VAKARA ZIŅAS: Vecumniece: "Visu mūžu sagādāju cilvēkiem prieku"

 
Venta Vecumniece atklāj, ka savos 88 gados vēl tik daudz vēlas paveikt. Viņa vēlas rakstīt grāmatu par savu bagātīgo mūžu, kurā neiztrūks veselīgs humors ©F64

«Es esmu lieciniece vienam brīnišķīgam periodam Dailes teātrī. Divas grāmatas rakstīju gan par vecākiem kolēģiem, gan arī par jaunākiem – Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri, par kuriem gribējās kaut ko gaišu un labu pateikt. Es ļoti cienīju aktierus Ēvaldu Valteru un Arvedu Mihelsonu, jo viņi bija bezgala gaišas personības. Ēvalds Valters man allaž Sieviešu dienā pasniedza tulpes,» atmiņās par aizgājušajiem laikiem kavējas Dailes teātra aktrise, pedagoģe, režisore un rakstniece Venta Vecumniece.

Viņai pērnajā decembrī palika 88 gadi, bet šoruden viņa svinēs 70 gadu, kopš Dailes teātri sauc par savējo. Venta savos gados spēlē senioru izrādē pēc Ērika Hānberga darbu motīviem «Pirmā grēka līcis».

Māsa paredzēja savu nāvi

Ventas ģimene dzīvojusi Daugavpilī, cietoksnī garnizona pilsētā, jo tētis Pēteris pēc izstaigātām strēlnieku gaitām palika dienēt Latvijas armijā 10. Aizputes kājnieku pulkā kā orķestra kapelmeistars. Tur bijusi ļoti latviska vide un brīnišķīgi cilvēki. «Tie bija skaistie Ulmaņlaiki. Tik jauki sākās visas mācībstundas – ar dievkalpojumu. Ģimenes sievietes nestrādāja, visas bija mājasmātes. Piekopa latviskas tradīcijas, un visiem ģimenes locekļiem vajadzēja būt uzšūtiem tautas tērpiem. Es toreiz vēl biju maziņa. Atceros, kā mamma karnevālam šuva turcietes kostīmu. Pasākumā viņa amizējās ar tēvu, un viņš pat mammu neatpazina. Tētis bija aizrāvies ar savu paša sievu turcietes kostīmā,» stāsta Venta Vecumniece.

Aktrise atminas, ka bērnībā visi gribējuši, lai viņa dzied «Pēterīt’s ar Miķelīti, abi gāja bekas lauzt.» Mazā meitene dziedājusi no visas sirds, un, kad viņa beigusi, visi smējušies, apkampuši un bučojuši. Tāpat bijis skolas vakaros, kad Venta deklamējusi dzeju. «Es sagādāju cilvēkiem prieku. Un tas man palicis uz visu mūžu. Esmu no tām, kas no bērnu dienām zināja, ka grib kļūt par aktrisi. Sajutu gandarījumu un prieku, ja otram darīju prieku. Skolotāja pirmajā skolas dienā prasīja, lai kāds no bērniem nolasa dzejolīti. Es biju izvēlējusies sarežģītu Friča Bārdas dzejoli «Lūgšana». Skolotājs ielika lielu piecnieku, un, pārnesusi mājās milzīgo atzīmi, rādīju to tētim: «Tik liels kā zirgs!» Protams, abi ar tēvu apsmējāmies,» bērnības gaitas atklāj Vecumniece.

