Šveiciešu rakstnieks Rolāns Buti nedēļu pirms Lieldienām ieradās Rīgā, lai piedalītos sava romāna Apvāršņa vidū atvēršanas svētkos un tiktos ar latviešu lasītājiem. Šī grāmata klajā nākusi 2013. gadā, izpelnoties kritikas ievērību un tiekot nominēta prestižajai Prix Medicis 2013, savukārt gadu vēlāk romāns saņēmis Šveices literatūras gada balvu.
– Kā jums radās ideja par šādu romānu, kas atgriežas laikos, kad jūs pats bijāt pusaudzis?
– Patiesībā tas ir ģimenes stāsts. Tik tiešām, laikos, kad es pats biju puika, manai ģimenei piederēja saimniecība laukos, tur bija arī zirgs un šis cilvēks ar īpašajām vajadzībām, kas attēlots romānā. Var teikt, ka viss šajā grāmatā tik tiešām ir piedzīvots. 1976. gadā Šveicē bija lielais sausuma gads. Tas ir vēstures fakts. Toreiz karstums izplatījās no Normandijas līdz pašai Vācijai. Tiesa gan, mēs, kā jau bērni, par to īpaši nepārdzīvojām – kad svelme kļuva pārāk liela, gājām uz baseinu peldēties.
– Ja jau pamats ir gandrīz vai dokumentāls, kas veido izdomas elementu šajā romānā?
– Jā, iedvesma nāk no reāliem faktiem, bet tikpat labi var teikt – nekas šajā romānā nav īsts, tā ir vistīrākā fantāzija. Manas bērnības atmiņas ir jau krietni pagaisušas, tās darbojas vairāk tādā zemapziņas līmenī. Veidoju šo stāstu kā zēna kļūšanu par pieaugušu cilvēku un, protams, gribēju parādīt romānā visas tās lauksaimnieciskās dzīves izmaiņas, kuras tolaik skāra Šveici.
– Kad lasīju šo grāmatu, man bija sajūta, ka esmu nonācis maģiskā reālisma telpā. Varbūt pie vainas bija šī karstuma sajūta, varbūt vēl kaut kas.
– Jā! Tā jau patiesībā arī ir. Un zināt, kāpēc? Frančubeļģu tradīcija bērniem piedāvā ļoti daudz komiksu. Tā ir ļoti spēcīga tradīcija. Bet kas ir šajos komiksos? Tur taču ir ļoti izteikts maģiskais elements – nu, kaut vai dzīvnieki, kas runā cilvēku valodā, un visas pārējās brīnumainās lietas. Tās tiek pasniegtas tā, lai būtu saprotamas, raugoties bērna acīm, bet mana romāna galvenais varonis taču lasa šos komiksus un dzīvo to pasaulē.
– Latvieši vienmēr saka, ka esot zemnieku tauta. Pēc jūsu grāmatas var teikt, ka arī Šveicē zemnieku tradīcija ir ļoti spēcīga. Vai tā pēc romānā attēlotā lūzuma joprojām ir stipra?
– Pavisam noteikti! Šveicieši sevi uzskata par zemnieku tautu, un tas sakņojas dziļi mitoloģijā. Zemnieki vēsturiski vienmēr ir cīnījušies pret dažādiem apspiedējiem, un tas ir vēsturisks fakts. Arī Vilhelms Tells taču bija zemnieks! Te arī slēpjas saknes šīm zemnieciskajām vērtībām, kas Šveicē ir svarīgas arī šodien, kaut arī mūsdienās zemnieku varbūt ir palicis vien apmēram četri procenti no visa iedzīvotāju skaita. Politiskajā līmenī tas joprojām pavisam noteikti ir nozīmīgi.
– Tātad vairāk politiski un mentāli, nevis aiz arkla vagas galā?
– Jā! Politiskā līmenī zemniekiem ir joprojām liela ietekme. Samērā nesen tika pieņemts likums par zemju teritoriālo labiekārtošanu. Tā pamatā ir doma, ka visas lauksaimniecībā izmantojamās un arī mazāk izmantojamās zemes vajadzības gadījumā var nodot lauksaimniecības vajadzībām un varētu tur audzēt labību vai dārzeņus, ja pēkšņi rastos tāda nepieciešamība, piemēram, kara gadījumā, tādējādi nodrošinot Šveices neatkarību.
