KULTŪRA: Armanda Pučes romāns "Jūs nekad viņu nenogalināsiet"
Šī grāmata vēl nebija pat līdz veikalu plauktiem nonākusi, kad jau sacēlās vētra feisbukā. Kāda kundzīte aizgūtnēm rakstīja, ka viņa Armanda Pučes grāmatu nelasīšot principā, jo cik tad varot cilāt šo riebīgā Herberta Cukura tēmu. Galu galā tur taču esot viss skaidrs kā diena – holokaustu nenoliegsi, Vīzentāla centru neapstrīdēsi. Viņai piebalsoja citi – fui, cik riebīgi, un arī laikotāju, šķiet, netrūka. Tāds, lūk, pastāsts par, manuprāt, vienu no interesantākajām grāmatām šogad.
Cukura ēnā
Šī feisbuka ainiņa ir diezgan simptomātiska. Latviešiem vienmēr bijusi tendence pieslieties valdošajam viedoklim. Trakākais vien tas, ka šis viedoklis žvangājas no viena grāvja otrā. Nesenā pagātnē nosodījām starptautisko cionismu un cēlām sociālismu. Tagad būvējam kapitālismu un atbalstām Izraēlas valsti. Noliedzām kristietību, atbalstot ateistisko pasaules uzskatu. Nu skrienam baznīcā un kā apsēsti uzstājam uz kristīgajām vērtībām, pat Bībeli nelasījuši. Tie visi ir mūsu iepriekšējo paaudžu [ne]apšaubāmie sasniegumi, kam mana un jaunākas paaudzes pievienojušas prasmi dziedāt tajā rietumu virzienā, no kura nāk labi granti, stipendijas un atbalsta fondi. Grūti ir dzīvot ar savu galvu un pārliecību.
Brazīlijā brutāli noslepkavotā Herberta Cukura gadījums ir sevišķs. Īpaši, ja saliek kopā visu, kas noticis 20. gadsimtā, sākot ar nacionālajam varonim izrādīto godu, beidzot ar ziņu, ka lidotājs Cukurs darbojies slepkavnieka Arāja komandā un uz viņa sirdsapziņas esot vismaz 3000 ebreju dzīvību, pret ko kategoriski iebilst Cukura aizstāvji. Šai putrai pa vidu der piemest PSRS valdošo cīņu pret starptautisko cionismu un pat latviešu valodā izdotās grāmatas, kurās tika stāstīts par dīvainām lietām, tostarp par Izraēlas slepeno dienestu pasludinātajām cilvēku medībām, kurās dažkārt nacistu vietā bez tiesas un pierādījumiem tika nogalināti nevainīgi cilvēki. Nemanu vairs šīs grāmatas Latvijas bibliotēkās – gan jau ka politkorektuma nadzīgā roķele tās aizraidījusi makulatūras kalna virzienā – ārkārtīgi interesanta un pamācoša lasāmviela. Kam te lai tic?
Rezultātā ir tā, kā ir – 2013. gada Neatkarīgās komplektā varat palasīt Elitas Veidemanes sarunu ar viņa dēlu Herbertu Cukuru jaunāko. Ja neticat dēla teiktajam, ir Baibas Šābertes grāmata Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs. Tas ir viedoklis, kas aizstāv latviešu lidotāju. Mazākuma viedoklis. Ir daudz tautiešu, kas netic nekam, ko saka latvieši, bet labprāt tic visam, ko vēsta ārvalstu eksperti, kaut vai Antona Kincles un Gada Šimrona grāmatai Rīgas bendes nāve.
Debatēs, kurās, iespējams, figurē arī safabricētas apsūdzības, bet jau sen pazudušas apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu, man visvairāk patīk manu tautiešu pārliecinātā stāja. Abas puses pretējos ierakumos atgādina vēl kādu literāru žanru – stāstus par īsteno komjauniešu un komunistu cīņām pret ļaunajiem buržujiem. Klāt neviens nav bijis, redzējis nav, bet viedoklis ir. Nevienu nemulsina pat fakts, ka bez tiesas sprieduma noslepkavo cilvēku. (Protams, ka dažu izlūkdienestu izpildījumā tā droši vien ir augsta kultūras izpausme pretstatā barbariskajai Ļitviņenko sāgai.) Palasiet tomēr Armanda Pučes grāmatā, kādā stāvoklī bija Cukura līķis, un padomājiet, ja tajā kastē būtu kāds jūsu tuvinieks. Vienalga, labs vai slikts, vainīgs vai nevainīgs.
