Latviešu kinematogrāfs nav iedomājams bez režisora Jāņa Streiča filmām – dzīvā tautas gēna izpausmēm. Šis gads viņam un visiem viņa daiļarades cienītājiem ir īpašs, jo kinomeistars svin 80. jubileju. Pats viņš atzīst, ka īpašas svinības nerīkos, jo galvenais ir darbošanās – gan tiekoties ar skatītājiem, gan rīkojot izstādes, gan piedaloties dažādos pasākumos. Vairojot labo kopā ar saviem draugiem un atbalstītājiem!
«Man ir prieks, ka izdevies pierādīt – latviešiem kino ir!» preses konferencē, kas veltīta viņa jubilejas pasākumiem, teica Jānis Streičs. Viņš vēl tagad atceroties savulaik poļu teorētiķu publiski paustās šaubas – vai latviešiem maz kas tāds ir vajadzīgs? Tas tak esot svešs viņu būtībai, jo viņiem organiskākas ir statiskās mākslas – kordziedāšana vai stājglezniecība, bet tik dinamiskā jomā kā filmindustrija viņiem nav nekas meklējams. Tas esot bijis tik aizvainojoši – dzirdēt tādu viedokli, un to, ka tas ir maldīgs, pierādījis gan viņš, gan viņa kolēģi. Un to vēl vairāk pierādot jaunā kinoļaužu paaudze, kura ar saviem darbiem pārkāpusi Latvijas robežas. Vai pats būtu gatavs vēl ko radīt? Jā, kāpēc ne? Šobrīd gan tā ir vairāk glezniecība, kas ir viena no Jāņa Streiča radošajām izpausmēm. Vēl tagad atceroties, ar kādu godbijību 1955. gada vasarā tuvojies Mākslas akadēmijai, turot rokā savus zīmējumus un tā arī neuzdrošinoties tur ieiet. Tā arī par profesionālu gleznotāju nav kļuvis, jo aizgājis kino neceļos.
Bet vai par jaunas filmas uzņemšanu tiešām nedomā? Nekad nevarot teikt nekad, un tomēr vairāk gribot dot telpu jaunajiem. Jau tā nozares maizes rieciens ir tik plāns, ka atņemt to citiem režisoriem negriboties, puspajokam atzina režisors. Bet, ja nu gluži no debesīm nokritīs šī iespēja, tad garām nelaidīšot. Ir tik daudz tēmu, kas neliekot mieru, piemēram, par bēgļu nometnēm. Galu galā – ja ne tik globāli, tad vajadzētu pabeigt vismaz Rūdolfa mantojumu. Ir taču jau tik daudz safilmēts tā turpinājumam, kas iecerēts kā Silmaču mājas sižets. Ir taču Dūdars, ko Arturs Skrastiņš tēlo, gan Rēzija Kalniņa Silmaču saimnieces, atraitnes lomā. Kur tad vēl Ābrams, Joske! Un Sāra, kuras tēlā iedzīvojusies aktrise no Izraēlas. Vai! Ar viņu bijušas zināmas grūtības. Kādas? Košera gaļu drīkstējusi tikai ēst, arī bučoties nevarējusi. Bet neba jau nu pirmo reizi ar dažādiem aizliegumiem ticis galā. Kaut vai tai pašā Limuzīnā Jāņu nakts krāsā. Tad taču pavisam nevarēja rādīt, kā «Dumpis to Lāsmiņu mīca». Taču, vai filmā tas jūtams kā trūkums? Nē, un tas ir pierādījums tam, ka var atrast veidu, kā izstāstīt stāstu ne mazāk sulīgi. Ja gribot dzirdēt vēl no tā visa, kas ticis kadrā un aiz tā, režisors aicinot ielūkoties savā meistardarbnīcā – šomēnes trīs trešdienas vakarus Splendid Palace viņš stāstīs par savām filmām, ļaujot arī auditorijai vaicāt un uzzināt ko vairāk par tām.
Kura no Jāņa Streiča filmām ir jums vismīļākā? Kāpēc?
Knuts SKUJENIEKS, dzejnieks:
– Cilvēka bērns noteikti. Tā ir visoptimistiskākā un cilvēkmīlestības caurstrāvotākā. Tā ir tīra manta no sākuma līdz beigām. Patiesībā visas tās filmas, ko viņš uzņēmis, balstoties uz literāra pamata, ir visspēcīgākās. Vispār no visām viņa filmām plūst viņa personības spēks, pamatīgums un dvēseles siltums. Un darbīgums! Apbrīnoju, ka vēl tagad viņš ir tik aktīvs un visā notiekošajā ieinteresēts.
Imants KALNIŅŠ, komponists:
– Pirmajā vietā noteikti liktu gan par Boņuku, gan Limuzīnu. Tur viņa talants uzmirdz lielā spožumā. Varu tikai apbrīnot to valdzinājuma spēku, kas staro no ekrāna. Man ar viņu arī nācies strādāt kopā – biju mūzikas autors viņa filmai Uzticamais draugs Sančo. Varu teikt vienu – viņš vienmēr bijis pilns ar labestību pret dzīvi un cilvēkiem, un tas ir jūtams arī viņa darbos.
Ojārs SPĀRĪTIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:
– Numur viens man ir Teātris. Tas niansētais psiholoģisko dialogu risinājums. Aktieriskā meistarība, kura spēj uzmirdzēt arī tāpēc, ka viņu priekšā ir tik lielisks diriģents. Bet nevaru neminēt arī pārējās viņa filmas, kurās Dzimtenes gars ir tik spilgti tverts. Tā intuitīvā spēja sajust dabas pārmaiņas, Streiča smeldze uz dabas fona. Viņš it kā apkampj jebkuru cilvēku un spēcina to. Tā ir liela meistarība.
Ojārs RUBENIS, Nacionālā teātra direktors:
– Ļoti grūts jautājums, jo viņa klāstā ir tik lieliski darbi. Kā divus no tiem, kā sava veida pretpolus gribu minēt – Teātri un Cilvēka bērnu. Tas ir kā pierādījums, ka Streičs spēj domāt dažādās kategorijās. Bet kopumā viņa darbos ir tāds cilvēcīgums un jūtīgums, Latgales siltums. Tos visus skatot, ir tāda pilnasinīguma apjausma. Daudzplākšņainums. Katrs tajās var atrast kaut ko sev.
Laila PAKALNIŅA, kinorežisore:
– Sirdij tuva ir Limuzīns... ar tās dziļo dzīves jēgas redzējumu. It kā viegli tverta, dialogi, kas spēj nobalansēt uz banalitātes un asprātības robežas. Bet tā ir tikai virspuse, šķietamība… Viņa filmas ir tik dažādas, bet tā nav vēlme eksperimentēt, tajās viņš vienmēr paliek viņš pats. Un tas ir viņa spēks!