Voldemārs Hermanis. Ja zini, tad runā

Voldemāra Hermaņa grāmata Zem LKP kupola izraisījusi pretrunīgas reakcijas. Kāds to studē ar lielu uzmanību, savukārt sociālajos tīklos skan arī komentāri – apriebušies tie komunisti, tomēr šī grāmata nenoliedzami bija vajadzīga Latvijas nesenās vēstures labākai izpratnei. Tās autors bija viens no Latvijas PSR labākajiem žurnālistiem jau tajos laikos, kad es vēl gāju skolā. Savu ķērienu viņš nav zaudējis vēl šodien, kad reizumis uzraksta arī kādu rakstu Neatkarīgajai. Ieklausīties Voldemāra Hermaņa teiktajā ir vērts.

– Kas bija personiskā motivācija uzrakstīt šo grāmatu? Es te nedomāju izdevniecības piedāvājumu.

– Pats droši vien bez izdevniecības pamudinājuma uzreiz pie grāmatas nebūtu ķēries. Bet visas šīs lietas – kā funkcionē kompartija, kā tā mainās – es vēroju no iekšpuses, redzēju un līdzi dzīvoju. Bez šaubām, es to uztvēru arī kā Atmodas procesa sastāvdaļu. Tas, ka vieni nometa partijas biedra karti ātrāk vai ar troksni, citi palika ilgāk, lietu nemaina. Lielākā daļa, arī es, savu izšķirošo izvēli izdarīja 1990. gada aprīlī. Partija sašķēlās, jo bija skaidrs, ka nevar iet kopā ar rubikiešu spārnu. Process gāja savu gaitu, mēs katrs savu izvēli izdarījām atšķirīgā veidā un laikā. Varbūt citā formā, bet es par to būtu centies pastāstīt un uzrakstīt.

– Varbūt iespaidojies no tā, kā šī sarežģītā pagātne tika šķetināta Austrumeiropas zemēs, tā dēvētajā postpadomju telpā?

– Noteikti. Vēl strādājot Neatkarīgajā, vairākkārt pārlasīju Tīnas Rozenbergas grāmatu Rēgu zeme. Tā veltīta veco režīmu atstātā mantojuma apsmadzeņošanai Polijā, Čehoslovākijā un Vācijā, kur tuvplānos ieraugām komunistus funkcionārus, disidentus, Stasi spiegus un veco sistēmu kopumā. Ar vienu no šīs grāmatas varoņiem, poļu Solidaritātes bijušo ideologu Ādamu Mihniku, vēlāk ne reizi vien iznācis tikties kā žurnālistam.

– Man ir izjūta, ka šodien, runājot par Atmodu, ir mode velt kompartijai virsū visus iespējamos grēkus. Kā tādam peramajam zēnam vai grēkāzim. Tagad, kad brīvība sen iegūta, ir viegli iztēlot sevi par galveno brīvības cīnītāju. Dažkārt kritizētājiem par to laiku ir maza izpratne, bet viņi bieži piemin argumentu – nenotikušo lustrāciju. Kā tu uz to skaties?

– Atkārtošu to, ko teikuši jau daudzi. Lustrāciju vajadzēja izdarīt krietni agrāk. Un, ja to izdara, tad nedrīkst sākt kāpties atpakaļ, kā to darīja Polijas prezidents Kvasņevskis, iesniedzot 2001. gadā labojumus agrāk pieņemtam likumam, rosinot to mīkstināt. Ja uz šo lietu skatās manas grāmatas sakarā, pirmais solis bija izvēlēties formu, tonalitāti un personāžus. Gluži ar jaunu informāciju šodien nevienu nepārsteigšu. Vajadzēja izvēlēties cepuri – grāmatas nosaukumu. Zem LKP kupola, man šķiet, lielā mērā aptver to, ko gribēju ar šiem tekstiem pateikt. Zem šī kupola bija tik ļoti atšķirīgi cilvēki – gan ierindas partijas biedri, gan vadošie komunisti.