Tomēr romāns Jūs nekad viņu nenogalināsiet ir par ko citu.
Lielā spiegu dēka
Latviešu literatūra nav bagāta ar spiegu literatūru. Aleksandrs [Kundrats]. Zilā aploksne, Arvīds Grigulis. Kad lieti un vēji sitas logā, Anšlavs Eglītis. Vai te var dabūt alu? Andris Trautmanis. Izlūkošanas vēsture, dažu VDK darbinieku memuāri un ļoti interesanti dziedošās revolūcijas laiku līderu izteikumi un darbības, kas atspoguļotas presē 1991. gada augustā, pārņemot VDK arhīvu un objektus, – tas laikam arī viss. Armanda Pučes romāns šajā ziņā arī ir tāda latviešu spiegošanas vēsture, aizraujoša vēsturiska sāga, kas sākas laikos, kad Latvijas vēl nemaz nav. Notikumi risinās dažādās vietās un valstīs. Autors ir veikls stāstnieks, tas, kā viņš izvada lasītāju cauri sarežģītajam 20. gadsimta revolūcijas un atbrīvošanās cīņu virpulim un pasaulei, kas nostabilizējās Pirmā pasaules kara rezultātā, atgādina aizrautīgu virpuli, kam gribas sekot līdzi vienā elpas vilcienā. Vien lapaspušu drusku par daudz, lai izrautu grāmatu vienā rāvienā. Stāsta krellītēs ir neticams daudzums faktu pērlīšu, kas savirpinātas kopīgā stāstā, kaut arī sākumā pat grūti noticēt – vai tiešām to visu varēs salikt kopā. Lasot šajā līmenī, var arī daudz nedomāt, bet baudīt. Ja ne reālu personu pazibēšana tajā vai citā romāna lappusē, tā varētu būt lieliska spiegu dēka labā vēsturiskā mērcītē. Tomēr tā vien šķiet – Armanda Pučes mērķis nav mūs izklaidēt, bet gan likt domāt.
Nepatīkamas epizodes
Autors nevairās no ļoti nepatīkamām epizodēm, ko latviešu publika cenšas neievērot tieši tāpat, kā savulaik netika ievērotas neprecētas grūtnieces ģimnāzistes. Jau romāna sākumā ik pa brīdim ieskanas pa šādai notij – nu kaut vai latviešu loma boļševiku apvērsumā un čekas dibināšanā. Īpaša nodaļa ir veltīta bēdīgi slavenajam Raiņa apgādam Daile un Darbs, kas, visticamāk, paātrināja dzejnieka nāvi, – vienai no, iespējams, skandalozākajām spiegu sāgām Latvijā divdesmitajos gados. No šīs tēmas, kuras izpēte taisnības labad vairāk atbilstu vēsturnieku, psihologu un izlūkošanas ekspertu komisijai, latviešu literatūrzinātnieki vairās, jo saskarsme ar to varētu izvērsties ļoti nepatīkama – līdzīgi kā Andreja Upīša izdevējdarbība, Aleksandra Čaka atgriešanās no Krievijas, Jānim Sudrabkalnam Serbska institūtā uzstādītā diagnoze, Eduarda Smiļģa līkloči vai Viļa Lāča pagrīdnieka karjera.
Dr. habil. hist. Indulis Ronis pirms gadiem padsmit par to bija gatavs publicēt grāmatu, taču tā nezin kāpēc pazuda kā akmens atvarā, atstājot aiz sevis vien dažas satraucošas publikācijas presē un internetā. Tomēr sen mirušu kultūras darbinieku iespējamā saistība ar tās vai citas valsts izlūkdienestu ir nudien mazākais, par ko, lasot romānu, vajadzētu uztraukties. Ja paskatāmies vēsturē, kultūras darbinieki it visur pasaulē to vien dara, kā iekuļas spiegu būšanās, sākot ar Somersetu Moemu un Merilinu Monro, beidzot ar Rērihu svītu un veco labo Liverpūles kvartetu. Ir nu gan par ko brīnīties! Populārus cilvēkus, viedokļu līderus izlūkdienesti uzmana un cenšas izmantot visos laikos, gan jau arī šodien.
