Ķīpsalas grāmatu svētkos vakar īpašs notikums bija pazīstamajam sabiedriskajam darbiniekam un arī dzejniekam Normundam Beļskim – klajā nāca viņa dzejoļu krājums Savādā pasaule. To varētu dēvēt par viņa pēdējos divdesmit gados tapušo bērnu dzejoļu apkopojumu.
Iedvesmoja meita
Grāmatā Savādā pasaule apkopotas vairākos Normunda Beļska daiļrades posmos tapusī dzeja bērniem, tajā ir gan eksistenciālas un nopietnas tēmas, gan rotaļīgas un asprātīgas epizodes. Šis krājums bagātināts ar 36 krāšņām mākslinieces Ilzes Emses-Grīnbergas ilustrācijām. «Pirms gada aizgāju uz grāmatu apgādu Jumava un teicu, ka esmu apkopojis lielāko daļu no bērnu dzejoļiem, kurus esmu rakstījis dažādos laika periodos, sākot no 1996. gada – pat grūti pateikt, kāpēc es to neizdarīju agrāk. Man ir liels prieks, ka šī grāmata ir iznākusi, šis posms ir noslēdzies, es tagad šīs durvis varu aizvērt un iet nākamo posmu: mazbērnu gan man vēl nav, taču noteikti vēl kaut ko rakstīšu bērniem,» stāsta Normunds Beļskis. «Man pašam bērnībā mirkļi pie grāmatām bija vieni no svarīgākajiem – to nevar aizstāt neviens dators. Protams, arī es lielāko daļu informācijas gūstu datorā, taču, ja gribu izbaudīt šo mākslas mirkli, tad man vajag grāmatu. Es nevaru labu grāmatu lasīt planšetē, tas nav tas.»
Interesants ir iemesls, kāpēc Normunds 1996. gadā pievērsās bērnu dzejai. «Mana meita tolaik tuvojās četru gadu vecumam, un viņa sāka uzdot neskaitāmos kāpēc – domāju, kā viņai labāk visu pastāstīt?! Sāku rakstīt dzejoļus kā atbildes uz šiem viņas kāpēc, lai varētu labāk paskaidrot, kā es šo pasauli uztveru, pēc tam viņai šos dzejoļus lasīju priekšā. Kā viņa tos uztvēra? Domā, es atceros?!» aizgūtnēm smejas Normunds. «Pēc tam nejauši satiku Knīpu un knauķu vadītājas Vitu Siliņu un Edīti Putniņu. Viņas stāstīja, ka vajadzētu jaunas dziesmiņas, vai man neesot dzejoļu? Es teicu, ka esmu kādu čupiņu sarakstījis, varētu tos iedot. Viņas saka – klau, iedod tos Jānim [Lūsēnam]! Kāpēc ne! Es viņu atcerējos no laikiem, kad strādāju Latvijas Radio – Mikrofona koncertos ar viņu, tāpat kā ar daudziem citiem, bija sanākusi saskarsme (Normunds 80. gadu beigās bija muzikāli informatīvās programmas Mikrofons redaktors – aut.). Tā šie dzejoļi burtiski dažās nedēļās pārtapa dziesmās. Šo ciklu Savādā pasaule vēlāk ierakstīja studijā un Igo to iedziedāja – disks tika vairākkārt izdots, bet dažas dziesmas, piemēram, Alises iela, joprojām tiek dziedātas ļoti bieži, tās dzīvo savu dzīvi.»
