OPERA: Makbets melnā humora mētelī

26. februārī Latvijas Nacionālajā operā notika Verdi Makbeta pirmizrāde.

Plānots, ka tā līdzās Traviatai, Aīdai, Nabuko un Trubadūram kuplinās vasaras operas festivālu. Tas šogad veltīts izcilā itāļu operkomponista daiļradei. Jauniestudējuma autors ir režisors Viesturs Meikšāns ar savu komandu – scenogrāfu Reini Suhanovu, horeogrāfi Lindu Mīļo, kostīmu māksliniekiem Mareunrol’s, gaismu mākslinieku Kevinu Vinu-Džonsu un videomākslinieku -8. Iestudējums veidots nosacītā laiktelpā ar izteiktu vizualitātes dominanti pār pārējiem operas komponentiem. Turklāt ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem operai piešķirts melnā humora caurstrāvotas traģikomēdijas raksturs. Tas sabalsojas ar Verdi partitūrā atrodamajiem kontrastiem, kur aiz dramatiska izkāpinājuma nereti seko viegli pompozs maršs vai amizants valsītis. Itāļu valodas nepratējam, nelasot tulkotos virstitrus, bet tikai klausoties mūziku, pat prātā nevarētu ienākt, ka dejiskās un melodiskās mūzikas epizodes burtiski aizslauka asiņainās pēdas aiz kārtējā nepieciešamā līķa Makbetu pāra plāniņā.

Muzikāli Makbets nav harmoniskākais Verdi šedevrs salīdzinājumā ar citām operām, kuru pamatā ir Šekspīra dramaturģija, piemēram, vēlīnajā daiļrades periodā tapušais Otello vai komponista pēdējā opera Falstafs. Šis viedoklis pieder muzikologa Dereka Kuka spalvai (1964. gada eseja Šekspīrs mūzikā). Tomēr jāpiekrīt, ka tieši šis fakts, un nevis mīlas līnijas trūkums sižetā, ir viens no iemesliem, kādēļ sākotnēji 1847. gadā sacerētā un 1865. gadā, ieviešot būtiskas izmaiņas partitūrā, rediģētā opera tiek iestudēta samērā reti. Vēstures annālēs fiksēts arī tas, kā savstarpēji strīdējušies Verdi un viņa libretists Frančesko Maria Pjāve, līdz nonākuši pie kopsaucēja, proti, versijas, kas stipri atšķiras no Šekspīra lugas. Makbets ir sarežģīts materiāls iestudēšanai arī tādēļ, ka opera rakstīta romantisma atslēgā, un libretā jau izmantota pseidovēsturiska stilizācija 19. gadsimta priekšstatu garā. Tajā divi itāļi alegoriski izmantojuši Šekspīra (vai tomēr Bēkona?) jau radīto pseidovēsturisko versiju par skotu barbariem, lai iekodētu operā, sevišķi jau 4. cēliena korī Patria opressa, Itālijas un Austrijas politiskās attiecības. Jāatzīst, ka Makbetā kori ir patiešām grezni, un grezni tie arī skan LNO kora izpildījumā. Akustiski atradums ir raganu kora ārpusskatuves novietojums. Orķestra bedrē tās ir īstas sirēnas, viņu balsis tik spēcīgi un paģēroši skan no nekurienes, cik noprotams, paša Makbeta apziņā, mudinot uz asinsdarbiem. Vīru koris izbauda paradoksāli ironisko slepkavnieku kora ainu, kas noslēdzas ar Banko nogalināšanu Tarantīno filmu stilā. Apgaismotā telpā, kas izskatās pēc ceļmalas bāra, Banko tiek ievilināts un nošauts, logā iešļācoties pamatīgai asiņu šaltij. Savukārt finālā abu dzimumu t. s. bēgļu koris godam atrāda gatavību Verdi repertuāram un nākamajam operas festivālam.

Pirmizrādē galvenās lomas bija uzticētas viessolistiem – Sanktpēterburgas Marijas teātra solistam Vladislavam Suļimskim titulloma, lēdiju Makbetu atveidoja ukrainiete Tatjana Meļņičenko, bet Makdafu – pagājušajā sezonā kavaliera de Grijē lomā iepazītais tenors Sergejs Poļakovs, kopā veidojot stilistiski saskanīgu ansambli. Viņi zina, kā tikt galā ar Verdi orķestri, nepārforsējot. Vladislava Suļimska sulīgais tembrs visos reģistros un itāliskajā stilā izturētā melodizācija kontrastēja ar Makbeta pagļēvā slepkavas, kas padevies saviem iekšējiem monstriem, raksturu, 3. cēliena duetā ar lēdiju Makbetu un 4. cēliena ārijā liekot mulst par to, kādu līdzpārdzīvojumu muzikālā izpildījuma dēļ iespējams panākt tik odiozam tēlam.