– Ja atgriežamies no zemniecības pie literatūras, jūsu romāns pieder tiem, ko var izlasīt vienā elpas vilcienā. Vai arī rakstīt to bija tikpat viegli?
– Nē! Tas gāja ļoti lēni. Esmu skolotājs, strādāju skolā. Pagāja gandrīz trīs gadi, kamēr to uzrakstīju pa mazam, mazam gabaliņam un bīdot teksta fragmentus no vienas vietas uz otru. Romāns tika iecerēts kā traģēdija, tajā ir ļoti svarīga laika, vietas un darbības vienība. Mēs visu laiku it kā gaidām, nojaušam – kaut kam taču būtu jānotiek. Esam traģēdijas gaidās. Man bija ļoti svarīgi šo atmosfēru uzturēt.
– Man patika, ka romānā darbojas šis klasiskais noveles princips – varoņu dzīve pēc tur attēlotajiem notikumiem nekad vairs nebūs tāda kā līdz tam, un arī lasot ir sajūta, ka dzīvē kaut kas mainīsies. Vai tā rakstījāt apzināti, vai tas nāca intuitīvā līmenī?
– Nē, tas ir neapzināti. Es vairāk vadījos pēc amerikāņu romāna modeļa. Man bija svarīgi, lai darbības būtu vairāk nekā psiholoģijas, lai būtu šī traģēdijas nojausmas klātbūtne. Romānā stāstīts par galvenā varoņa Gusta pasauli, par to, kā viņš no bērnības pāriet pieaugušo dzīvē, parādot šīs transformācijas. No sākuma viss ir tik vienkārši. Parasta ģimenes dzīve. Ir tētis un mamma, kas mīl viens otru, ir lauki, kas vienmēr atrodas turpat blakus, un tad pēkšņi šī kārtība mainās.
– Ir autori, kas raksta pēc stingra plāna. Citi vairāk paļaujas uz savu intuīciju un plūst līdzi tekstam. Kā Apvāršņa vidū rakstījāt jūs?
– Es noteikti piederu šim otrajam tipam. Nezināju, kā romānā attīstīsies notikumi, vienkārši rakstīju, ļāvu, lai teksts top. Vienā brīdī aizmirsu par veco zirgu, kurš parādās romāna sākumā. (Smejas.) Rakstīju, rakstīju – pēkšņi, ak kungs! Zirgs taču tur arī bija, kur lai to liek! Atcerējos, kad romāns jau bija gandrīz galā. Tāpēc arī romānā zirgs atkal parādās pašā finālā, bet tas varbūt nemaz nav slikti, jo tas ir kā tāds vecās aizejošās Šveices lauksaimniecības simbols. Tur ir arī zemnieks, kurš sēž un skatās uz to, kā pamazām tiek būvēts jaunais villu ciemats ar lielām, skaistām mājām. Nezināju arī, ka sieviete ieradīsies, bet beigās viss salikās tieši tā.
– Jūs teicāt, ka esat skolotājs. Cik daudz laika paņem darbs skolā? Cik var atļauties ziedot literatūrai?
– Pamatdarbs man aizņem ļoti daudz laika. Varu atļauties rakstīt apmēram pusdienu nedēļā.
– Vai pēc šīs grāmatas panākumiem nedomājat iet prom no skolas, lai tikai rakstītu?
– Nē! Es nevēlos kļūt par askētu un dzīvot tikai no tā, ko varētu nopelnīt ar savu spalvu. Turklāt neesmu vēstures skolotājs tikai tāpēc, ka vajadzētu kādu darbu. Mani šī profesija ļoti interesē. Nevēlos pamest skolu. Man ļoti patīk kontakts ar jauniešiem. Tas bagātina. Es domāju, ka rakstniekam ir vajadzīgs kontakts ar cilvēkiem. Domāju, ka Džeks Londons kļuva par Džeku Londonu tieši tāpēc, ka viņš pats redzēja to, par ko vēlāk rakstīja.
