KULTŪRA: Saruna ar dzejnieku Uldi Bērziņu

21. aprīlī Spīķeru koncertzālē vienā no Latviešu literatūras gadabalvas ceremonijām vienu speciālbalvu saņems Uldis Bērziņš. Viņam tā pienākas par izcilo veikumu, atdzejojot Eddas dziesmas – grāmatu, kas pie lasītājiem nonāca pērn rudenī. Protams, ka pats Bērziņš saka, darbs nebūtu iedomājams bez Ingas Bērziņas un Dena Dimiņa palīdzības, kuri izveidojuši šim izdevumam obligātos zinātniskos pielikumus, un tāpat bez atbildīgās redaktores Olitas Rauses ieguldījuma. Arī bez Lilijas Dineres un viņas dēla Roberta Dinera iedvesmojošās mākslas, kas grezno šo grāmatu. Par Eddu, par valodu, par spēju saprast senos tekstus mūsdienās ir šī saruna Neatkarīgajā, kas sākas ar apliecinājumu, ka Eddas teksti būs vēl.

– Mikus Porietis veido elektronisku Eddu, un es strādāju pie turpinājuma, pie dažiem tekstiem, ko neesam iekļāvuši papīra grāmatā – Saulesdziesmu, Vālķīŗu dziesmu un šo to vēl. Mikum ir tāds sapnis – ielikt e-versijā arī oriģināla tekstu. Tas jau būtu pavisam skaisti! Odina kraukļuzints jeb Priekšklāsta dziesma 19. gadsimtā skaitījās vai pats svarīgākais Eddas gabals. Bet – valoda ir vēlīna... Pēc mūsdienu zinātnieku vērtējuma – antikvārs atdarinājums kaut kad 17. vai 18. gadsimtā. Ir tikai fragments, tādi spēcīgi triepieni, bet, ak, tos var interpretēt gluži pretējos veidos, tik viens skaidrs – tuvojas pasaules gals, nāk Milzuziema.Vai tās būtu padsmit gadutūkstošus senas atmiņas par Leduslaikmetu, vai bažas par kataklizmu kaut kad nākotnē? Nu debesu, vārda un rūnu dievs Odins sūta dzejnieku Bragi, viltnieku Loki un visu ļaužu ciltstēvu Heimdalu prasīt kādai dievietei padomu, atkal zinātnieki strīdas – kurai, viņa ir kaut kur pazemē, un var jau būt, ka visdziļākās zintis apslēptas tur, visdziļākos slāņos. Kas sagaida cilvēkus un dievus? Pirmajā pantā viens no Odina kraukļiem nolaižas Odinam uz pleca un čarkst viņam, glaimo viņam:

Visatēvs pūlas,

elfi prot,

vani vied,

nornas vieš,

vijas dzem,

cilvēki dzenas,

salkst sarmasmilži,

vālķīres alkst!

Ko viņas alkst? Protams, kritušo miesas, ko nest sev augšā Vēļu namā Vālhallā.

– Kad pirmoreiz sastapies ar Eddas tekstiem?

– Es sākumā jau neatšķīru, kas ir Edda un kas ir sāgas. Kaut kad bērnībā izlasīju latviešu dzejnieka tekstu vai atdzejojumu par Egila Skalagrimsona sirojumiem Kurzemes piekrastē. Nevaru to tagad atrast, un manas gudrās kolēģes arī nevar pasacīt, kur tas ir. Vai tik nebūs kāds tulkojums no leišu valodas? Kā Egils Skalagrimsons atbrauc un aizbrauc. Vecmamma smēja – tev jau arī otrs vārds ielikts (Uldis Egīls) par godu tam jūras laupītājam un dzērājam. Tā mani tas ieinteresēja.

Kaut kad vēlāk, droši vien studiju gados, lasīju skaldu dzeju. Likās tik pievilcīgi, ka literatūra, dzeja ir bijusi kopēja rotaļa visai sabiedrībai, tāda kā valodas kultivēšana. Toreiz droši vien es nebūtu šādus vārdus atradis, bet citus, tomēr mani skaldu dzejas samulsināja un apbūra.

Tad sākām strādāt kopā ar Knutu Skujenieku. Viņam dzejoļos ir Eddas dziesmu motīvi, un viņš gribēja tulkot Eddu. Deviņdesmito gadu sākumā rakstnieku braucienā ar kuģi pa Baltijas jūru sastapāmies ar islandietēm, kultūras dzīves organizatorēm, kāpēc mums neaizbraukt tur ar Knutu Skujenieku un abiem nepamācīties valodu? Mani ļoti pievilka šī islandiešu padarīšana, bet bail ar bija kā no latīņu valodas. Es neesmu lingvistisks talants, atmiņa man vāja, bet zviedru valodu iemācījos, lai būtu tiltiņš uz Ziemeļmeitas galmu. Nu labi, kultūras darbinieces mūs abus ar Skujenieku ielūdza uz vasaras skolu. Aizbraucām, mācījāmies. Knuts toreiz teica – es tagad nevaru, rokas pilnas ar darbiem, ķeries klāt, pārtulko tu Snorres Sturlas dēla mazo šedevru – Gilves acumaldu! Bet es pats pie Eddas nebūtu ķēries. Gaidīju, kad Knuts realizēs savu sapni. Nu, pagāja kādi padsmit vai divdesmit gadi. Vienā rītā klāt pie manis Lilija Dinere un Arnis Siliņš, viņi grib uzvest, iestudēt Zintnieces pareģojumu, lūdz, lai iztulkoju. Tā jau ir Dziesmu jeb Vecākā Edda, Skujenieka domēne. Teicu – ejiet pie Knuta. Viņi aizgāja. Knuts sacīja, ka atkal nav laika – jāstrādā pie Kopotajiem rakstiem. Lieciet, lai taču Bērziņš vienreiz sāk tulkot Dziesmu Eddu! Tā es arī to Zintnieces pareģojumu iztaisīju. Patika ar vārdiem spēlēties! Gāja, kā jau visiem diletantiem. Izlasu vienu versiju – mani tā pārliecina, izlasu otru – vēl pārliecinošāka. Daudzreiz pārtaisīju, bet Dinere nelikās mierā, vajagot visu Eddu, nevis fragmentus, – Knuts taču teica, ka vajag! Noliku uz gadiem pārējās lietas un tulkoju.

– Es saprotu, ka ir dažādas iespējas atdzejot – censties precīzi zinātniski mēģināt pārcelt to reizēm nedefinējamā dzejas līmenī. Ko tu par to saki?

– Stils ir teksta vēstījuma svarīga sastāvdaļa. Paskaidrojošs tulkojums ir filoloģiska vērtība. Jā, tur vajadzīgi lieli talanti un liela disciplīna. Man tādu patiesībā nav. Man pietrūkst zinātniskās intereses. Gribu godīgi savas muļķības ietvaros atveidot oriģināla stilu, kā es to izjūtu. Katru vārsmu, aliterācijas likt. Aliterācija liek izvēlēties vārdus, kuros līdzskaņi savā starpā spēlējas. Atšķirībā no skaldu dzejas Eddas dziesmās nav stingras aliterāciju shēmas, kurā pasaka: te, te un te, bet trešajā pusrindā atskaņa – nekādu citu variantu! Kamēr tu cīnies ar līdzskaņiem, vikingu dzejnieks ir tevi jau pieveicis. Eddās ir brīvāk, kaut abi ir mutvārdu žanri. Kāda ir problēma? Tos īpašvārdus, kas tiem klausītājiem bijuši ar nozīmi, runātnīgi – vai nu komiski, vai kā citādi paskaidrojoši, norādot varoņu lomu tekstā, gribas atveidot ar mums saprotamu nozīmi. Bet bieži vien mūsdienās pat zinātnieki strīdas, kā tas ir bijis. Mēs nezinām visus tekstus, nezinām, ko šie varoņi ir nozīmējuši to laiku klausītājiem un kāds asociāciju jūklis, tos dzirdot, nāca vikingam prātā. Tāpēc atveidoju, bet ne visus. Visus tulkot – man nav tādas drosmes. Gribu saglabāt drusku fonētisko dziru i kausos, i ausīs. Kur man liekas, ka vajag, tulkoju. Bet citās vietās, kur netieku galā, kur vārdiņš pie sirds pieaudzis, piemēram, Heimdals… Nu negribu to tulkot par kaut kādām krāšņām lejām, es viņam netieku klāt un atstāju. Vai Igdrasils – Odina, Baiša, Briesmekļa rumaks – tas Odins ir viens baigs dievs ar vienu aci. Baiša jājamrīks ir gan kumeļš, gan karātavas. Viņš tajā Pasaules osī pakāra sevi – «es pats sev upurēts» – un upurēdamies pietuvojās pasaules noslēpumam – rūnām. Rūna var būt burts, bet pirmajā nozīmē – noslēpums, kaut kas tāds, kas izsaka būtību. Tad vēlāk būtība radīja zīmes, ko iekala akmenī, iegrieza kokā. Vēlīnajā tekstā, ko tagad tulkoju, ir rindas:

No Igdrasila

no oša lejā,

nu ros ielejās

reģīgā dēkla –

elfusieva,

Idunna saukta,

no Ivaldes pirmdzimtiem

pati pastarīte.

Arī Idunna man paliek – nenāk nekas prātā! Grāmatas Eddas dziesmas pēcvārdā man ir tā privilēģija izskaidrot savas pozīcijas. Tad, lūk, Kuces dziesmā es vispirms nostaigāju igauņu un leišu kolēģu ceļu, atveidojot Heimdala mātes fonētiski. Viņam bija deviņas mātes:

To dzemdēja Gjālpa,

to dzemdēja Greipa,

to dzemdēja Eistla

un Eirgjava,

to dzemdēja Ulvrūna

un Angeija,

Imdra un Atla,

un Jārnsaksa.

Izklausās iespaidīgi, bet, kad papētām vārdnīcas un paskatos nozīmes – ir taču ļoti daudz filoloģisku līdzekļu, grāmatas un pilns internets, tad izrādās, var tomēr tulkot.

To dzemdēja Kauce,

to dzemdēja Ķēre,

to dzemdēja Vētre

un Smilšu Vērpe

to dzemdēja Vilkarīkle

un Zemesmēle,

Dzelme un Dzedre,

un Dzelzucirte.

Mēs uzreiz ieraugām jūrmalas ainavu, jo tās taču visas ir jūrasmilžu meitas. Man jācenšas, lai savā mēģinājumā tulkot izdancotu līdzi tam, ko būtu jutis senais Eddas teicējs, dzejnieks, lai iegūtu aliterācijas un skanīgumu. Šāda atdzejošana atšķirībā no korektas akadēmiskas tulkošanas ir izrādīšanās uz skatuves. Pašdarbnieku teātris, kurā mēģini izspēlēt sen izskanējušas daiļrades.

– Grāmata iznākusi, kas iecerēts tālāk?

– Top Eddas turpinājums, elektroniskā grāmatas versija, tā būs interesanta ar to, ka tur varēs apskatīt no visām pusēm Roberta Dinera taisītos ērmiņus, izgrozīt tos. Kur interesanti, varēs uzsist un izlasīt, ko Inga Bērziņa būs sataisījusi komentāros. Un Dens Dimiņš. Vajadzētu nodot tekstu līdz decembrim, bet nevaru tik ilgi ņemties – man ir citas lietas atdzejojamas, dzejolīši jāraksta, Akka/Laa man iedevusi stipendiju dzejoļu krājuma sakārtošanai. Te tas ir (uzsit ar roku lielai aprakstītu papīru kaudzei), te man ir arī persiešu grāmata un azerbaidžāņu parindenis. Nizāmī rakstīja persiešu valodā, 12. gadsimtā. Man visvairāk no svara viņa poēma par Leilas un Medžnūna traģisko mīlestību. Vārdu sakot, cienījamā profesore Vaira Vīķe-Freiberga uzrunāja mani ar lielu pārliecību balsī, ka es jau nu gan varētu to iztulkot. Nu, viņa minēja citu poēmu, Septiņas skaistules. Šo iztulkot – tas ir ap piectūkstoš rindām. Tā ir eleganta galma dzeja, tā ir jauna tradīcija, tā sauktās piecgrāmatas. Septiņas skaistules, ja gribi septiņas planētas, staigu zvaigznes stāsta šāham savus stāstus. Elegants gabals! Un tomēr – laikam nē! Jāvar, jāgrib atteikties! Ja piešķir kādu stipendiju, un es mēģinu... Bet kas būs, ja izgāzīšos? Grūti par to runāt. Kādreiz to izlasīju, tagad vēlreiz lasu, balstoties azerbaidžāņu parindenī un vārdnīcās, meklējot internetā. Ja es uzņemšos, ja viņi ņems mani pretim, es gribu uzsvērt, ka tas ir persiešu literatūras darbs, ko tajos laikos lasīja visur, kur skanēja persiešu valoda. Leilas Medžnūns! Leilas Apsēstais, ja iztulkojam arābu vārdu: tāds, kuru mīla pārņēmusi savā varā kā džinni – visspēcīgie gari un burvji. Es redzu, ka krieviem ir laba skola uz fonētisko atveidojumu, bet viņiem arī ar Nizāmī grūti iet. Arī man, ja es pieķertos, droši var nākties mīt un mainīt vīrišķās sievišķās atskaņas. Kā iedomāties to, kā drīkst imitēt? Jā, es pārtaisu šo vietu mūsu sarunā! Mazdūšība taču var būt – godīga? Nedzīšos vis pakaļ persiešu vārdiem, kuri saldi kā sīrups. (Smaida.) Protams, tas, ko tagad stāstu, uz Eddu neattiecas.

– Nu, bet ir taču azarts dzīties pakaļ vārdiem?

– Man glaimo, ka profesore uzskata, ka varu. Bet ja nu nevaru? Būšu aizbūries līdz trīstūkstošajai rindai un redzēšu, ka tas ir pliekani, ka uzdevums ir par lielu.

– Ja atgriežamies pie Eddas. Teici, ka zinātnieki strīdas un to viņi dara jau ļoti sen. Vai pats tagad vari sacīt, ka esi iekšējā skaidrībā un zini, kas ir Edda, kādi ir tās ceļa stabi?

– To var pētīt visu mūžu, kļūstot par nopietnu Ziemeļvalstu literatūras pētnieku. Bet ja esi turkologs un, kā izrādās, arī irānists, korānists, biblists un pašam jāsakārto savs dzeju krājums, to nevar saukt par nopietnību. Eddas dziesmās ir ļoti daudz tulkotājam nezināmā.

Es tev nolasīšu vienu vietiņu no šī jaunā šaubīgā gabala, ko tagad tulkoju. Ceturtajā pantā ir runa par briesmām, kas draud labiekārtotajai pasaulei. Te parādās Alsviðr. Eddas literatūrā viņš skaidrojams divās nozīmēs: Visviedis – tas ir

Odins, bet arī kumeļš, kas rauj Saules pajūgu, ir Alsviðr. Šajā gadījumā te ir cita ģermāņu sakne, kas izsaka ātrumu. Es viņu citā vietā tulkoju kā Žiglais – šis Žiglais rauj Sauli. Un ir divas pilnīgi atšķirīgas interpretācijas, ko šis teksts pieļauj.

Rūķu vara

rūk, pasaules visas

plaisumis aiziet

Pasaules aizā.

Pasaules aiza ir melnais caurums, aiza, kur pasaule aiziet, burtiski tulkojot, melnā žāva. Mēs zinām, ka Odins priecājas par kariem, jo tad viņa karapulkam, ko Odins mielo pie saviem galdiem, radīsies klāt jauni braši karotāji. Parastais priekšstats ir tāds, ka viņš sūta vālķīres uzlasīt mirušo dvēseles, bet varbūt teicējam te vienkārši gribējies sapresēt tekstu, un Odins pats metas lejup:

notuļ Visviedis

no augstumiem metas,

notaļ uznes

nokautos augšup.

