Operā kopš 20. gadsimta 60.–70. gadiem režisori ir izkonkurējuši muzikālos vadītājus – diriģentus.
Agrāk diriģents bija galvenais iestudējuma pārraudzītājs un vadītājs, bet režisors darbojās vairāk tehniskajā līmenī, bet mūsdienās šis sadarbības modelis pagriezies par 180 grādiem. Diriģents atbild par muzikālo interpretāciju, savukārt režisors muzikālo materiālu apaudzē konceptuāli, bieži vien, izmantojot mūsdienu kontekstus un moderno tehnoloģiju piedāvātos vizuālās valodas izteiksmes līdzekļus, kas publikā nereti izsauc protestus par komponista ieceru un mūzikas nepietiekamu novērtēšanu, pat ignorēšanu. Vizualitātes dominējošais raksturs Verdi operas Makbets jauniestudējumā rosināja aicināt uz sarunu tā režisoru Viesturu Meikšānu.
– Nevaru nociesties, nepajautājusi, kāpēc Makbetā uz skatuves stāv zāles pļāvējs, kam neviens izrādes laikā ne pirkstu nepiedur?
– Saistībā ar šo operu visi tiešām nez kāpēc runā tikai par to zāles pļāvēju. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka zāles pļāvējs ir ironisks simbols. Scenogrāfam Reinim Suhanovam likās, ka zāles pļāvējs, kuru neviens neaiztiek, simbolizē pamestību, tukšumu, necilvēcību, paralēli eksistējošas pasaules. Mēs daudz diskutējām par to, kāpēc uz skatuves atrodas priekšmets, kuram pat neviens nepieskaras, un beigās sapratām, ka iesim pret labi zināmo bises principu, tomēr neļaujot tai izšaut. Taču par spīti tam, ka bise neizšauj, tā tomēr ir nostrādājusi. Visi taču runā.
– Tu esi iestudējis vairākus klasikas darbus – Raiņa Zelta zirgu un Plūdus un saulgriežus Straumēnu skaņās pēc Virzas Straumēniem Valmieras teātrī, Šekspīra Ričardu III Dailē, Ostrovska Vilkus un avis Liepājas teātrī, tikko arī Verdi operu Makbets operā. Kas, tavuprāt, ir klasika?
– Es klasiku īpaši neizceltu visa pārējā repertuāra vidū, to sevišķi nošķirot no citiem stāstiem, materiāla. Klasikai ir sava garša, bieži vien tajā var veldzēties, atrast vairāk harmonijas nekā mūsdienu materiālā. Tajā ir noturīgas lietas, struktūras, formas, rāmji, līdz ar to ir stabilitāte un harmonija. Mani patiesībā neinteresē teksts, kāds tas ir uzrakstīts, toties mani interesē likt materiālam runāt šodienā. Šobrīd strādāju pie Aleksandra Suhovo-Kobiļina divām lugām, kuras pārtaps par izrādi ar nosaukumu Razpļujeva sapņi Valmieras teātrī. Arī tas ir klasisks materiāls, tomēr tā nebūs klišejiska klasika.
– Kas tu esi kā režisors – vairāk amatnieks vai pasaules radītājs?
– Savā pašreizējā attīstības stadijā esmu vairāk amatnieks, kaut gan redzu, kas man jāsasniedz. Amatnieks, manuprāt, vairāk strādā racionāli, ar prātu, visu izdomājot, un to es tiešām daru. Sēžu mājās un domāju, kā likt strādāt kontrastiem. Mēģinu attīstīt sevī spēju sajust materiālu kā veselumā, kurā iemiesot kādu konkrētu ideju. Nevis skrupulozi tamborēt lugas ainiņas, bet skatīties, kā tā vai cita prātā iešāvusies doma kontekstā ar materiālu atbilst vai neatbilst tam iedomātajam vēstījumam, idejai. Šī metode man šobrīd šķiet parocīga. Un, lai arī esmu saņēmis vairākus pārmetumus par it kā saštukotām izrādēm, es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts. Vācijā, piemēram, režisori, kas iestudē ļoti daudz izrāžu sezonā, vispār strādā pēc šabloniem, konkrētiem iestudēšanas modeļiem, sakot – šo iestudējam kā A, B vai C šablonu. Es gribētu strādāt intuitīvāk, bet tam vēl vajadzīga lielāka pieredze. Apbrīnoju lielos meistarus, kas spēj sajust, kā vajag, kuros ir absolūts miers un pārliecība, potenciāla vīzija, ķeroties pie jebkura materiāla. Arī es tā gribētu ar laiku – peldēt pa pasauli ar ieslēgtu mākslinieka režīmu un katrā dzīves situācijā ieraudzīt kaut ko noderīgu savai mākslinieciskajai koncepcijai. Māksla dzīvē un dzīve mākslā.