– Kas jūs interesē vēsturē? Parasti jau vēstures skolotāji ir īpaša tauta šajā ziņā.
– No sākuma aizrāvos ar vēsturi tāpēc, ka to veido neskaitāmi stāsti – tās ir tādas mazas vēstures. Jaunībā ārkārtīgi aizrāvos ar Francijas vēsturi. Tur bija tik spoži personāži. Droši vien tāpēc, ka dzīvoju franciski runājošā kantonā. Man tā patika! Bet mana disertācija bija par labējiem ekstrēmistiem Šveicē.
– Cik aktuāls labējais ekstrēmisms Šveicē ir tagad? Mums Latvijā Šveice šķiet īsta miera oāze.
– Nupat, lidojot uz Rīgu, izlasīju, ka Šveice tomēr esot tikai otra laimīgākā valsts pasaulē. Pirmā ir Dānija. (Smejas.)
– Bet tomēr viedoklis par Šveici kā galveno laimes zemi ir ļoti izplatīts.
– Jā, tāds viedoklis tiešām pastāv. Jāsaka, ka es jau pētīju labējo ekstrēmismu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Toreiz tā bija kustība, kas aizstāvēja Šveices tradicionālās vērtības, cīnoties pret dažādiem jaunievedumiem. Tās pamatā bija zemnieciskās vērtības. Arī tagad Šveicē ir līdzīga partija. Tā darbojas populistiski, cīnoties par tradicionālajām vērtībām, un nevēlas, lai Šveice kļūtu tāda, kāda ir, piemēram, Monako karaliste.
– Kā šveicieši skatās uz bēgļu problēmām, kas ir visapkārt Eiropā?
– Šveice ir valsts, kurā ir ļoti daudz bēgļu, apmēram viena ceturtā daļa iedzīvotāju. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un, visticamāk, šobrīd mums diemžēl būs jāīsteno ierobežojoša politika. Agrāk imigrācijas politika bija ļoti labi nostādīta. Iebraucēji ātri integrējās Šveices sabiedrībā, strādāja. Tagad Austrija un Vācija sola pastiprināt savu robežkontroli, un es baidos, ka no Itālijas puses mūsu valstī varētu ieplūst ļoti daudz bēgļu. Statistika liecina, ka šā gada pirmajos mēnešos bēgļu plūsma jau ir palielinājusies par deviņdesmit procentiem salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Darījām, ko varējām. Esam samazinājuši procedūru, kura jāiziet, lai iegūtu atļauju uzturēties Šveicē līdz pat sešdesmit dienām, kas ir ļoti maz, tomēr procedūra ir diezgan drastiska, un daudzi tiek nosūtīti atpakaļ. Es domāju, ka bēgļu jautājums kļūs ļoti komplicēts, un pārāk nebrīnītos, ja ar laiku uz robežas būtu nepieciešama armijas klātbūtne.
– Ko jūs gribētu teikt latviešu lasītājiem, kas, iegājuši grāmatnīcā, redz tur jūsu romāna tulkojumu?
– Vispirms jau noteikti to izlasiet! Jūs redzēsiet, ka arī Šveicē ir tādas pašas vērtības kā jūsu valstī. Tās attīstās, reizēm piedzīvo izmaiņas un triecienus. Par sevi varu sacīt to – ja es lasītu kādu latviešu autora romānu, es gribētu, lai tas mani ieved arī tajā īpašajā Latvijas pasaulē, ko var atklāt tikai latviešu autors. Es ceru, ka mana grāmata atklās jums Šveices pasauli, tās darbība notiek lauku apvidū, un tā, manuprāt, ir ļoti universāla pasaule. Romānā labi redzams tās šarms un pievilcība. Turklāt jau arī sižets ir pietiekami pievilcīgs un nav iepriekš paredzams. Mans mērķis bija radīt grāmatu, kas ir izlasāma viegli, vienā elpas vilcienā.