Režisors Juris Pakalniņš. Tā notiek tikai filmās?
 
Juris Pakalniņš: «Es nekaļu lielus plānus. Lai gan man ir kāds sapnis – es gribu uzrakstīt scenāriju aktierfilmai. Šī vēlēšanās mani junda jau gadus septiņus, bet es nevaru pieķerties, jo tā baltā lapa mani nogalina. Studiju laikos biju vienu projektu izdomājis, bet tad es scenāriju iznīcināju. Savukārt tagad nav jau vairs tā uzrāviena, arī ambīciju ne» ©F64

«Šobrīd cilvēkus lielākoties interesē galvenokārt šopings un izklaides, tāda lucky life jeb laimīgā dzīve. Cilvēki grib nedomāt par politiku. Vairums reklāmu, ko redzam ikdienā, sludina – dzīvo šerpi, nedomā par būtisko. Tās ir lamatas,» uzskata filmas Ģenerālplāns režisors Juris Pakalniņš. Šodien Nacionālajā bibliotēkā dokumentālās filmas par Krievijas ietekmi Baltijas valstīs Ģenerālplāns pirmizrāde. Filma pēta metodes, kā Krievija ietekmē Baltijas valstu iekšpolitiku, šķeļot vietējo sabiedrību, sējot ilgas pēc Padomju Savienības un noniecinot Baltijas valstu atgūto neatkarību.

Emocionāls lēmums

«Piekrītu tam, ko saka [bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs] Rasmusens, ka [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam ir ģenerālplāns. Nav būtiski, vai tas plānots ar aktīvu iebrukumu, vai ne, bet galvenais – graut no iekšienes, lai tas kā ķirmis saēd mūs,» saka Juris Pakalniņš. Režisors uzskata, ka nav nejaušība tas, ka nesen rezonansi un nervozitāti Latvijas sabiedrībā radīja BBC filma Trešā pasaules kara komandcentrā. «Tas nozīmē, ka šis jautājums ir aktuāls ne tikai Baltijas valstīs,» saka Juris Pakalniņš. Sākotnēji tika veidota filma par Krievijas maigo varu, bet, kad tā jau tuvojās finišam, bijis skaidrs, ka patiesībā šis ir stāsts par neredzamo karu. Režisors uzsver, ka viņš pievienojies idejai un nav bijis kopā ar filmas radošo komandu jau scenārija tapšanas procesā. «Mani uzrunāja tieši pēc Krimas aneksijas, un es, būdams diplomēts aktierkino, nevis dokumentālā kino režisors, bet ar pieredzi daudzu televīzijas raidījumu veidošanā, savā emocionālajā uzvilcienā piekritu. Nenoliegšu – mēs iestigām lielā kvantumā materiāla, brīžam šķita, ka filmu nekad arī nebeigsim, jo notikumi sekoja cits aiz cita, un šķita, ka mēs skrienam aiz vilciena pēdējā vagona un netiekam notikumiem līdzi,» atzīst Juris Pakalniņš. «Lietas jāsauc īstajos vārdos. Ir jāsaprot, ka ne tikai Latvijā, visā Baltijā ir ļaužu kopiena, kuriem nepatīk šīs valstis, kuri par tām gānās un spļaudās, grib piedalīties Putina projektā par vienoto Krieviju. Traģiski, ka cilvēkiem gan Krievijā, gan Baltijā ir tā nozombētas smadzenes. [Mūzikas kritiķis un žurnāla Playboy Krievijas izdevuma pirmais galvenais redaktors] krievs Artēmijs Troickis, kurš [divus gadus] dzīvo Igaunijā, reiz sastapies ar taksistu, kurš visu laiku zākāja un lamāja Igauniju. Troickis vaicājis, kāpēc tad viņš dzīvo tajā zemē, un atbilde bijusi: «Mēs gaidām X stundu.» Tas nozīmē – ir cilvēki, kas cer, ka būs X stunda, ka varēs dibināt jauno PSRS».