Dzeja var būt arī sāpīga
Jāpiebilst, ka daži šī cikla dzejoļi ir arī emocionāli ļoti smagi – kaut vai tā pati Alises iela. «Divpadsmit gadus nostrādāju Iekšlietu ministrijā, vadīju preses centru, tas būtībā bija ļoti smags darbs. Skumjie dzejoļi lielā mērā saistās tieši ar darbu. Strādāju kopā ar kolēģēm – Ievu Zvīdri (Rekšņu), Vitu Noriņu, Lindu Mūrnieci (Abu Meri) – meitenes un bieži arī es viņām līdzi brauca filmēt uz tā saucamajiem pritoniem, kur bērnus izņēma no nelabvēlīgajām ģimenēm – tajās bija alkoholiķi un narkomāni. Pēc tam šos bērnus veda uz patversmi Alises ielā. Iespējams, daudzi no šiem bērniem, tikai tur nokļūstot, pirmoreiz mūžā nomazgājās, taču, lai arī kādi būtu bijuši dzīves apstākļi, viņi vienalga gaidīja, kad atnāks vecāki… To bērnu acis man urbās cauri ne tikai dienā, bet kādreiz arī sapņos. Alises iela patiesībā ir maziņa, bet manā dzejolī tā ir liela – kā visu šo bērnu skumjas, sāpes un ciešanas, ilgas pēc mātes un tēva un iekšējā nesapratne, kāpēc tā notiek tieši ar viņiem.» Turklāt albuma un koncertprogrammas sagatavošanā nācās ieviest korekcijas – traģisku iemeslu dēļ. «Kad disks bija praktiski ierakstīts un sākām gatavot programmu, notika nelaime Talsos. Es pats tur biju kā ministrijas pārstāvis, traģēdijas vietā ierados burtiski divas minūtes pēc notikušā... Man bija jādara savs darbs – jāinformē prese, jābrauc uz Panorāmu, jāstāsta par notikušo un padarīto utt. Tas bija viens no mana mūža smagākajiem brīžiem. Pēc tam visa radošā grupa sanācām kopā un nolēmām šo disku, kā arī koncertu ciklu akcentēt kā māksliniecisku veltījumu traģēdijā cietušajiem, lai gan tas netika speciāli tam rakstīts. Pirmais bija piemiņas koncerts Talsos.»
Savādās pasaules koncertcikls tiek atjaunots – sākot no 6. marta, katru svētdienu tas izskanēs vairākos kultūras namos. «Protams, es vēlējos, lai šī grāmata dzīvotu, tāpēc ziemā uzrunāju Jāni Lūsēnu un pastāstīju, ka būs šāds projekts. Jānis teica – tad vajag šīs dziesmas atdzīvināt jaunās skaņās! Piezvanījām Aijai Andrejevai, kurai Jānis gribēja aranžēt šīs dziesmas, un tā nu ir tapušas jaunas aranžijas 13 dziesmām, kuru tekstos ir izmantoti dzejoļi no šīs grāmatas. Tā būs prezentācijas koncertu sērija vairākos novados – Jelgavā, Tērvetē, Dobelē, Kandavā, Aucē un citur. Šie būs labdarības koncerti, bez maksas, turklāt daļu no grāmatām mēs dāvināsim daudzbērnu un maznodrošinātajām ģimenēm.»
Dziesmu tekstu autors
Normunds Beļskis ir arī vairāku pazīstamu dziesmu tekstu autors – pati pirmā bija 1981. gadā tapusī Tomēr jāpadomā. «Es vēl biju jauns gurķītis, iesācējs literāts, bet te kādā dienā man piezvanīja [komponists] Zigmars Liepiņš un teica, ka gribot ar mani satikties – es gandrīz nokritu. Tolaik saziņa vēl notika pa vecajiem, stacionārajiem telefoniem, es uzreiz cītīgi pierakstīju vietu un laiku, kur man jābūt, lai, nedod dievs, neaizmirstu,» smejoties atceras dzejnieks. «Kad satikāmies, viņš piedāvāja pamēģināt uzrakstīt kādu dziesmu – uzrakstījām šo un vēl dažas, bet Tomēr jāpadomā tolaik kļuva par teju visu diskotēku hitu.» Vēlāk radušies dzejoļi daudzu citu mūziķu skaņdarbiem – Eināram Vītolam, Alfrēdam Madžulim, Aivaram Hermanim, Arnim Mednim (slavenais Radio Radio), Igo, viena dziesma pat Pitam Andersonam. Ar īpašu prieku Normunds atceras sadarbību ar Opus Pro. «Tas bija 1986. gads, viņu pirmā programma, lielākā daļa tapa ar maniem vārdiem. Es jau vidusskolas laikos biju smagā roka piekritējs, sapazinos ar Hari Zariņu un Gunti Vecgaili. Kādas divas vai trīs dziesmas no šīs programmas izskanēs arī pašreizējā Opus Pro jubilejas tūrē – Mīļā, Sveiks lai dzīvo, Svētuguns. Mēs tolaik daudz ko piedzīvojām – vajadzēja iziet dažādas tarifikācijas skates, mēs pat brīnījāmies, kā tas viss izgāja cauri un tika apstiprināts!» Jāpiemin arī sadarbībā ar Jāni Lūsēnu tapušais romantisku un nacionāli patriotisku dziesmu cikls Kā maigi dzelošs rožu krūms (1999), tāpat arī dzejas cikls Vēstules uz bruģa kopā ar Juri Kulakovu (2005) un rokopera Izredzētais ar grupas Jumprava piedalīšanos (2006). No bērnu repertuāra – mūzikls Īkstīte (2001–2002), kas Dailes teātrī bija apritē vairāk nekā divas sezonas, to noskatījās vairāk nekā 55 000 skatītāju.