Viņas dzīvē bijis arī liels pārdzīvojums – kara laikā gāja bojā māsa Elvīra. Māsa bijusi skaista un iznesīga. «Kad gāja pa ielu, visi vīrieši atskatījās. Kad sākās karš, dzīvojām Mežciemā, kur mamma strādāja sanatorijā. Māsa Elvīra bija trīs gadus vecāka par mani. Es nojautu, ka kaut kas slikts notiks mūsu ģimenē, un Elvīriņai teicu: «Māsiņ, man tāda jocīga sajūta, ka kaut kas traģisks notiks. Laikam mani nositīs.» Viņa tik pasmējās: «Tevi ne, mani nositīs.» Tāda bija viņas priekšnojauta. Nosvinējām Mežciemā Jāņus un aizbraucām uz Daugavpili. 26. jūnija uzlidojuma laikā Elvīra gāja bojā. Visi slēpāmies pagrabā, kuram tika uzmesta bumba. No 20 cilvēkiem dzīvi palika tikai četri. Tostarp es un mamma, bet bijām kontuzētas. Visa sadzīve sadega, palika tikai tas, kas bija mugurā. Apglabājām māsiņu kapsētā. Mammai bija tikai viena vēlme – kaut viņa varētu uzlikt pieminekli Elvīrai. To arī izdarījām, jo nejauši atradām naudas žūksni,» piedzīvotās karas šausmas atminas Venta.

Žūrijai lasa «Nerātno meiteni»

1946. gada rudenī bija izsludināta uzņemšana Dailes teātra otrajā studijā, bet Venta tolaik mācījusies pēdējā kursā Rīgas Tirdzniecības tehnikumā. Taču viņas dzīvē viss pēkšņi mainījās. «Aizgāju draudzenei līdzi uz uzņemšanu, jo viņai nebija dūšas. Visas meitenes slaidas. Vija Artmane atnākusi baltās tenisa čībiņās, baltā blūzītē un melnos svārkos. Tāda tolaik bija mode. Citai frizūra, citai cepure galvā. Man bija vienkārša kleitiņa, un es ļoti vēlējos izskatīties vecāka. Pēc auguma biju sīka, tādēļ uzvilku augstpapēžu kurpes. Jutos šausmīgi neveikli. Žūrijai lasīju Aspazijas «Nerātno meiteni», bet meitene taču nevar būt ar augstpapēžu kurpēm. No 100 cilvēkiem tika uzņemti septiņi. Arī es tajā skaitā,» par negaidīto pavērsienu stāsta aktrise.

«Mācījos kopā ar ļoti talantīgiem kolēģiem – Viju Artmani, Rasmu Rogu, Hariju Liepiņu, Valentīnu Skulmi un vēl citiem. Pēc diplomdarba izrādes parādījās slavinošas recenzijas. Mani Dailē pieņēma par aktrisi, kamēr es vēl nebiju beigusi studijas,» viņa piebilst.

1949. gadā sākās Vecumnieces puiku lomu slavas gājiens. Viņa nospēlēja Andri Annas Brodeles lugā «Zelta druva». «Es nemaz nezināju, ka varu puikas spēlēt,» tā aktrise. Par Andra lomu presē parādījās ļoti slavinošas recenzijas. Un radiofons sāka aicināt ierunāt Ventu puišu lomas. «Nu jau mūžībā aizgājusī aktrise Vera Singajevska radiofona 40. jubilejā man pasniedza lielu baltu neļķu pušķi par to, ka es devos uz Maskavu studēt režiju un atstāju viņai puiku lomas.»

Venta Maskavā mācījusies pirmajā starptautiskajā Režijas fakultātē, kur no 23 audzēkņiem bija pārstāvētas 18 tautības. Atgriezusies Latvijā, Venta Vecumniece pavisam iestudējusi 85 lugas un divdesmit gadus pavadījusi kopā ar ģeniālo režisoru Eduardu Smiļģi. Venta nospēlējusi vairāk nekā 100 lomu radio, teātrī un televīzijā. Vairāk nekā 40 gadu vadījusi amatierteātrus.

