19.aprīļa jubilārs: aktieris Januss Johansons
«Manuprāt, neesmu ne tik slavens, ne populārs, lai mana dzimšanas diena tiktu svinēta tiešajā ēterā,» smaidot saka Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktieris un Latvijas Profesionālo aktieru apvienības vadītājs Januss Johansons. Viņu šodien sirsnīgi suminām 60. dzīves jubilejā!
«Šodien jubilāram uz skatuves nav jābūt, taču teātrī viņš būs un ar prieku pie sevis gaidīs kolēģus uz glāzi vīna. «Ceru, ka kolēģi atnāks. Drusku pasēdēsim, un tas arī viss,» nosaka Januss Johansons, piebilstot, ka viņa šā brīža lomu sarakstā nav tādas, ar ko varētu svinēt apaļu jubileju. «Es jau smejos, ka spēlēju bieži, bet ne daudz. Esmu viens no aizņemtākajiem aktieriem Valmieras teātrī, bet šīs lomas nav vadošās vai galvenās.»
Januss Johansons stāsta: bērnībā un jaunībā viņam ļoti patika svinēt dzimšanas dienas, arī studiju gados rīkotas lielas balles. Bet, laikam ejot, vēlme skaļi svinēt arvien samazinās. Aktieris atminas, ka savu 50. dzimšanas dienu viņš sagaidīja Vācijas pilsētā Bonnā, kur tolaik kopā ar kolēģiem Elīnu Vāni, Imantu Stradu un Ģirtu Rāviņu un četriem vācu aktieriem iestudējuši Antona Čehova Ķiršu dārzu. «Bonnā jau bija pavasaris, ziedēja Japānas ķirši, un pēc mēģinājuma mums bija ballīte. Imants ar Ģirtu sagādāja pārsteigumu – viņi no Igaunijas bija līdzi paņēmuši lielo šņabja pudeli Viru valge, kas, līdz galam neizdzerta, tā arī palika Bonnā...» Šo izrādi viņi pēc tam spēlēja ne tikai Vācijā, bet atveda arī uz Latviju un parādīja Jaunā Rīgas teātra (JRT) un VDT skatītājiem. Savukārt decembrī, jau ar krietnu novēlošanos, 50. dzimšanas diena nosvinēta arī teātrī – ar jaunā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka traģikomēdiju Igauņu bēres.
Šoreiz nekāda jubilejas izrāde pat ar novēlošanos netiek plānota. «Es jau nelaužos ar elkoņiem pa priekšu, vairāk paļaujos uz Dievu un likteni,» saka šodienas gaviļnieks. Bet uz jautājumu, ko viņam dzimšanas dienā novēlēt, aktieris atteic, ka gribētos, lai teātris viņu vēl pilnībā nenoraksta. «Vēl gribētu nospēlēt kādu lomu, ko gan saturiski, gan jēdzieniski pats varētu iemīlēt un ar ko skatītājiem ko būtisku pateikt. Tas man būtu svarīgi. Sešdesmitgadnieku paaudze jau nav tā, uz kuras turas repertuārs, tas nu ir skaidrs. Tāpat kā skaidrs, ka galvenās lomas ir jāspēlē jaunībā un uz tām balstās pasaules dramaturģija. Bet – tik un tā vēl gribas nospēlēt ko nozīmīgu. Tāpat gribas redzēt daudzas lieliskās izrādes citos teātros, ko nav izdevies noskatīties,» atzīst lieliskais skatuves mākslinieks.
Viņš atklāj, ka jaunībā sapņojis nospēlēt Donu Kihotu, bet nu gan par konkrētām lomām vairs nedomā. Iespējams, par tām tagad sapņo jaunākais no viņa trim dēliem – Eduards Johansons, kuru vērīgākie VDT skatītāji jau pamanījuši izrādēs Smaržo sēnes un Vaidelote. Viņš pagājušogad pabeidzis Kultūras akadēmiju. «Tas jājautā psihologiem, kāpēc bērni izvēlas vecāku profesijas. Jo tā jau notiek ne tikai teātrī,» aktieris pasmaida un izstāsta, ka viņa vecākais dēls Reinis strādā Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, vidējais – Lauris – ir gaismotājs JRT.
Aktierim ir arī trīs mazmeitas: Alīna (10), Alma Maija (3) un Ārija (2). «Nav tikai laika auklēt mazmeitiņas, tādā ziņā neesmu labs vectētiņš,» Januss Johansons godīgi atzīstas, sakot, ka viņa ikdiena paiet starp Rīgu un Valmieru. «Tagad pēc ilgāka laika ir vaļasbrīdis, bet jau drīz sāksies mēģinājumi izrādei Spēlēju, dancoju ar Iļģu mūziku, ko iestudēs Mārtiņš Eihe un kur man iedalīta Aklā loma. Izrāde brīvā dabā tiks rādīta 5., 6. un 7. augustā Valmieras Vasaras teātra festivālā. Tas būs pavisam jauns pasākums, kas izaudzis no Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla idejas,» aktieris paskaidro, piebilstot, ka Valmieras Vasaras teātra festivāls, kura producents ir Reinis Suhanovs, šovasar pārņems stafeti tūlīt pēc Cēsu Mākslas festivāla.