Tukšas un pamatotas runas

Režisors domā, ka X stunda neesot tikai tukšas runas vien, ka tas tiešām lēnām tiek gatavots, ka arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens uzskata, ka būtisks faktors šajā ģeopolitiskajā spēlē ir tracināšana ar iespējamību iebrukt Baltijas valstīs. «Turklāt šī spēlēšana uz nerviem nebeigsies vēl gadiem ilgi. Būtiski ir arī uzturēt mītu, ka mēs esam muļķi, ka neko nemākam un nevaram bez lielās Krievijas, ka putam ārā, ka viss ir tik traki... Mēs paši zinām savas problēmas, mēs zinām, ka īpaši labi nesokas ne medicīnā, ne izglītībā un arī Drošības policijā jaudas ir par maz... Pietiek jau, ka mēs paši uz sevi dusmojamies, sevi zākājam, bet ja vēl no malas pilina... Es uzskatu, ka, Putinam pirmo reizi nākot pie varas, tika noformulēts tas, ko šodien redzam, proti, galvenais – šķelt nacionālās partijas, provocēt un dibināt jaunas partijas, lai sašķeltu Latvijas elektorātu. Un tas jau arī ir redzams – jaunas partijas ar skaistiem nosaukumiem, bet patiesībā tas ir ķirmis, kas mūs ēdīs un grauzīs, jo pat šīs zemes patriotos un valstij lojālajos visu laiku tiek uzturēts stress un dažādi mīti. Domāju, ka vajag aizbraukt kādus 200 kilometrus aiz Maskavas, lai redzētu patieso realitāti, kur nevienam negribas nonākt». Juris Pakalniņš atceras, kā, veidojot šo filmu, divus gadus pēc kārtas pirms 9. maija filmējis Maskavas namā. «Atklāti teicām, ka veidojam filmu par Latviju, bet mums – jā, vēstures pagriezieni ir bijuši traģiski, PSRS sabrukums bija katastrofa, bet, ziniet, situācija jau var mainīties, vēsture met visādus kūleņus, bet galvenais jau nezaudēt cerību, galvenais audzināt bērniem un mazbērniem patriotismu... Skatoties nesenā arhīva materiālus, baisi kļūst, kad dzirdu sakām – saprotam, ka negribat ņemt Latvijas pilsonību, bet jūs saprotiet, ka būs vieglāk strādāt, ja jums būs Latvijas pilsonība, tad varēs palīdzēt aktīvāk... Baisi, ka 21. gadsimtā kāda valsts grib restaurēt pirms daudziem gadsimtiem eksistējušu impēriju. Vājprāts! Tad jau ejam vēl tālāk vēsturē! Līdz tam brīdim, kad baltu tautas apdzīvoja teritoriju līdz Urāliem. Tas jau līdzinātos cirka spēlei. Es jau saprotu, ka sabiedrībai, kas tik daudzus gadu desmitus dzīvojusi ar domu par saulaino komunismu, kas tā arī nav realizējies, ir nepieciešama jauna ideja. Sabrukušo cerību vietā vajadzēja dzemdināt ko citu, un lielām nācijām visvieglākais ir balstīties uz šovinismu, un, kā redzams, šī ideja nostrādāja, un ģeniāli – daudzi dzīvo ar domu par sevi kā izredzēto nāciju.»

Reāli domājošam cilvēkam, skatoties šo filmu, varot vienkārši slikti palikt. «Turklāt šobrīd cilvēkus lielākoties interesē galvenokārt šopings un izklaides, tāda lucky life jeb laimīgā dzīve,» uzskata Juris Pakalniņš. Protams, daudziem Latvijā ikdienā rūpju ir gana, un tad vēl pašu valsts vara piemet klāt notikumus, kas vairo pesimismu. «Kāda cilvēkiem var būt vēlēšanās maksāt nodokļus, ja redz, kādi korumpēti cilvēki tur sēž? Nonsenss! Man ir skeptiskas domas arī par Latvijas armiju. Esmu runājis ar ierindas cilvēkiem šajā nozarē, kas, kā izrādās, par savu naudu pērk gan zābakus, gan mugursomas, jo tās, ko Latvijas armija par miljoniem iegādāju sies, vai nu uzberž tulznas, vai nu vispār deformē mugurkaulu. Par apstākļiem kazarmās kauns pat domāt. Tā ir realitāte – mums ir pārāk daudz kampēju, pārāk maz valstiski domājošu cilvēku.»

Izvēdināt smadzenes

Pakalniņu ģimene divas reizes gadā dodas slēpot, bet, lai atļautos šādus «mazbudžeta projektus» pavasarī un rudenī, viss tiekot plānots ļoti savlaicīgi. «Es pārtraucu slēpot apmēram 20 gadu vecumā, jo satraumējos, un es neslēpoju 30 gadu, bet pirms gadiem septiņiem vai astoņiem aizbraucu līdzi sievai uz kalniem, viņa mani pierunāja vēlreiz kāpt uz slēpēm. Neesmu gan drošs, ka tas ilgi turpināsies, bet pagaidām tā mums abiem ir iespēja izvēdināt smadzenes,» atzīst Juris Pakalniņš un piebilst, ka pēc darba pie šādas filmas tas viņam akūti nepieciešams, bet daudz vairāk viņš domājot par savu sievu, kinorežisori Lailu Pakalniņu, kura mēdzot strādāt pat līdz 20 stundām diennaktī.

