KULTŪRA: Multenes un mazliet Mocarta mazākajiem

 
VISAI ĢIMENEI. Tēli, kas darbojas Mazajā burvju flautā – Tamino, Pamina, Papageno, Papagena, Zarastro, Nakts karaliene un Monostatoss – portretēti asprātīgi un mazliet ironiski, tā izklaidējot arī vecākus, kurus tradicionāli bērnu izrādes garlaiko ar savu prognozējamību un neizbēgamo didaktiku ©Publicitātes foto: Agnese ZELTIŅA, no LNOB arhīva

Latvijas Nacionālās operas svaigākais Jaunās zāles piedāvājums mazajiem skatītājiem – iestudējums Mazā burvju flauta pēc Volfganga Amadeja Mocarta operas Burvju flauta motīviem – ir atmiņā paliekošs piedzīvojums.

Tas sakāms galvenokārt sirreāli krāsainās un bagātīgās vizualitātes dēļ, jo mūzika saskaldīta diezgan nesaudzīgi, padarot to pārsvarā par ilustrāciju vai pavadījumu teatrālajai darbībai uz skatuves un aizbīdot otrajā plānā. Pirmā priekšstata radīšanai par Mocarta mūziku šī izrāde nebūs labākais piemērs, savukārt vispārējam pirmajam priekšstatam par operas izrādi kā tādu, proti, ka ir orķestris, kas spēlē, diriģents, kas diriģē, un dziedātāji, kas dzied un tēlo uz skatuves, vēlams, saskaņā ar orķestri un diriģentu, Mazā burvju flauta der lieliski.

Dziedāts šai izrādē tiek latviešu valodā, tomēr tam nav izšķirošas nozīmes, jo bērni, tāpat kā pieaugušie, labprātāk un labāk uztver runāto tekstu, un, taisnību sakot, lai saprastu dziedāto, ir diezgan jāpiepūlas. Arī pasaules praksē Burvju flautas runātais teksts bieži tiek iestudēts vietējā valodā. Savukārt dziedāts tomēr tiek oriģinālvalodā – vāciski, kas nāk par labu iestudējuma muzikalitātei.

Lomās iejutušies jaunie un topošie opermākslinieki – Mihails Čuļpajevs vai Juris Vizbulis (Tamino), Jolanta StrikaiteLapiņa vai Laura Teivāne (Pamina), Kalvis Kalniņš (Papageno), Marlēna Keine (Papagena), Edgars Ošleja (Zarastro), Andris Kipļuks vai Sandis Ulpe (Monostatoss). Šī bērnu izrāde labi pilda ļoti nepieciešamās operas studijas funkcijas, ļaujot nostiprināt skatuviskās iemaņas atvērtas un pozitīvi noskaņotas auditorijas priekšā, kas vēl ir brīva no iepriekšējām zināšanām un varbūt pat aizspriedumiem, kas saistīti gan ar operas žanru kā tādu, gan konkrēto materiālu. Radošā komanda – režisore Margo Zālīte, videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers – strādājusi drosmīgi un entuziastiski, radot ar acīm baudāmu darbu.

Tas nav kļuvis tikai par Mocarta operas vienkāršotu adaptāciju. Divi mani pavadošie bērnudārznieki, kam rudenī paredzēts uzsākt skolas gaitas, paspēja gan pabaidīties par spīti savai informētībai, ka «tā jau ir multene» (pūķis) vai «tas cilvēks jau ir tikai nogrimējies par to melno, slikto» (Monostatoss), gan komentēt, ka «tas jau ir ieraksts» (Nakts karaliene, kuru videolomā izteiksmīgi tēlo Guna Zariņa). Arī pasmieties par acīmredzami viņiem adresētajiem jokiem Papageno papildinātajā vēlmju sarakstā, kurā iekļauts «Lego, marshmallows, saldējums un šokolāde», un ar patiesu interesi sekot līdzi Rīgas Doma kora skolas audzēkņu līdzdalībai uzvedumā, komentējot ar brīnišķīgu izdomu veidotās galvassegas. Starp tām bija gan grāmatas ar zem zoda sasienamām lentēm, gan dzīvnieku maskas, gan mākonīši.

Burvju flautas tēli, kas darbojas Mazajā burvju flautā – Tamino, Pamina, Papageno, Papagena, Zarastro, Nakts karaliene un Monostatoss – portretēti asprātīgi un mazliet ironiski, tā izklaidējot arī vecākus, kurus tradicionāli bērnu izrādes garlaiko ar savu prognozējamību un neizbēgamo didaktiku. Saturam, ņemot vērā tā stipri reducēto veidolu, izsekot ir grūti, jo visu laiku šķiet, ka pa vidu kaut kas ir izlaists vai palaists garām. Tomēr ir jautri un smieklīgi kopā ar bērniem gaidīt, kurā dobumā atkal parādīsies Zarastro čirkainā bārda, priecāties par krāšņajiem, dažādas telpiskās dimensijas veidojošajiem video un izcilajām Gunas Zariņas intonācijām un mīmiku Nakts karalienes tēlā, spurdzot brīnīties, kāpēc Papagena runā «ar dibenu» un tamlīdzīgi. Jaunie solisti uz skatuves darbojas azartiski, plastiski pārliecinoši un nesasaistīti. Muzikāli Burvju flauta pilnā versijā viņiem, iespējams, būtu pārāk liels vokālais izaicinājums, taču sākums ir gana daudzsološs. Īpaši tas, noskatoties izrādi 10. aprīlī, sakāms par Juri Vizbuli, Kalvi Kalniņu un Lauru Teivāni, kurai piemīt tembrāli bagāta, liela un skaista balss – tās iespējas vēl ne tuvu nav apzinātas. Runājot par vienu no Burvju flautas pazīstamākajiem hitiem – augsto Nakts karalienes āriju, rodas jautājums, kādēļ nevarēja izmantot kādu eksistējošu un/vai intonatīvi kvalitatīvāku ierakstu par Dināras Rudānes centieniem paveikt varoņdarbu, lai atbrīvotu vecākus no nepieciešamības gudrot atbildi uz jautājumu, kālab Nakts karaliene dzied šķībi? Labi, ka talkā nāk izrādes vizuālais noformējums, kas pieļauj versiju, ka Zarastro saules stari acīmredzot izkausē karalienes ledus balsi.

Šosezon Mazā burvju flauta vēl skatāma četrreiz – divas izrādes 23. aprīlī, 14. maijā un papildizrāde 22. maijā.



 

Abonē