu. Taču arī tas ir Daigas trumpis – nepieskaņošanās rafinētajām receptēm mākslas zaudētās nevainības laikmetā.»
Purvīša balvai izvirzīts arī Ojārs Pētersons par personālizstādi galerijā Alma, kas notika no 22. februāra līdz 11. martam. Nomināciju pamato mākslas zinātniece Aiga Dzalbe: «Jaunākajā personālizstādē Ojāram Pētersonam ir izdevies daudz pateikt īpaši lakoniskā formā – profesors ir eleganti nodemonstrējis virkni piemēru neierobežota daudzuma un dziļuma domu kodēšanai kompaktā vizuālā darbā. Demonstrētie piemēri ideju pārvēršanai mākslas darbos veltīti gan mākslas filosofijai (oriģinalitātes/reproducējamības, mākslas darba neizbēgamas sasaistes ar vidi, mākslinieka kā ideju ģeneratora vai amatnieka u.c. aktuālām tēmām), gan arī tehniskas dabas jautājumiem (strādājot ar porcelānu, Pētersons pūlējies panākt, lai tas izskatās kā papīrs, darinājis perfektus fotoportretus).»
Trešā Purvīša balvas nominante ir Aija Zariņa par gleznu ciklu Saules meita izstādē Tikums un netikums ir tikai krāsas, kas bija aplūkojama mākslas stacijā Dubulti no pērnā gada 12. decembra līdz 14. janvārim. «Aijas Zariņas piecu gleznu ciklā, kas veltīts Aspazijas agrīnajam darbam Saules meita (1893), izpaužas nerafinētu, tiešu un mērķtiecīgu izteiksmes līdzekļu kopums. Mitoloģija ir materiāls, ar ko Zariņa strādā jau kopš 20. gs. 80. gadu otrās puses. Kā vienmēr pārliecinoša ir darbu formālā puse. Kolorīta vienkāršība – Saules meita ir dzeltena, asaras ir zilas, Debesis zilas; Saules meita liela, Varonis (viņš arī mirstīgais) – sīks. Aspazijas kaislīgās sievietes vietas, lomas un vēlmes darīt lielus darbus sabiedrībā pieteikums 19. gs. beigu 20. gs. sākuma literatūrā pārsteidzoši sasaucas ar Zariņas 20. gs. 80. gadu otrās puses feministisko izlaušanos mākslā,» apgalvo LNMM 20. gadsimta 2. puses – 21. gadsimta kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone.