Ieva Rācene. Neromantiski par mīlestību

«Baletos lielākoties tiek parādīts īss laika posms, bet šajā stāstā ir 1001 nakts jeb turpat trīs gadi, un man jāparāda viss emociju spektrs, ko sieviete šajā laikā pārdzīvo, arī – kā spēj izdzīvot. Šeherezāde ir gudra, inteliģenta un stipra sieviete, un man tā ir līdz šim grūtākā loma,» atzīst Ieva Rācene. Piektdien, 8. aprīlī, Baltajā namā jauniestudējuma Šeherezāde un viņas stāsti pasaules pirmizrāde Leo Mujica horeogrāfijā. Jauniestudējumā skanēs Nikolaja Rimska-Korsakova un Zoltāna Kodāja mūzika.

Elki mainās

«Katrai paaudzei baletā vajag savu Šeherezādi,» uzskata jaunā baleta prīma Ieva Rācene. Skatītājiem labi zināma leģendārā Mihaila Fokina horeogrāfija, kas pirmo reizi tika izdejota 1910. gadā Parīzes Garnjē operā Sergeja Djagiļeva Krievu sezonu zelta laikmetā, bet jaunā dejotāja uzskata, ka skatītāji varētu iemīļot šo iestudējumu, kura veidotāji izvairījušies no stereotipiem par Austrumu sievietēm. Kā zināms, krājums Tūkstoš un vienas nakts pasakas vēsta par Austrumu sultānu Šahrijāru, kuru pievīlusi neuzticīgā sieva, tāpēc ik nakti viņš apprec nevainīgu jaunavu un ik rītu liek to nogalināt. Tā turpinās, līdz viņš sastop sava vezīra vecāko meitu Šeherezādi, kurai ar pasakām izdodas iekarot valdnieka sirdi. Tomēr 21. gadsimtā tapušais balets nav tikai par stāstiem, kurus, kā visiem zināms, radīja Šeherezāde, bet arī par šīs sievietes stāvokli sabiedrībā Tuvajos Austrumos, atklājot viņas sirdi, prātu, vēlmes un ilgas. «Ir vajadzīgi romantiski, naivas mīlestības pilni iestudējumi, taču ir arī citādi stāsti. Jā, visi ir redzējuši Fokina – Korsakova Šeherezādi, bet mūsējā ir stipri atšķirīga. Ir taču 21. gadsimts. Atceros, ka bērnībā man bija savi elki baletā, bet pieaugot tie mainījās. Tas nozīmē, ka mazais bērns, kas dievināja vienu, ir izaudzis un ieguvis pieredzi, un meklē sava laika elkus,» atzīst Ieva Rācene. Māksliniece uzsver, ka iestudējums veidots tā, ka visu laiku uz skatuves notiek paralēlas darbības. «Iespējams, kādam varētu būt arī sarežģīti skatīties jauno iestudējumu un saprast, kam sekot līdzi – fonam vai centrālajiem tēliem. Turklāt viss ir tik ekspresīvi, bet mūzika – tik skaista.»

Šī ir jau otrā reize, kad viņa strādā kopā ar horeogrāfu Leo Mujicu, pirmā sastapšanās bija 2014. gadā, kad viņš kopā ar Valentīnu Turku mūsu teātrī veidoja Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta iestudējumu. «Dejoju kurtizāni. Domāju, ka tad viņš mani noskatīja. Man šķiet, ka viņš vienkārši redzēja, ka es varu izdarīt to, ko viņš vēlas redzēt. Turklāt viņa iestudējumā nav svarīga vien spīdoša tehniskā varēšana, jābūt spējīgam lomu iznest arī aktieriski, ir jābūt emocionālai atdevei. Svarīga arī cilvēciskā sapratne – cik ļoti pielaid klāt sev horeogrāfu, spēj pieņemt kritiku, spēj inteliģenti strādāt, nevis apvainoties par profesionālām iebildēm. Jo darbā gadās visādi... Un, ejot uz rezultātu, reizēm gadās arī asumi,» uzskata Ieva Rācene.