Dzīvesbiedrei nākamajam projektam bija nepieciešami kadrējumi, un viņš, kurš vairāk nekā 30 gadu neesot rokās turējis zīmuli, cīnījies pats ar sevi, bet rezultātā «mēneša laikā tapa 460 zīmējumu, paspējām līdz noliktajam termiņam». Uz repliku, ka viņš ir kā zaldāts, kas vienmēr gatavs pakalpot savai sievai, režisors pasmaida: «Tā sanāk, ja pats esi kompleksos iegrimis. Man visi draugi saka, ka es nemāku dzīvot, ka esmu pārāk paškritisks, un tā jau arī ir, bet nezinu, kāpēc tā. Tagad jau notikušas paaudžu maiņas, kam tāds sirms plikgalvis vairs vajadzīgs. Zinu savas stiprās puses – tās ir īsfilmas, tajā žanrā es peldu labi. Vēl neesmu saņēmies ne uz ko fundamentālu kino, un nez vai sanāks.»

Pēc kārtējās galvas izvēdināšanas, slēpojot Itālijā, īsti klāt būs pavasaris, arī dārza darbi. «Mums ir tāds paliels pleķītis. Gribējām privatizēt, bet mums teica, ka tā ir īpaša zeme, ko nedrīkst privatizēt, bet šobrīd realitātē ir tā, ka mums visapkārt rauj tik augšā mājas. Viss notiek,» ar neslēptu ironiju balsī saka Juris Pakalniņš. Abi pieaugušie bērni – meita Anna, kas Rīgā studējusi filozofos un Amsterdamā kino prezentāciju un arhivēšanu, un dēls Andris, kurš strādā loģistikas firmā, pagaidām vēl esot vecāku ligzdā. «Pie vecākiem ir drošāk, siltāk un ekonomiski izdevīgāk, bet gan jau...» smaidot saka ģimenes galva. Tomēr nedēļas nogales garās brokastis un sarunas par dzīvi visiem kopā vienalga nesanākot. «Tas būtu ideāli, bet tā notiek tikai filmās,» smej režisors. «Katram savs grafiks – sieva un meita ceļas agri, jo no rītiem abas skrien. Katram savs darbs, un katram savs mobilais telefons rokās. Tā jau ir mūsdienu problēma – komunicējam starp mirkļiem, kad atraujamies no mobilā telefona. Var jau protestēt un mēģināt pārliecināt tā nedzīvot, bet padarīt nevar nekā...»

Juris PAKALNIŅŠ

• Kino režisors

• Dzimis 1957. gada 5. jūnijā

• Precējies, dzīvesbiedre – režisore Laila Pakalniņa, bērni Anna (26), Andris (27)

• Absolvējis Rīgas 5. vidusskolu (1975), 2. arodskolu (1977)

• Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) sagatavošanās kursos (1982)

• Studējis Maskavas Kinematogrāfijas institūtā (aktieru kino režijas fakultāte, 1985–1990)

• Bijis režisors r/a Labvakar (raidījumi Zebra, Vakara intervija, Operas ziņas, sadarbojies ar visdažādākajām Latvijas reklāmu studijām, 1993–2006)

• Filmu cikla par bērnu drošību Lai dzīvo bērni trīs filmu scenārija autors un režisors (2006.–2010)

• Sadarbojies ar kori Kamēr... (režija Saules dziesmu ciklam un režija Karla Orfa operai Mēness, 2011–2012)

• Režisors Prezidenta kancelejas pasūtījuma filmai Laika jautājums (2011)

• Režisors un scenārija autors dažādām reklāmām, dokumentālajām filmām, valstiskiem un korporatīviem pasākumiem (2006–2014, jaunākie darbi – klipi un filmiņa Rotari kluba projektam Kara bērni, klipi Latvijas gāzes balvai LNO laureātiem, radio Klasika 20 gadu jubilejas pasākuma filmiņas u. c.)

• Saņēmis galveno balvu Starptautiskajā kinofestivālā Rimini (1990), augstāko Latvijas kino apbalvojumu Lielo Kristapu par mākslinieka inscenētāja darbu kinofilmām Kurpe (1999) un Pitons (2004)