Nepārprotams brīdinājums
Armands Puče jau savā grāmatā par Viktoru Hatuļevu Klients [ficus] atklāja to, kā VDK aģentūra cauraudusi Latvijas PSR dzīvi, stāstot par īpašajiem taksometriem, kuros radio aparāti darbojās gan radio uztveršanas, gan pasažieru sarunu noklausīšanās režīmā, ap sportu saistītajām spiegu intrigām un ikdienišķu banālu ziņošanu. Tāpat Klientā netrūkst čekas stukaču likteņu izklāstu un stāsta par to, kā izlūkdienestu spēlītes salauž izcila hokejista dzīvi. Jūs nekad viņu nenogalināsiet šajā ziņā ir daudz plašāks un apjomīgāks. Izrādās, spiegot ir tik apbrīnojami vienkārši! Un vismazāk jau lietas notiek tā, kā to attēlo Holivudas spiegu filmās. Armands Puče savā romānā stāsta to, kā padomju izlūku tīkls caurauda jauno Latvijas valsti, cik viegli bija legalizēt Maskavas dotos līdzekļus, to, cik vienkārši tika vākta informācija, kamēr mūsu tautieši naivi domāja, ka neviens viņus neuzmana. Un te nu nolasās šā romāna rakstīšanas patiesais mērķis.
Armands Puče pats ir teicis, ka romāns jau nav par pagātni, bet par mums šodien un tagad. Mēs, protams, varam tikai minēt, kādi spiegošanas tīkli caurvij Latviju, kāds tiem sakars ar sportu, kultūru un izklaides industriju, tomēr legalizēt naudu un nelegālus ieceļotājus mūsdienās ir tikpat viegli kā 20. gadsimta 20. gados. Kamēr mēs naivi ķīvējamies savā starpā, ļaujam pazemot savus simbolus vai – kā tas notiek šodien ar interneta starpniecību – pazemojam viņus paši, tikmēr rūpīga, visuredzoša acs mūs vēro ik brīdi. Un tā nav tikai spiegu romānu cienītāja paranoja. Kamēr es rakstu šo rakstu, bet mani kolēģi savējos, kaut kur kādā birojā, un tādu ir vairāki, īpaši apmācīti cilvēki veic nemitīgu Latvijas mediju monitoringu, reaģējot uz noteiktiem atslēgas vārdiem un zibenīgi ziņojot par to parādīšanos priekšniecībai. Var jau būt, ka daži no viņiem nojauš, kas maksā par šo monitorēšanu, bet, visticamāk, daļai manu tautiešu tas ir tikai darbs. Kas par to, ja esam jau sen nopirkti?
Noslēguma vietā
Neceriet, protams, nestāstīšu neko par šo romānu, lasiet to paši. Vēl tikai viena piebilde par situāciju Herberta Cukura frontē. Pēdējais, ko atradu, ir ziņa aģentūras LETA arhīvā, kas datēta ar 2015. gada 21. martu. Tās virsraksts ir pietiekami izteiksmīgs – Ģenerālprokuratūra arī pēc atkārtota lūguma Izraēlai nav saņēmusi informāciju saistībā ar Cukuru, savukārt lietas būtība izteikta rindkopā «.. pēc publikācijām masu medijos par Dana Raviva un Joses Melmana grāmatas Spiegi pret Armagedonu izdošanu, kurā aprakstīts, kāpēc un kā noslepkavots Cukurs 1965. gadā, Ģenerālprokuratūra 2012. gada vasarā Izraēlas kompetentai iestādei nosūtīja tiesiskās palīdzības lūgumu sniegt viņu rīcībā esošos pierādījumus par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā Latvijas teritorijā 1941. gadā. Arī pēc atkārtota lūguma nosūtīšanas pērn septembrī atbilde nav saņemta.»
Ja jau Herberts Cukurs ir tik acīm redzams nacists un masu slepkava, kas tur ko slēpt? Ja nu vienīgi nesmuku pleķi uz mundiera.