Latvijas Nacionālā opera laiku pa laikam piedāvā klausītājiem ne vien operas un baleta izrādes, bet arī citu priekšnesumu formātu – šoreiz runa ir nevis par izglītojošajiem projektiem, bet par koncertiem.
Pēdējo pāris mēnešu laikā notikušie koncerti rosina dalīties pārdomās par koncertu lomu un funkciju operteātra repertuārā, kā arī par dažiem jautājumiem saistībā ar teātra māksliniecisko politiku un stratēģiju, kā arī māksliniecisko resursu pārvaldību.
Koncerti operteātros ir regulāra prakse ne tikai Latvijā, bet principā katrā operteātrī. Mūsu operā tie ir divējādi, klasificējami galvenokārt pēc norises vietas – Lielās zāles koncerti un Beletāžas zāles koncerti. Beletāžas zālē regulāri notiek kamermūzikas koncerti, kur citā repertuārā uzmirdz operas orķestra mūziķu talants, atklājas koncertmeistaru un dziedātāju mākslinieciskās sadarbības augļi, notiek solokoncerti. Operas solistiem tā ir iespēja sagatavot soloprogrammu un tikties ar saviem klausītājiem, apmēram 100 cilvēku auditoriju, tuvplānā, nevis kāda operas personāža ādā. No nesenākajiem koncertiem var minēt soprāna Evijas Martinsones solokoncertu vai, piemēram, gandrīz cross-over stila projektu Čigānu dziesmas. Martā plānots arī jauno solistu Jolantas Strikaites-Lapiņas un Riharda Millera vokālās kamermūzikas koncerts kopā ar koncertmeistari Ēriku Apeini. Šajos tuvplānos (arī koncertcikla nosaukums ir Opera tuvplānā) programmas veidotāji lieliski apzinās tuvplānu statusu un situāciju, līdz ar to savu iespēju robežās rūpējas par augstāko iespējamo māksliniecisko kvalitāti.
Lielās zāles koncerti operā vairāk saistīti ar statusa apliecināšanu – tie ir sezonas sākumu, vidu (gadumijā) un beigas iezīmējoši notikumi, kas vienlīdz interesanti var šķist gan regulāram operas apmeklētājam, gan tiem, kas uz operu dodas retu reizi. No klausītāja viedokļa tā ir iespēja, pirmkārt, vienā koncertā ieraudzīt un paklausīties lielāko daļu štata solistu un kādu viesi, otrkārt, patīkami izklaidēties nepiespiestā svētku gaisotnē, jo koncertu programma parasti sastāv no populārām ārijām, duetiem, ansambļiem un instrumentālajiem numuriem. Došanās uz operu ir iespēja uz mirkli pabūt ārpus ikdienas, uzposties, baudīt šampanieti, mākslu un ilūziju par piederību vismaz iedomātai elitei. No operas viedokļa tas ir komercprojekts, kura mērķis līdzās biļešu ieņēmumiem ir jaunas auditorijas piesaistīšana un pieprasījuma pēc elitāras izklaides apmierināšana. Īpaši tas attiecas uz Jaungada galā koncertiem operas Lielajā zālē, kas parasti ir izpārdoti. Dziedātāji šos koncertus uztver dažādi, droši vien atkarībā no sava statusa teātrī – vieniem tās ir obligātās klaušas, citiem iespēja sevi parādīt publikai (galvenokārt jaunajiem māksliniekiem) ārpus izrādēm, iespējams, kādreiz arī pašiem sirdij un balsij tuvākā repertuārā. Pēdējie divi koncerti operas Lielajā zālē bija veidoti ar tematiski līdzīgu programmu – Vecgada galā koncertā skanēja neapoliešu dziesmas, savukārt Valentīna dienai veltītājā komercprojektā divus vakarus – mīlestības tematikai veltīti opusi.