Otrajā sastāvā titulloma uzticēta LNO pieredzējušajam solistam Samsonam Izjumovam, kuram ar šo lomu ir, kā mēdz teikt, īpašas attiecības. Viņa dziedājums, lai arī vokāli neviendabīgs, ir ārkārtīgi dramatiski piesātināts un šķiet citādi – ar nobrieduša meistara skatuvisko harismu – kaldināts. Jāatgādina, ka Samsons Izjumovs tieši šo lomu ar lieliem panākumiem dziedāja koncertuzvedumā, kas bija veltīts viņa 60. jubilejai pirms sešiem gadiem. Makbeta lomu gatavo arī Armands Siliņš. Tatjanas Meļņičenko skanīgais soprāns pirmizrādē atvērās (arī aktieriski) otrā cēliena Dzīru dziesmā, melodiski uzziedēja 3. cēliena duetā, bet diemžēl somnambulisma ārijā noslēdzošā, spalgi norautā augšējā nots bija kā darvas karote medus mucā. Otrajā sastāvā Juliannai Bavarskai lēdijas Makbetas partija ir izaicinājums, ar kuru dziedātāja vokāli tiek galā braši, tomēr aktieriskais stīvums padara tēlu par daudz grotesku. Sergeja Poļakova spēcīgais tenors Makdafa tēlā izpelnījās pamatotas klausītāju ovācijas. Viņa balss ir lieliski piemērota Verdi nesaudzējošajām tenoru partijām gan diapazona, gan balss spēka un gudras skaņveides ziņā. Kā allaž, muzikāli kolorīts un stabils ir Romāns Poļisadovs (Banko), šoreiz arī sevišķi vizuāli kolorītā tēlā. Malkolma nelielo partiju tīri un stabili dzied Raimonds Bramanis, pozitīvā ziņā pamanāms, sevišķi ansambļos, ir Guntas Cēses (galma dāma) spēcīgais soprāns. Diriģents Mārtiņš Ozoliņš savā interpretācijā mazliet aizraujas ar efektiem un orķestra dārdināšanu, liekot vēlēties vairāk itāliska smalkuma, gluži tāpat kā LNO Rigoleto iestudējumā.

Režisors Viesturs Meikšāns kā iesācējs operas žanrā (šī ir viņa debija uz LNO Lielās skatuves) un, līdzīgi ļoti daudziem operas režisoriem Latvijā, būdams ar mūziku uz jūs, tomēr ir patīkami saudzīgs pret dziedātāju, neapgrūtinot ar ļoti aktīvu skatuvisko darbību, tādējādi ļaujot koncentrēties uz dziedāšanu. Tomēr tas iestudējumu nepadara par daudz statisku, jo dinamiku galvenokārt nodrošina video, izmantojot arī tādu paņēmienu kā video un reālās darbības vides montāža. Vairākās epizodēs solisti it kā izkāpj no video. Asprātīgs ir Lindas Mīļās veidotais baleta numurs mūsdienu dejas valodā. Pretēji tradicionālajiem baleta numuriem, tas atsvaidzina iestudējumu, vienlaikus kalpojot gan kā traģiskās dimensijas (lēdijas Makbetas somnambulisma aina) paudējs, gan nenoliedzami raisa smieklus paradoksālo stilistisko kontrastu dēļ starp mūziku, dejotāju vizuālo tēlu un horeogrāfiju.

Arī Mareunrol’s kostīmi savam rokrakstam raksturīgajās elegantajās līnijās un netradicionālajos fasonos piešķir savu ironijas devu izrādes vizuālajam koptēlam, ko lieliski papildina smieklīgās parūkas. Šķiet, kopš Aika Karapetjana iestudētā Seviljas bārddziņa Makbets nu reiz atkal operā ir izrāde, kas liks runāt par parūku meistariem. Reiņa Suhanova scenogrāfija ir lakoniska, ārējais perimetrs sākumā ir nosacīts parks. Vēlāk – ar žogu norobežots stadions, avanscēnā mainot darbības vidi ar videoekrānā redzamā attēla un nolaižamas konstrukcijas palīdzību. Te tā ir noplukusi istabiņa, kurā dekoratīvi tiek noslepkavots tikpat dekoratīvais karalis (mīmista loma arī Verdi/Pjāves iecerē), te žalūzijām klāti logi, kas viesu sejām slēpj Banko slepkavību. Plašas diskusijas publikā raisīja zāles pļāvēja kā vides objekta atrašanās uz skatuves. Te nu jāsaka – nedzīvojam vairs laikmetā, kad teātra mākslas kanoni prasīja, ja bise karājas pie sienas, tai beigās arī jāizšauj. Patiesībā, kādēļ lai svaigi pļautā mauriņā nestāvētu pļāvējs? Galu galā par pļaušanas trūkumu vismaz nāves metaforiskā izpratnē Makbetā sūdzēties nav pamata.