Šeherezādi viņa atzīst par līdz šim grūtāko lomu, bet pirms tam īpaši grūta viņai bijusi Dezdemonas loma izrādē Otello, jo, to veidojot, viņa teātrī bijusi vien otro sezonu, līdz ar to pieredze nebija tik liela. «Līdz Otello iestudējumam es biju kordebaleta sastāvā. Man palaimējās – horeogrāfe Alla Sigalova mani izvēlējās, un darbs kopā ar viņu man sniedza tik lielu pieredzi, kas atsvēra daudzus gadus...» saka Ieva Rācene. Jaunā soliste nav ne pirmā, ne, visticamāk, arī pēdējā baletdejotāja, kurai ceļš uz lielajām lomām pavērās līdz ar vieshoreogrāfa veidotu iestudējumu. «Savējiem ir savi priekšstati, bet viesmāksliniekiem, iespējams, ir pavisam citi uzskati, ko viņi vēlas redzēt.»

Kāda ir piektā pozīcija?

Dzimusi Cēsīs, augusi Tukumā, jau 14 gadu Ieva Rācene ir rīdziniece. Nav zināms, vai viņa maz būtu kļuvusi par baletdejotāju, ja savulaik ģimene nebūtu pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Tā kā viņa dejojusi gandrīz vienmēr, mamma viņu aizvedusi uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, kur, neraugoties uz meitenes pieredzes trūkumu, tomēr uzņemta gandrīz kā pēdējā klasē. «Mūs visus izģērba līdz apakšbiksītēm. Bija jāstaigā pa apli, jācilā kājas... Protams, ka es nezināju, kāda ir piektā pozīcija,» smejot atceras Ieva Rācene, kura pirmajās baleta nodarbībās vienkārši esot skatījusies, ko dara citas meitenes, un mēģinājusi viņas kopēt. Lai arī sākumā skolā gājis grūti, viņa nekad nav arī gribējusi dejai atmest ar roku, jo viņas raksturā esot tieksme uz pilnību, vēlme izdarīt labāk un labāk un arī sevi pierādīt. «Man nebija mīlestība pret baletu jau no pirmās dienas. Tomēr kā bērnam man bija interesanti tur būt. Man arī patika mūsu klase, bijām ļoti draudzīgi, jo īpaši salīdzinot ar manu pieredzi skolā Tukumā,» stāsta Ieva Rācene. Tas nenozīmē, ka baleta prasmes viņai nākušas ļoti viegli, bijušas arī krīzes, bet ne tik ilgas, lai sāktu domāt par izvēles maiņu. «Esmu ļoti paškritiska. Iespējams, daudzi domā, ka esmu ļoti augstās domās par sevi, bet patiesībā man ir sāpīgi zināt, kā vajag, un vienlaikus apzināties, ka man nesanāk. Šī ir profesija, kurā bez pacietības nekas nevar izdoties,» uzskata Ieva Rācene. To neviļus apstiprina fakts, ka no 17 meitenēm un pieciem puišiem, kas uzsāka mācības vienā klasē, skolu absolvēja sešas meitenes un divi puiši. «Jau skolā mums ieaudzināja milzīgu disciplīnu un arī to, kā jāizturas pret kolēģiem teātrī. Protams, ienākot teātrī, sākumā ir mazliet grūti, jo pašam ir jāpierāda, ka esi pieņemšanas vērts, bet tā jau laikam ir jebkurā jaunā darbavietā. Patiesībā – citi mūs sāk ietekmēt tikai tad, kad esam neapmierināti ar sevi. Jo tad mūs tracina ikviens sīkums, pat acu skats, bet patiesībā tā ir pirmā pazīme, ka vaina jāmeklē sevī.»

Jaunā māksliniece atzīst, ka daudzi viņas vienaudži daudz pragmatiskāk izvēlējušies profesiju, jo, kā zināms, ar baletu lielu naudu nopelnīt nevar, jo īpaši, salīdzinot ar finansēm, uzņēmējdarbību, jurisprudenci... «Šī ir profesija, kurā daudz ko var pierādīt pats sev, tomēr noliegt nevar – tā prasa īpašu mīlestību uz mākslu. Ja gribētu pelnīt naudu, es te neatrastos, bet man daudz svarīgāk ir radīt.»