– Vai režisoram ir svarīgi reaģēt uz sociālvēsturisko kontekstu, kolektīvo vēsturisko atmiņu un traumām, iekļaujot atsauces uz šīm lietām savās izrādēs?
– Droši vien tas ir vajadzīgs. Man, piemēram, ļoti patīk šveicietis Milo Raus, tas ir režisors, kas iestudē tikai politiskas izrādes – un tās visas ir ļoti labas teātra izrādes, lai arī ļoti konkrētas politiski, sociāli, žurnālistiski. Tas var būt virziens. Es vairāk taisu izrādes par vidi, kurā mēs dzīvojam. Man ir svarīgi, lai tas būtu nepārprotami, ka runa ir par mūsdienām, lai arī piesaistes konkrētam laikam un vietai man ir samērā vienaldzīgas. Tādā ziņā Ričards III mazliet atšķiras no citām izrādēm, ko esmu iestudējis. Tur es laikam biju pārāk konkrēts par tām demokrātijas lietām, un aizrāvos, padarot izrādi pārāk ilustratīvu, bez pietiekama vispārinājuma. Es jau pats apzinos, ka var būt kļūdas, un es tās analizēju. Taču no kritikas puses daži mājieni, ka es neko nesaprotu, manuprāt, bija diezgan aizvainojoši un subjektīvi. Šobrīd mans mērķis, strādājot pie Razpļujeva sapņiem, veidot izrādi satīriskas komēdijas formātā, par pamatu ņemot krievu klasiku un meklējot atsauces uz mūsdienām sapņu poētiskajā pasaulē. Mazliet padzejot par mūsdienām.
– Vai tev ir svarīgi, ko par tavām izrādēm raksta kritiķi?
– Es vienmēr cenšos visu izlasīt, bet arī vienmēr esmu mazliet pārsteigts. Pašlaik nevaru teikt, ka ir kāds kritiķis, kura recenzijas ar nepacietību gaidītu, kura viedoklim varētu pilnībā uzticēties. Kritika, manuprāt, reti sniedz tādu pievienoto vērtību, kādu no tās varētu gaidīt. Tāpēc ļoti cerīgi skatos uz NN balvas iedibināšanu kritikā, varbūt tā liks ūdeņiem sakustēties. Nav runas tikai par to, ka kritika ir subjektīva. Man liekas dīvaini, ka kritiķi apvainojas uz izrādi, kas nav patikusi, un publiski mēģināt atriebties par to režisoram uz papīra. Neviens jau apzināti nemēģina speciāli iespītēt kritiķiem un taisīt sliktas izrādes... Jaudīgākos uzbraucienus laikam esmu saņēmis pēc jau minētā Ričarda III un pieļauju, ka varētu būt arī cilvēki, kas pēc šādas smagās artilērijas varētu pieņemt lēmumu pamest darbošanos teātrī... Skarbi. Nu jā, bet es turpinu un vienmēr lasu visu uzrakstīto. Varu teikt, ka tas tiešām norūda, liek uzaudzēt biezāku ādu.
– Ir jau arī tāda lieta kā uztvere, kas patiesībā ir diezgan neizmērāma? Kā tu pats nosaki, vai publikai izrāde patīk vai nepatīk?