Atklājusi Streiča talantu

Ventai ir ķēriens atklāt jaunus talantus, un viņa atzīst, ka mīļākie audzēkņi esot aktrise Olga Dreģe un režisors Jānis Streičs. Kad atgriezusies no Maskavas, mācījusi aktieriem un režisoriem aktiermeistarību un režiju. «Ļoti priecājos par Jāni Streiču. Esmu latviešu tautai izglābusi vienu brīnišķīgu, talantīgu režisoru. Streičs mūsu studijā ienāca tikai decembrī, bet mēs ar Aleksandru Leimani to vadījām jau no septembra. Dabiski, pusgads bija pagājis, bet Streičs tik ļoti iepatikās, ka zināju, nekavējoties ir jāglābj viņa talants. Man ir nekļūdīga intuīcija uz talantīgiem cilvēkiem. Kā pedagoģe vienmēr esmu centusies, lai tie cilvēki, kuri apmeklē Teātra fakultāti, nav tik nedroši un lai viņi paliek mākslā. Streičs man joprojām ir ļoti mīļš cilvēks, un es priecājos par to, ko viņš dzīvē izdarījis. Un arī to, kāds viņš ir cilvēks,» lepojas Venta un piebilst, ka Dreģi un Streiču uzskata par saviem otrajiem bērniem.

Klusēdamas izjuta tuvību

Daudzu gadu garumā Ventai Vecumniecei bija īpaša draudzība ar nu jau aizsaulē aizgājušo dzejnieci Āriju Elksni. Iepazinušās abas Krustpils pamatskolā, kurā Venta nokļuva, lai izņemtu pamatskolas liecību, jo visi dokumenti kara laikā bija sadeguši: «Stundas laikā skolotājs izsauca Grietiņu. Piecēlās gaišmataina meitene un ļoti labi atbildēja. Starpbrīdī viņa pienāca pie manis un sāka runāties. Es prasu – tevi sauc Grietiņa? Nē, mans vārds ir Ārija, bet uzvārds Grietiņa. Viņa paņēma mani aiz rokas, un mēs nostaigājām 42 gadus roku rokā. Es viņai biju vajadzīga, viņa man. Viena kļuva par režisori un aktrisi, otra par dzejnieci,» viņa uzskaita. Ārija Grietiņa sākusi mācīties medicīnu, bet tā viņai nebijusi pie sirds. «Viņa bija ļoti emocionāla un piedzīvoja lielas jūtas pret zēnu Tāli, kas bija leģionā. Puisis arī iedrošinājis Āriju, lai viņa studē par dakteri. Tā arī viņa aizgāja mācīties. Mēs dzīvojām vienā istabā, un Ārija nesa no institūta mājās galvaskausus un kaulus, ko es ciest nevarēju. Studenti pat gāja uz kapiem un nesa cilvēku kaulus mājās, vispirms tos noskalojot Ķīšezerā. Arī es tajā visā piedalījos. Reiz tramvajā aizmigām. Cilvēki sāka klaigāt, jo mūsu maisi bija atraisījušies un kauli izkrituši ārā. Mētājās pa tramvaja grīdu. Cilvēki izmisumā skrēja ārā no tramvaja.»

Taču dzejnieces talants guva virsroku. Katru rītu Ārija cēlās sešos un rakstīja. Viņa bija emocionāli bagāta sieviete. «Man tagad sirds sāp, ka viņa piemirsta. Katru gadu viņas nāves dienā rīkoju koncertus Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet savos pēdējos dzīves gados man gribas Latviešu biedrības namā sarīkot Ārijas piemiņas vakaru. Viņas dzejoļi vienmēr tikuši lasīti pārpildītās telpās,» piebilst Vecumniece.

«Ārija dzīvē bija klusa un noslēgta. Abas klusēdamas arī izjutām savu tuvību. Viņa piecēlās: «Ventiņ, es tagad iešu uz mājām, cik mēs jauki izrunājāmies!» Mēs sapratāmies bez vārdiem. Ārija man bija māsas vietā, un es biju laimīga, ka man bija viņas draudzība,» savu ilggadējo draudzeni, kas jau daudzus gadus kā atdusas kapu kalniņā, piemin aktrise.



 

Rīgas namu pārvaldnieks