«Man kā režisorei vēl nav ļoti liela pieredze, un patiesībā šī vispār man ir pirmā iespēja sadarboties ar tāda kalibra un gadagājuma aktrisi, kāda ir Līga Liepiņa. Viņa man asociējas ne tikai kā teātra, bet lielā mērā arī kā kino aktrise. Un, ņemot vērā, ka šī ir viņas jubilejas izrāde, man ir liels pagodinājums un reizē izaicinājums būt tās režisorei,» atzīst Inga Tropa.
Precīzi pēc nedēļas, 20. aprīlī, Teātrī TT pirmizrādi piedzīvos viņas iestudētā jaunās dramaturģes Justīnes Kļavas luga Dāmas. Īpašs ir jauniestudējuma aktrišu sastāvs – vecmāmiņu Mariju un viņas meitu Staņislavu spēlēs māte un meita īstajā dzīvē – Līga Liepiņa un Anna Putniņa. Līgai Liepiņai šī loma ir īpaši zīmīga gan tāpēc, ka ar to viņa svinēs savu apaļo dzimšanas dienu, kas gaidāma 1. augustā, gan tāpēc, ka skatītājam būs iespēja izvērtēt laika ritējumu, salīdzinot viņas savulaik atveidotos tēlus ar šajā lugā portretēto mūsdienu jaunieti, kuru spēlēs jaunā aktrise Ance Strazda.
Režisore godīgi atzīstas, ka diez vai šajā savas dzīves posmā pati būtu iedomājusies iestudēt kādu mūsu jaunā dramaturga darbu. «Šis piedāvājums nāca no Teātra TT un producentes Annas Putniņas, kura, sagaidot Līgas Liepiņas jubileju, gribēja uztaisīt izrādi, tai pieaicinot kādu jaunu režisoru. Es gan joprojām neesmu pajautājusi, kā viņa iedomājās tieši par mani, bet – es par šo piedāvājumu esmu ļoti priecīga,» atzīst jaunā režisore. «Viņai jau bija materiāls, un viņa gribēja spēlēt kopā ar mammu. Es šiem nosacījumiem piekritu un, izlasot lugu, biju pozitīvi pārsteigta par jauno dramaturģi Justīni Kļavu – cik dzīvus, dziļus un pilnasinīgus tēlus viņa ir spējusi radīt. Turklāt stāstā, kurš savā ziņā ir diezgan traģisks, ir arī ļoti labs humors. Ceru, ka mums šajā izrādē to izdosies parādīt,» saka Inga Tropa, atklājot, ka izrāde ir mēģinājums skatītājam atklātā veidā apvienot teātri (dzīvo mākslu) ar kino. Tieši kā tas notiks, tas jāiet un jāskatās.
Lugas darbība notiek visparastākajā ģimenē, kurā ir tikai sievietes – vecāmamma, viņas meita un mazmeita. Viņas satiekas naktī sava dzīvokļa virtuvē, un viņas nevar no turienes iziet, pirms nav noskaidrots, kā 17 gadus vecās Kitijas bikšu kabatā uzradusies pavisam īsta pistole. Nepatīkamie jautājumi nekad nebrīdina par savu ielaušanos kāda cilvēka pierastajā ikdienā, un šajā stāstā tāds sprādziens ir trīskāršā apjomā. Viņas visas vēlas principiāli mainīt savu dzīvi, taču viņu vēlmju piepildījums novestu pie vēl lielākiem meliem nekā tie, kuros visas ir dzīvojušas līdz šim...
«Man šīs sievietes asociējas ar tukšumu,» atklāj izrādes režisore. «Viņas visas izmisīgi alkst mīlestības, ko pašas nekad nav saņēmušas. Tāpēc ir šis tukšums. No tā savukārt veidojas atkarību attiecības – viņas it kā aiz mīlestības otru sasien, notur un neļauj būt. Kā atlaist un ļaut iet – gan sev, gan otram? Kā piepildīt sevi un aizpildīt tukšumu, kā iemīlēt sevi? Jo tikai tad, kad esi iemīlējis sevi, tu beznosacījuma mīlestību vari dot tālāk,» uzskata Inga Tropa, uzsverot, ka tieši šis nepilnās ģimenes modelis spilgti liecina par mūsu laiku, tā priekiem un bēdām.
«Tā kā izrāde, lai radītu skatītājā patiesas klātesamības efektu, tiks spēlēta reālā vidē – Rīgā, A. Čaka ielas 70. nama 10. dzīvoklī, darāmo darbu bija daudz vairāk, nekā tas būtu bijis, ja tas notiktu teātrī, kur ir jau vajadzīgā vide un apstākļi,» saka izrādes režisore. «Es pirmo reizi sadarbojos ar Annu Putniņu kā producenti un, kad pateicu, ka gribu šo izrādi taisīt reālā dzīvoklī, viņa neteica ne jā, ne nē, bet gāja un darīja. Viņa atrada komunālo dzīvokli, kas, spriežot pēc zirnekļu tīklu un putekļu kārtām, bija stāvējis tukšs no deviņdesmito gadu sākuma. Kopā ar draugiem, kuri nāca palīgā, to iztīrījām, jau esam apdzīvojuši un radījuši zināmu mājīgumu. Jā, protams, mēs saskārāmies ar virkni dažādu problēmu, un tas reizē bija gan sarežģīti, gan interesanti. Vēl ir daudz lietu, kas jāatrisina, taču līdz pirmizrādei vēl ir nedēļa laika, un mēs ceram, ka viss īstenosies tieši tā, kā esam to iecerējušas.».