Cilvēki šodien var uzdot sev jautājumu – kāpēc LKP CK abi pēdējie sekretāri Jānis Vagris un Alfrēds Rubiks viens saņēma valsts augstāko apbalvojumu, otrs – cietumu, pēc tam kļuva par Eiroparlamenta deputātu. Ceļi ir tik ļoti atšķirīgi! Zem šī kupola, kā to esmu mēģinājis ieskicēt, arī Berklava laikā diezgan tuvu vadošajiem kadriem bija gan staļinisti, gan nacionāli domājoši inteliģenti. Bija arī izteikti pelšisti. Pelšisms Latvijas kompartijas vēsturē bija melnā svītra, kas turpinājās pietiekami lielu laiku. Grāmatā vairākkārt uzdevu jautājumu, kāpēc tā nenotika Lietuvā, konkrēti 1959. gadā, kad Latvijā notika politiskā inkvizīcija pret nacionālkomunistiem. Lietuvā vienkārši nepieļāva, ka tāds Arvīds Pelše viņiem varētu parādīties.

Es, protams, noraidu to, ka visus grēkus un nodarījumus velk kaut kā kolektīvi. Tas ir apmēram tas pats, kas ar teiciena – latvieši bija žīdu šāvēji – tiražēšanu. Ir jāskatās individuāli, jāparāda katra cilvēka vieta un rīcība konkrētā brīdī, bet šo izšķirošo brīžu ir bijis gana daudz.

– Kad lasu grāmatu un arī pirms tam man bija izjūta, ka tavai paaudzei tomēr ir tāda džentlmeņu vienošanās – nepieminēt sīkas nelietības, nesaukt vārdā vienu otru reālo vainīgo, pat ja šis personāžs izsprūk sveikā. Varbūt man tikai tā šķiet?

– Vai domā notikumus, kuros paši esam iesaistīti?

– Jā, lietas, ko paši esat pieredzējuši un kas reizēm zinātājam šķiet krietni savādākas, nekā tās šodien pasniedz. Tas arī mūsu literatūras vēsturē bieži vērojams – tiklīdz prasīju, kurš, piemēram, konkrēti to izdarīja, pieredzes bagāts redaktors, kurš, manuprāt, varēja apgāzt dažu labu tagad populāru tā saukto patiesību par cenzūras lietām, tikai nosmaidīja un atbildēja – lai nu paliek.

– Es domāju, ka tādas džentlmeņu vienošanās nav bijis. Ja ir tikai aizdomas, tad to vārdu skaļi nemin. Ja zini, tad runā. Konkrēti arī manā grāmatā ir Harijs Veidemanis – žurnāla Lauku Dzīve atbildīgais sekretārs, kurš raksta kļauzas uz Maskavu. Sociālās atmiņas pētniekiem pašiem ir diskusija – vajag nosaukt vārdos vai nevajag. Pozīciju, ka jānosauc, cik zinu, aizstāv Dagmāra Beitnere. Bija, piemēram, tāds mākslinieks Marģers Vītoliņš. Otra viņa darbības puse, atklāti sakot, bija neģēlīga. Ar viņa meitu Margitu Vītoliņu man savulaik iznāca kopā strādāt vienā kabinetā. Šis čekists sagandēja arī savu tuvinieku dzīvi. Tādi cilvēki noteikti ir jānosauc vārdā.

Kas attiecas uz Cīņas redakciju, mēs tajos gados zinājām, ka ir kāds vai kādi cilvēki, kas aiznes ziņas uz stūra māju. Bet es šodien nenosaukšu viņu vārdus, jo tepat kaut kur ir viņu tuvinieki. Vados pēc principa: ja krīt pamatotu aizdomu ēna, pirmām kārtām cilvēkam pašam vajadzētu nākt kaut vai ar daļēju atzīšanos – jā, tā bija, es biju spiests to darīt. Mēs, bijušie Cīņas kolēģi Ēriks Hānbergs, Oskars Gerts un es, samērā regulāri tiekamies pie Jāņa Britāna, kurš uzsver, ka viņa laikā sūdzības par Cīņu nav nākušas uz augšu. Par to – arī manā grāmatā. Tajā pašā laikā viņš atzīst – bijis gana piesardzīgs, nav aizsācis lielas iekšējas reformas. Viss džentlmeniskās klusēšanas noslēpums.

– Lai saliktu visus zem viena kupola, tev pietiktu ar astoņdesmito gadu personībām. Grāmatā tomēr ir senāki laiki – Berklavs, Grigulis. Kāpēc šāda kompozīcija?