– Īsti jau to nevar izdarīt, tās ir subjektīvas sajūtas. Pēc gada vai diviem, atskatoties atpakaļ, izrādes veiksmi režisors ir spiests vērtēt pēc apmēram vidējā kritiķu viedokļa, daļēji arī pēc apmeklētības, kaut kādām taustāmām lietām. Šobrīd varu godīgi teikt, ka arī oficiāli par labu atzītā izrādē Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās man pašam pašlaik jau šķiet diezgan ilustratīva un plakātiska, bet paradoksālā kārtā droši vien pēc 20 gadiem to joprojām uzskatīs par vienu no manām labajām izrādēm.
– Tu strādā teātrī apmēram desmit gadus. Kas ir mainījies?
– Sākumā es biju daudz ambiciozāks, pirmajos trijos gados jau mērķēju uz Eiropas un pasaules iekarošanu – jā, jā, tieši tik smieklīgi. Tagad es arvien vairāk saprotu, kas man ir jāiemācās, kas jādara, lai tiešām apgūtu režisora profesiju. Tas ir mans mērķis un mana motivācija. Latvija ir izcila vieta, kur mācīties, jo apkārt ir izcili scenogrāfi, ar kuriem kopā var veidot izrādes. Latvijas scenogrāfu skola ir pat, iespējams, labākā pasaulē. Un, ja man ir iespēja komunicēt ar Andri Freibergu, strādāt kopā pie izrādēm ar viņa labākajiem studentiem, daudz vairāk nav ko vēlēties. Arī vide tomēr ir ļoti saudzējoša un apstākļi ekskluzīvi – man ir iespēja strādāt vairākos teātros, ar lieliskiem aktieriem un labu tehnisko nodrošinājumu. Vai man būtu tāda iespēja, ja es būtu piedzimis, piemēram, Vācijā? Diez vai. Personīgajai izaugsmei režijā Latvija ir izcila vieta.
– Vai tava biznesa izglītība tev kaut kādā veidā ir palīdzējusi teātra mākslā?
– Šo jautājumu man laikam uzdos arī tad, kad man būs 70 gadi, jo man ir nozarei netradicionāls izglītības CV. Patiesībā par biznesu esmu interesējies apmēram 4–5 dzīves gadus, kuru laikā paspēju diezgan daudz – bakalaurs, maģistrs, darbs PricewaterhouseCoopers un privātais bizness, pat neliela lidlauka direktora amats. Taču vienīgais, kas no tā šobrīd ir atlicis, ir mazliet makroekonomiskas intereses par pasaules un Latvijas ekonomiku, taču vairāk no statistikas perspektīvas. Man patīk vērot attīstības procesus. Ar manām izrādēm tam praktiski nav absolūti nekāda sakara.
– Tev šobrīd ir diezgan plaša pieredze kā jaunam teātra režisoram vairākos Latvijas teātros. Kurā tu jūties vislabāk?
– Visvieglāk man ir strādāt ar Valmieras teātra aktieriem, jo tas ir mans pirmais profesionālais teātris, kur veidotas vairākas izrādes un uzticēšanās ir vislielākā, tur var iztikt bez visādiem aisbreikeriem (icebreaker angļu val. – vingrinājumi savstarpējās uzticēšanās un sapratnes veidošanai grupā – L.M.), kas, ienākot svešā vidē, aizņem gandrīz divus mēnešus, nav tik daudz asumu pirms pirmizrādēm. Jaunais Rīgas teātris, protams, ir pilnīgi cits stāsts, tur ir ļoti atvērti un pretimnākoši cilvēki, bet viņi katrs ir mākslinieks, izrādes līdzradītājs, būtībā arī režisori, kas interesējas par teātra mākslu tās dziļākajā būtībā. Tur jābūt ļoti labai idejai, lai vispār sāktu strādāt, lai ideja pavilktu. Mani ļoti priecē, ka pastāv māksliniecisks līdzsvars starp Rīgas un reģionu teātriem, ka tie ir konkurētspējīgi. Liepājas teātris pēdējos trīs gadus ir ļoti stabils, strādā profesionāli augstā līmenī. Valmierā šobrīd ir pārmaiņu laiks, kad ne tikai ir lūzums pēc Krodera laikiem, bet vajadzīgi arī jauni aktieri, jo elementāri vairs nav, kas spēlē jaunos. Bet tas ir ļoti interesants process.