Kamēr vēl nav

No Ievas lielās ģimenes viņa vienīgā ir palikusi te, vecāki, māsa un brālis jau sešus gadus dzīvo ārpus Latvijas. Reizēm jau esot grūti, kad blakus nav tuvinieku, bet pie patstāvīgas dzīves viņa jau pieradusi kopš skolas absolvēšanas. «Gribēju apjaust, vai man ir iespējams un kā man ir iespējams dzīvot par savu naudu. Vecāki bija pārsteigti, bet vienlaikus priecīgi par to, ka gribu būt patstāvīgs bērns. Protams, sākumā viņi man palīdzēja, ja bija nepieciešams, – visādi motivēja, bet es vienmēr esmu gribējusi kādam palīdzēt, nevis saņemt atbalstu. Kad man ir labs garastāvoklis un dzīvē viss kārtībā, zvanu vecākiem un vecmammām, savukārt, kad man nav īsti labi, es vispār maz runāju, jo man šķiet, ka varu nodarīt pāri sev tuviem cilvēkiem. Tad labāk absolūtā vienatnē klausos mūziku,» stāsta Ieva Rācene.

Līdz šim viņa nomainījusi vairākas dzīvesvietas un, visticamāk, to darīs vēl, kamēr nebūs atradusi īsto vietu. «Kamēr vēl nav nostabilizējusies mana privātā dzīve, tikmēr nav, kur steigties. Lai vai kā es mīlētu savu profesiju, man tomēr ģimene ir pirmajā vietā,» smaidot nosaka Ieva Rācene. Tāpat iespējams, ka arī viņa nedzīvos Latvijā, bet par to Ieva izvairās runāt, bet nenoliedz, ka viņai bijuši darba piedāvājumi ārpus Latvijas, turklāt viņas dzīvesdraugs nav no šīs valsts. «Tomēr mūsu teātra repertuārs ir tāds, par kuru var sapņot ikviens mākslinieks. Ārzemēs lielākoties trupa sanāk kopā uz vienu projektu, dejo neskaitāmas izrādes pēc kārtas, tad iestudē atkal ko jaunu. Mana profesionālā izaugsme man šobrīd ir svarīgāka, bet, protams, es nezinu, ko es gribēšu darīt pēc gada vai pieciem, bet to jau nezina neviens cilvēks. Un nezinu arī, kurā vietā pasaulē man nāksies būt, ja gribēšu apvienot privāto dzīvi ar baletu.»

Ceļošana ir viens no Ievas hobijiem un nepieciešamība reizē, jo vismaz reizi gadā jāapciemo vecāki, brālis, arī māsa, kas šobrīd studē doktorantūrā Oksfordā, kā arī draugs, ar kuru Ieva pērn iepazinusies Galā koncertā Kirgizstānā. «Zinu, ka pēc pirmizrādes noteikti aizbraukšu pie zirgiem, viņi ir mana lielā aizraušanās kopš bērnības. Esot pie zirgiem, man ir sajūta, ka apstājas laiks, zirgos ir tik daudz mīlestības un miera...» Kad Ievai sagribas ekstrēmākas izklaides, viņa iet uz šautuvi pašaudīties. «Reizēm vajag.»

Ieva RĀCENE

• Baletdejotāja

• Dzimusi 1990. gada 24. decembrī, ir jaunākais bērns triju bērnu ģimenē

• Mācījusies Tukuma Raiņa pamatskolā (1998–2002), absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (2010). Dejojusi sporta dejas, četrus gadus mācījusies Tukuma mūzikas skolā

• Latvijas Nacionālā baleta māksliniece (kopš 2010. gada). Līdz 2012. gada novembrim – kordebaleta māksliniece, pēc tam – baleta jaunā soliste

• Piedalījusies Stora Daldansen konkursā (Zviedrija, 2009). Ieguvusi sudraba medaļu un reģionālo balvu XXII International de Danse Classique de Grasse konkursā (Francija, 2009. gada novembrī).

• Latvijas gāzes Gada balvas operai 2013 laureāte nominācijā Spilgtākā debija

• Lomas izrādēs: Raimonda, Bolero, Trīs tikšanās, Neiepazītās teritorijas, Žizele, Kopēlija, Bajadēra, Apburtā princese u.c.

• Uzstājusies Itālijā, Spānijā, Grieķijā, Somijā, Francijā, Ķīnā u.c.

• Neprecējusies, ir draugs

• Hobiji: dizains, fotogrāfija, deja, ceļošana