– Man bija svarīgi izveidot to, ko varētu definēt par politisko puzli, aptverot visu šo laiku. Tāpēc ir 1945.–1991. gads. No vienas puses, tā ir zināma periodizācija, kur noteikti jāparādās pēckara posmam – tas notiek caur Jāni Jurgenu. Jāparādās nacionālkomunistu uznācienam un 1959. gadam. Jāparādās procesam, kurā partija sašķeļas, jo bez reformkomunistu līdzdalības 4. maija deklarācijas un tās turpinājuma nebūtu. Tas ir pilnīgi skaidrs.

No otras puses, par šo izvēli runājot, kāpēc, piemēram, Grigulis ir grāmatā? Kaut kā neērti būtu atzīties – visi ir aprakstīti, bet radošā inteliģence apieta. Arvīdu Griguli vaigu vaigā esmu saticis vien grāmatā pieminētajā partijas sapulcē, tāpēc labi, ka Ilgonis Bērsons dod šo ieskatu Rakstnieku savienības virtuves ideoloģiskā garnējuma tapšanā. Tur parādās interesantas lietas. Teiksim, kāpēc erudītais Grigulis ir tik piesardzīgs. Otrs piemērs: kāpēc izvēlējos Mihailu Stepičevu? Viņš pārstāv ražošanu, lieluzņēmumu VEF, sabiedrības nelatviešu daļu, cilvēks, kurš balsoja par 4. maija deklarāciju. Stepičevs atklāj šī procesa evolūciju pavisam citā vidē.

– Tagad nacionālkomunisti nav modē. Tomēr kā attīstītos notikumi, ja toreiz nebūtu viņu ietekmes, kas, no vienas puses, amortizēja interfrontes vanagus, bet, no otras puses, pabremzēja arī dažu ekstrēmāku nacionālo jūtu izpausmi. Vai vēsture neattīstītos pēc daudz asiņaināka scenārija, kurā neatkarībai nebūtu vietas?

– Domāju, ka viņi noturēja un ievirzīja situāciju labvēlīgā gultnē. Varēja būt ļaunāk. Uz šīm lietām nevajag skatīties tikai no šodienas viedokļa, bet vairāk vadoties pēc toreizējās situācijas. Kad 1989. gada augustā pēc Baltijas ceļa nāca PSKP CK bargais uzbrēciens visām Baltijas tautām par nacionālisma izpausmēm, Vagrim bija tāds vājuma brīdis. Partijas biedri katrs bija savā komforta zonā. Jo augstāks stāvoklis, jo lielākas privilēģijas un arī grūtāka izvēle. Tomēr katrs pats pieņēma savu lēmumu un pateica – pietiks, es varu bez tā iztikt, kaut lai mani slēdz laukā no partijas. Vai nosvārstījās. Tas bija ļoti svarīgs brīdis – ja tā nenotiktu, es domāju, mēs partijā krietni sāpīgāk izjustu melnsimtniecisko spiedienu. Interfronte Latvijā bija daudz nopietnāka nekā Igaunijā vai Lietuvā. Ja runā par tiešu asiņainu konfliktu novēršanu, nevar nepieminēt Gorbunovu. Neatkarība nāktu par smagāku cenu.

– Tu pats šos notikumus toreiz vēroji kā žurnālists, kā tu tobrīd to redzēji? Vai Preses namā nebija iekšēji kari starp divām nometnēm?

– Uzstādījumi žurnālistiem dažādos laika posmos būtiski atšķīrās. Bija visādi. Preses namā Atmodas gados bija tāds fenomens – avīze Sovetskaja Molodjož, kas aiznesa brīvdomīgu vārdu arī aiz Latvijas robežām, ja neskaita Atmodas krievu izdevumu. Attiecības mums bija koleģiālas. 1991. gada janvārī, kad OMON iebrukuma dēļ mums nācās atstāt Preses namu, viņi palika, un latviešu žurnālisti to uztvēra ar sapratni.