Šobrīd Normunds strādā pie pieaugušo dzejoļu grāmatas, taču – ne tikai. «Tā nu ir sanācis, ka ik pa brīdim piezvana kāds komponists un apvaicājas, vai neesmu kaut ko jaunu uzrakstījis. Pagājušajā ziemā diezgan labi rakstījās – tāda kā nedaudz nostalģiska, ar rudens nokrāsu apveltīta mīlas lirika. Aizsūtīju šos dzejoļus kādam labi pazīstamam komponistam, kas ir mans skolasbiedrs – Mārim Lasmanim. Nebiju sen saticis, nejauši satikāmies manā darbavietā. Viņš man jau pēc diviem mēnešiem, augustā, zvana un saka – varētu tev kaut ko parādīt! Izrādās, viņš sakomponējis mūziku 18–19 dzejoļiem. Pašlaik viena dziesma jau ir ierakstīta, veidojam programmu, un ceru, ka rudenī varētu būt gan koncerti, gan disks.»
Darbs palīdz dzejai
Normundam Beļskim ir ļoti bagātīga politiski sabiedriskā darba pieredze – viņš bijis Augstākās padomes deputāts, desmit gadus strādājis Iekšlietu ministrijā pie ministriem Ģirta Valda Kristovska, Daiņa Turlā, Andreja Krastiņa, Jāņa Kaksīša, Ziedoņa Čevera, Jāņa Ādamsona, Roberta Jurdža un Mareka Segliņa, vēlāk bijis veselības ministru Gundara Bērziņa, Vineta Veldres un Baibas Rozentāles padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos. «Esmu strādājis ar ļoti daudziem un dažādiem ministriem – katrs man ir devis kaut ko interesantu, no katra esmu kaut ko guvis un par visiem varu teikt tikai labu,» norāda Normunds. Interesanti, ka ne visi priekšnieki pat zinājuši, ar ko šis darbā solīdais un nopietnais vīrs nodarbojas brīvajā laikā. «Atceros kuriozu, kas saistīts ar brīnišķīgo un jauko cilvēku ģenerāli Aloizu Visvaldi Blonski. Kad bija diska Savāda pasaule prezentācija turpat pie Iekšlietu ministrijas esošajā viesnīcā Rīdzene, es kolēģiem dalīju ielūgumus, iedodu to arī Blonskim. Viņš to lasa un visā nopietnībā prasa – klausies, tas tev brālis vai kas? Un kā gadījies, ka jums ir vienāds ne tikai uzvārds, bet arī vārds? Mūsu attiecības darbā vienmēr bija lietišķas, viņš pat iedomāties nespēja, ka man ir šādas radošās izpausmes!» smejas dzejnieks.
Pašlaik Normunds Beļskis ir Rīgas Austrumu slimnīcas (kādreizējais Gaiļezers) sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs, arī slimnīcas Atbalsta fonda izpilddirektors. «Nekad neesmu domājis, vai rakstīt daudz vai maz. Protams, es būtu priecīgs, ja dzejai varētu veltīt daudz vairāk laika, taču man ir atbildība pret ģimeni, kas man ir ārkārtīgi svarīga. Kā dzejnieks es savu ģimeni pilnā apmērā nevarētu nodrošināt, tāpēc ir jāstrādā, lai gan darbi man vienmēr sanākuši kaut kā ne pārāk poētiski,» pasmaida Normunds. «Arī šobrīd rodas dažādas [dzejoļu] vīzijas, un ir grūti pateikt, kad tās rodas – vai no rīta, iznākot uz terases un vērojot putnus, vai kādreiz pamostoties naktī. Ja dzejolis atnāk naktī, tad neko darīt – ceļos augšā, eju pie rakstāmgalda un to pierakstu, jo tas veidojas no dažādiem brīžiem. Ja kādu ilgāku laiku nekas nerakstās, uznāk gandrīz vai depresija, un tad darbs ir tas, kas palīdz to visu izturēt un neiekrist depresīvās notīs. Dzeja zināmā mērā ir kā mans dvēseles patvērums. Ceru, ka pensijā varēšu nodoties tikai literatūrai un rakstīt atmiņu memuārus. Esmu tomēr diezgan daudz ko piedzīvojis.