– Vai tu seko līdzi tam, vai un kā izrāde mainās laika gaitā?
– Es pēc pirmizrādes izrādi kā bērnu palaižu, lai iet. Tad nāku skatīties pēc pusgada vai gada un skatos, kā tā attīstījusies, kādos ceļos vai neceļos aizgājusi. Tas ir ļoti interesanti un arī vieglāk, jo tas uz mani vairs attiecas tikai pastarpināti, man neliekas, ka vajadzētu to procesu tā pārspīlēti kontrolēt.
– Kas notiek divreiz, parasti notiek arī trešo reizi. Ir āķis lūpā uz operas režiju?
– Man ļoti patīk opera. Man patīk tas, kā mūzika un tās dramaturģija maina manu domāšanu, atver pilnīgi jaunus horizontus un sniedz jaunas perspektīvas režijā. Vienlaikus, protams, var just, ka joprojām ir cilvēki, kas režiju operā uzskata par galīgi neobligātu sastāvdaļu vai pat traucēkli. Tīri tehniski Makbetā man ļoti patika strādāt ar operas kori, izmantojot spriedzes treniņus, lai radītu enerģiju uz skatuves arī tad, ja aina ir šķietami statiska. Tādā veidā strādājām arī ar solistiem Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu. Katrā ziņā no muzikāliem iestudējumiem apzināti noteikti nevairīšos, jo tā ir atkal iespēja mācīties kaut ko jaunu.
– Un kā ar režisora atbildību pret interpretējamā mākslas darba autoru?
– Režija ir autordarbs, kurā katrs režisors uzņemas atbildību par materiāla citēšanu, kopēšanu, griešanu, montēšanu. Austriešu un šveiciešu režisors Kristofers Martālers, piemēram, mēģina nojaukt jebkāda tipa robežas, arī operā. Režisoram ir brīvas rokas darīt, ko vēlas, tomēr tas nenozīmē bravūrīgu patvaļu, jo visam jābūt idejiski pamatotam. Režisors kā autors ir suverēna būtne ar tiesībām izstāstīt to vai citu stāstu savā versijā un ar tādiem līdzekļiem, ar kādiem vien viņš to vēlas darīt.
Viesturs Meikšāns
• Dzimis 1980.gadā, režisors
• 2007. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režijas fakultāti Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas vadītajā kursā.
Pirms tam ieguvis bakalaura un maģistra grādu biznesa vadībā Konkordijas universitātē Igaunijā.
• Studiju laikā iestudējis izrādes teātrī Skatuve – Ja apguļas horizontāli un skatās vertikāli (pēc Servantesa Dona Kihota motīviem, 2006), M. Valčuka Pirmā reize (nominācija par gada spilgtāko debiju Spēlmaņu naktī 2006./2007.).
• Kopš 2007. gada strādā Valmieras Drāmas teātrī, apmēram 10 izrāžu.
• 2012. gadā strādājis Maskavas Dailes teātrī – V. Sigareva Kareņins un A. Suhovo-Kobiļina Krečinska kāzas.
• Iestudējis izrādes Dailes teātrī (Ričards III, 2014, Oskars un Rozā dāma, 2015), Nacionālajā teātrī (Septiņi Fausti, 2011), Liepājas teātrī (Portreti. Vilki un avis, 2015) un Latvijas Nacionālajā operā (Kristapa Pētersona un Sergeja Timofejeva opera lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu, 2014; Makbets, 2016).
• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks 2008./2009. gada sezonā par izrādēm Marionetes un Fantomsāpes Valmieras Drāmas teātrī un nominācijā Gada režisors 2009./2010. gada sezonā par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās Valmieras Drāmas teātrī.