Ja runā par agrākiem posmiem, to es redzu lēnas attīstības retrospektīvā. Kaut vai tālais 1975. gads. Kurš vairs īpaši atceras 35 valstu konferenci Helsinkos? Brežņevs, Fords un visi pārējo valstu vadītāji. Noslēgumu aktā ir tā sauktais trešais grozs – par sadarbību humanitārā un kultūras apmaiņas jomā. Padomju sistēma to pieņēma ar zobu griešanu, bet tas deva labu atspērienu žurnālistiem īpaši starptautiskajās lietās – uzņemt kontaktus, piekļūt ārzemju preses izdevumiem.

Protams, žurnālistu korpuss nebija viengabalains. Pagrieziens bija Latvijas žurnālistu ārkārtas kongress 1989. gada februārī. Britāns atstāja Žurnālistu savienības vadību, ko pārņēma padomjlaika jaunā strāva. Aiz muguras bija Tautas frontes dibināšana, bēdīgi slavenais klupiens Cīņas slejās ar anonīmo radioklausītāju vēstuli, kas nopulgoja ne vien Inkēnu un Kalnieti, bet faktiski visu Tautas fronti.

– Kā toreiz pats gatavojies un vāci materiālus? Televīzijas Globuss – studijā Voldemārs Hermanis, vai radio komentāri, ko pirmoreiz laikam dzirdēju un skatījos jau septiņdesmitajos gados. Es toreiz gāju skolā, politiskie komentētāji man likās tik apbrīnojami gudri.

– Atbilde ir ļoti vienkārša. Pie tā informācijas deficīta, kas toreiz valdīja, katra piešprice pie parastās ziņu plūsmas bija kaut kas neparasts. Man bija iespēja caur Kultūras sakaru komiteju lasīt dažus žurnālus angļu valodā. Mavriks Vulfsons bija mūsu patriarhs. Viņam bija tiešie sakari ar Der Spiegel redakciju. Vulfsons jau to pats ir daudz aprakstījis. Viņš varēja sazvanīties ar izdevējiem, kādā brīdī bija notvēris pat bijušo kancleru Helmūtu Šmitu.

Tolaik dienesta lietošanai daudz informācijas apkopoja TASS biļetens Plaņeta, kas pienāca Centrālkomitejā. Gorbačova laikā es to bieži izmantoju. Tur bija lasāms arī tas, ko ārzemju prese rakstīja, teiksim, par Gorbačova likstām. Man pašam lielāku gandarījumu sagādāja būt Notikumu orbītā, radio raidījumā vakaros. Tur varēja vairāk no sevis pielikt. Domāju, ka toreiz dozētās informācijas apstākļos mēs vienkārši izskatījāmies stipri labāk nekā tas būtu šodien.

– Kā ar Dzimtenes Balsi? Tagad reizēm dzirdu, ka tur strādājuši vieni VDK aģenti, kas vērpuši intrigas pret trimdas tautiešiem, tomēr tolaik tā bija, manuprāt, interesanta avīze, jo rakstīja to, ko citi nerakstīja. Arī valoda, šķiet, bija brīvāka, salīdzinājumā ar Cīņu, kas likās tāda oficiāla un garlaicīga.

– Par valodu es varbūt tā neteiktu, jo tie paši autori bieži vien rakstīja kā vieniem, tā otriem – Viktors Hausmanis, Andris Vējāns, Jānis Dzintars, vairāki citi. Es kā autors Dzimtenes Balsij pietuvojos vēl Lešinska laikā. Mana laime, ka par redaktoru kļuvu mēnesi pēc Gorbačova nākšanas pie varas. Tad jau varēja atklātības vārdā teikt – nav nemaz pie mums viss perfekti. Tajā ziņā kļuva vieglāk. Pugo atnāca uz Preses namu, mēs, visi redaktori, tikām saaicināti Dundura kabinetā, un viņš norādīja, ka vairāk jāraksta par problēmām. Toreiz uzdevu jautājumu – kā ar partijas biedriem, kuri paši sagrēkojušies? Viņa atbilde bija apmēram tāda – savus nejēgas un neliešus mēs neaizstāvēsim.

Tagad par Dzimtenes Balsi kā Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs izdevumu. Nevar šīs komitejas paveikto reducēt tikai uz tām safabricētajām brošūrām, ko toreiz izdeva un kas lasāmas arī angļu, zviedru un citās valodās un vēl šodien kaut kur ir apritē. Jāņem vērā, ka to rakstīja daži konkrēti cilvēki. Rakstīja, slēpjoties aiz segvārdiem un saņemot īpašas privilēģijas no stūra mājas.