Bet ja ir runa par Alsviðr otru nozīmi – Žiglais, tad otrai pusei strīdā iesaistīto profesoru ir tikpat skaidrs, ka te jābūt:

Ikrīt krīt Žiglajam

no laužņiem rasa,

saulē pamirgo –

paceļas atkal.

Tie ir nokrišņi, nevis kritušie, no zirga mutes pilošās siekalas, rīta rasa, kas, saulei paceļoties, atkal iztvaiko no zemes. Var tā un var tā, bet skaidrs jau nav, viss rīta miglā tīts. Tāpēc es ielieku tekstu par Odinu, bet piezīmēs atstāju otru variantu par saules rumaku. Ko tu nu teiksi?

– Pasaules atklājas!

– Jā, atklājas pasaules, tas, ka cilvēki vislaik ir gribējuši noorientēties. Mēs tagad saduramies ar to un uz mirkli sajūtam netveramu tuvību ar senajiem dziesminiekiem, kuriem alus kauss rokā un zelta riņķis – balva no ķoņiņa par labu dzeju. Nebija slikti vikingu laikos, tikai nežēlīgi.

– Bet kā tas ietekmē! Visi šie Eddas rūķi, āsi, vālķīres un melnie caurumi jau sen ieguvuši jaunas nozīmes, katrs tur var ko izfantazēt.

– Jā, atkarībā no tā, ko mēs tur saskatām. Cits to izlasa kādā brošūrā, cits saklausās no profesoriem gudrās lekcijās. Bet mēs dodam jaunu interpretāciju. Ne tādu (ne tik uzromantizētu) kā zviedru dzejnieks un pētnieks Fridbergs 19. gadsimtā.

– Kādas ir atsauksmes par Bībeles tulkojumu? Biji tās tulkotāju grupā – vērienīgs darbs!

– Man grūti pateikt. Latviešu Bībele ir tā, ko lasīja Blaumanis un Poruks. Mēs nevaram viņiem vairs iedot jaunu tulkojumu, bet ir pienācis laiks mums kā valodas kopumam to izdarīt, kad mēs gribam pieskarties tam, kas ir ebreju tekstā. Mums ir karaļa Džeimsa un ir Lutera tradīcija, kurai seko Gliks. Viņš, lai arī ģeniāls, visās strīdīgajās vietās vadās pēc Lutera. Ir Bībeles stils. Kad mācītājs runā, uzreiz var saprast, ko viņš saka pats, bet ko ar Bībeles vārdiem. Bet patiesībā Bībele ir bibliotēka. Ne tā kā Korāns vai Manceļa krājums, kas dod sprediķus. Bībelē ir gan praviešu vēršanās pie cilvēkiem, tieši tāpat kā Muhameds uzrunā no Korāna. Ir vēstures hronikas, no dažādiem avotiem savāktas, rediģētas, salipinātas kopā, kā nu vecie redaktori to mācējuši. Ir arī poēzija, kura ielaužas arī praviešu tekstos un vēsturē, gan arī atsevišķas dzeju grāmatas, piemēram, Augstā dziesma. Tas bija mūsu uzdevums, nepretendējot uz to, ka aizstājam veco Bībeli, ar ko ir veidojusies mūsu valoda un augusi mūsu literatūra, pieskarties tam, kas tur bija. Mēs esam tik tālu izauguši, sacenšamies ar citiem, kā precīzāk notrāpīt semantiski, bibliski, kā arī poētisko talantu ziņā tā, lai atšķirtos šo trīs elementi – Bībeles poēzija, praviešu sprediķi un vēstures hronistu stāsti.

– Esmu dzirdējis jaunus cilvēkus sakām, Veco derību beidzot varot izlasīt un saprast, kas tur teikts. Tradicionālajā tulkojumā bijis grūti un, ja grūti, tad arī lasīšana pārtrūkusi.

– Tad iznāk, ka tas ir vecā ebreju teksta nopelns, bet mēs esam tik tālu attīstījušies, ka spējam to atveidot. Imitēt, par jaunu uzburt! Tad jau labi – esam dziļāk tikuši, nekā pirms simta gadu. Bet latviešu Bībeli vairs no jauna neradīsim! Viņa ir tā, kas mūs radījusi, nevis mēs viņu!