Abos šajos koncertos bija vairākas kopīgas iezīmes un kopīgi klupšanas akmeņi no mākslinieciskās kvalitātes viedokļa, pie kuriem gribētos mazliet pakavēties. Pirmais ir programmas veidotāju neizprotamā vēlme izpatikt kaut kādam iedomātam vidējam klausītājam. Lai arī skaidrs, ka mūzikas gardēžiem šādos koncertos nav ko meklēt, jo viņi vienkārši nav to mērķauditorija, nākas domāt par labas gaumes nedefinējamajām robežām un piedzīvot atklāsmi, ka tādas tomēr ir. Vai, piemēram, joki ar klaunu deguniem (gadumijas koncertā) un klišejiskām frāzēm piebārstīts scenārijs (Valentīndienas koncertā) ar samākslotu vakara vadītāju, kurš piesaka arī pats savu vokālo priekšnesumu (!), nebūt ne spožu, uzskatāms par humoru vai cieņpilnu attieksmi pret klausītāju, kurš, iespējams, uz šo koncertu atnācis kā uz īpašu notikumu? Arī daļa repertuāra ir nepiemērota izpildītāju balsīm, raisot jautājumu, kurš izvēlējies programmu, jo priekšnesumi skan nepietiekami sagatavoti vai vienkārši netīri – ja šis apgalvojums šķiet pārsteidzīgs, par to saistībā ar gadumijas koncertiem labi var pārliecināties, piemēram, radio Klasika arhīvā. Nerunāsim nemaz par stilistiskiem smalkumiem, kas nošķir operu, estrādi, opereti un mūziklu – vai tā ir normāla prakse vienīgajā valsts operteātrī? Franču opermūzika, ja neskaita Bizē Karmenu, piemēram, Rīgā skan ļoti reti. Tās faktiski nav mūsu dziedātāju un mūziķu repertuārā. Kādēļ riskēt ar tās prezentēšanu klausītājam sasteigti un dažādā kvalitātē, tik dažādā, ka, mēģinot noteikt vidējo līmeni, iznāktu stipri vien viduvējs sniegums, par spīti atsevišķām veiksmēm.
Vissirsnīgākās ovācijas Valentīndienas koncertā saņēma koncerta viesi Dināra Rudāne un mazais vijolnieks Daniils Bulajevs (droša kārts rīkotājam, jo līdzās objektīvi virtuozam sniegumam ir arī t. s. bērna faktors), jo viņi piedāvāja pieteiktajam koncerta greznumam atbilstošu sniegumu. Vēl viens jautājums, kas piesardzīgi met ēnainu tiltu no viena pieminētā koncerta uz otru, ir – ko nozīmē operas valdes priekšsēdētāja Zigmara Liepiņa opusu, aiz matiem pievelkot tematiku, uzkrītošā iekļaušana koncertu programmā? Grūti ticēt, ka tā varētu būt prasība no autora puses, drīzāk izskatās pēc mākslinieciskās vadības iniciatīvas mazliet pabarot administratīvās vadības godkāri, lai nezaudētu savu kontroli pār citiem procesiem teātrī.
Saukt vārdā solistus, kuriem LNO ir vienīgā reālā pastāvīgā vai potenciālā darbavieta Latvijā, un iztirzāt viņu kļūdas šādos koncertos būtu pārāk nežēlīgi. Toties vērts aicināt abu programmu muzikālos vadītājus Mārtiņu Ozoliņu un Andri Veismani iepazīties ar citu valstu operteātru praksi saistībā ar galā koncertu programmu veidošanas principiem un paškritiski izvērtēt savu kompetenci vokālajā mākslā, nepieciešamības gadījumā pieaicinot kādu konsultantu, kurš spētu raudzīties uz dziedātāju iespējām un repertuāru, pirmkārt, stratēģiski, lai notiktu jaunās solistu maiņas saprātīga attīstīšana tehniski un mākslinieciski nekaitīgā veidā, otrkārt, atbildēt pašiem sev uz jautājumu par saviem klausītājiem un mākslinieka atbildību tiekties uz labāko iespējamo sniegumu arī tad, ja niansēs to zālē spēs novērtēt tikai neliela daļa, proti – harmoniski saskaņot mākslinieciskās ambīcijas un vēlmes ar reālajām iespējām. Kā teicis franču filozofs Pjērs Burdjē darbā Distincton, «gaume ir klasificējama, un tā klasificē klasifikatoru» – pēc koncertu un izrāžu kvalitātes var spriest par operteātra attieksmi pret savu klausītāju. Vienmēr aizslēpties aiz izcilu viessolistu mugurām dažās izrādēs sezonā neizdosies. Arī iedomātais vidējais operas klausītājs nav pelnījis viduvēju kvalitāti, un vienīgais valsts operteātris nav pelnījis, ka to pamazām (un diemžēl pamatoti) sāk dēvēt par provinciālu.