Dzimtenes Balss redakcijas žurnālistiem nebija nekādas vajadzības slēpties aiz segvārdiem. Kļuvām aizvien atklātāki, izmantojot situāciju, ko pavēra Gorbačova pieteiktā jaunā domāšana. Bija sācies redaktoru un publicistu laiks. Redakcijā ienāca jauni cilvēki, kuriem bija liela vēlme kaut ko izdarīt savdabīgāk. Mūsu avīze kā vienīgā publicēja latviešu trimdas kultūras cilvēku portretus. Protams, varēja vairāk un asāk. Bija pat tāds paradokss, ka Imants Daudišs Centrālkomitejā reiz man teica – uz pārējo avīžu fona jūs izskatāties tādi pabāli. Laikam kaulos pārāk dziļi bija iesēdusies vecā inerce.

– Vai pats izjuti stūra mājas spiedienu Dzimtenes Balsī un arī pārējās žurnālista gaitās? Piemēram, zvans – šīs tēmas nedrīkst aiztikt.

– Tad jau arī bez stūra mājas netrūka uzraugu! Kad nolaupīja itāļu premjeru Aldo Moro, kuru dzīvu tā arī neatrada, Mavriks Vulfsons uzrakstīja komentāru, bet Centrālkomiteja izteica neapmierinātību – kāpēc tādi raksti! Varbūt viņi baidījās, ka te kaut kas līdzīgs neatgadās.

Kā Dzimtenes Balss redaktoram man nebija tiešā vada ar stūra māju. Pazinu dažus viņu cilvēkus, kurus varētu saukt par kuratoriem. Redakcijā bija iekšēja vienošanās – redaktora vietnieks kārto lietas, kas saistītas ar baznīcu un emigrantu organizācijām. Tās arī bija jomas, kuras visvairāk interesēja drošībniekus. Pāvils Ducmanis zināja, kam šādus rakstus pirms publicēšanas atrādīt. Bija gadījums, kad Anša Epnera ceļojuma piezīmes par Kanādu tika noraidītas – tās nepublicēsim. Kas to izlēma – to arī man nepateica.

– Atgriežamies pie grāmatas Zem LKP kupola caurviju tēmas....

– Kā saka bijusī Kirova rajona partijas komitejas pirmā sekretāre Mārīte Rukmane, «partija pati bija vara». Ja pietrūka jēdzīgu argumentu, dažs labs varēja noskaldīt: «Es kā komunists.» Katram pašam bija izvēle, vai savu dzīvi saistīt ar profesionāla partijas darbinieka karjeru. Stepičevam un Imantam Vingoldam bija visi, tā teikt, radu raksti, lai par tādiem kļūtu. Bet nekļuva. Savukārt Ivars Godmanis ar savu skatu no malas (sabiedriski aktīvs, bet bezpartejisks) atklāj kādu zīmīgu niansi: uz diskusijām tendēti inteliģences pārstāvji šai partijai īsti nebija vajadzīgi.

Pieļauju, ka algu no partijas kases nesaņēma arī rakstnieks A. Grigulis. Nesaku, ka viņš tāds vienīgais, kurš gatavs pakalpot ar savu vārdu un talantu. Šodienas terminos to varētu saukt par ekspertu, padomnieku vai partijas konsultantu.

– Vēsturniece Daina Bleiere norāda, ka mums, tātad arī vidējai paaudzei, šodien šķiet, ka daudzas lietas ir pašas par sevi saprotamas.

– Pilnībā viņai piekrītu. Arī mūsu sarunā figurē situācijas, kuras diezin vai uzreiz skaidras studentam un pat trīsdesmitgadniekam. Jau pēc grāmatas iznākšanas dzirdēju pāris neizpratnes pilnu jautājumu. Kāpēc visi tā klanās kolhoza priekšsēdim Arturam Čikstem? Vai – kāda daļa partijas bosam (A. Vosam) par Ziedoņa Epifānijām?

Secinājums viens: mūsu pretrunīgā 20. gadsimta vēsture jāraksta kā dokumentu pētniekiem, tā rakstniekiem un publicistiem. Vienlaikus un katram no sava skatpunkta.