Marta Elīna Martinsone. Nemeklē vainīgos, bet atbildes
 
JAUNĀ REŽISORE Marta Elīna Martinsone zina, ka ziemā ar mašīnu pārvietoties būtu ērtāk, bet viņai nav autovadītājas tiesību – tikai tāpēc, ka ļoti patīk braukt ar riteni. Pat slapjš sniegs tam nav šķērslis ©F64

«Mans mērķis nav skatītāju sasmīdināt vai saraudināt, bet – ja kaut vienam skatītājam no simta uz skatuves redzētais dzīvē kaut ko maina, ir vislielākais gandarījums,» saka jaunā režisore Marta Elīna Martinsone. Svētdien Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrāde viņas iestudējumam Gaidot Gintu.

Henrika Ibsena lugā Pērs Gints Solveiga pavada savu mūžu, gaidot mīļoto. No vienas puses, viņa iemieso absolūtu uzticību un šķīstu mīlestību, bet no otras – tas ir skumjš stāsts par sievieti, kuras dzīve ir pavadīta sastingušā stāvoklī. Šajā izrādē runā mūsdienu Solveigas – sievietes, kuras ir gaidījušas vai joprojām gaida savu mīļoto vai kādu netveramu, nenodefinējamu mīlestību. Tie ir stāsti par vientulību, ilūzijām un cerībām, bet visvairāk par to, kas tieši ir tā mīlestība, kuru mēs visi meklējam. Lomās: Madara Botmane, Jana Čivžele un Daiga Kažociņa. Par mūziku izrādē atbildīgs Andris Indāns, par video – Zane Zelmene, bet par gaismām – Jūlija Bondarenko.

Par ilūzijām un cerībām

«Pēra Ginta un Solveigas stāsts man liekas interesants tieši Solveigas kontekstā, un ideju par šādu izrādi loloju jau vairākus gadus. Gan klausoties, ko runā draudzenes, draugi un paziņas, gan dzirdot citus attiecību stāstus, man likās, ka tiem visiem ir zināma saistība ar Ibsenu un viņa Pēru Gintu. Arī man pašai šī tēma ir ļoti personiska,» atzīst Marta Elīna Martinsone, uzsverot, ka izrādes pamatā ir dokumentāli stāsti, ko sievietes, kuras dzīvo tepat līdzās, viņai uzticējušas. Kopā ar aktrisēm tie īsināti un pilnveidoti, un, sniedzot savu interpretāciju, izrādes radošā komanda nemeklē vainīgos, bet atbildes. Vai ir iespējams kādu sagaidīt? Vai ir vērts? Un ko tieši mēs visi gaidām?

Režisore domā, ka cilvēki mīlestību ir mitoloģizējuši. «Romantiskās komēdijas un grāmatas par mīlestību uzbur ļoti konkrētu sajūtu, kāda tad ir tā īstā mīlestība, un, kad līdzīgas emocijas cilvēki piedzīvo dzīvē, viņi šaubās, vai tas ir pa īstam – jo nav pietiekami jaudīgi, jo nav tā kā grāmatā vai filmā... Bet tā jau dzīvē nenotiek. Un tāpēc, manuprāt, ļoti daudzas attiecības arī izirst. Jo, tikko parādās pirmās problēmas, liekas: liktenis nav lēmis mums būt kopā. Un tamlīdzīgi. Un tad arī sākas tā gaidīšana – citas attiecības neveidojas, jo tu ilgojies pēc cilvēka, ko esi izdomājis. Pēc prinča baltā zirgā. Bet skaidrs, ka nav tāda,» stāsta jauniestudējuma režisore, paužot cerību, ka izrāde palīdzēs rast atbildi, kā izrauties no gaidīšanas, cerību un ilūziju pasaules, kā dzīvot reālu dzīvi un atrast īsto mīlestību. «Mums ir sieviešu stāstu izrāde, bet patiesībā – tā īsti nav dalāma dzimumos, jo tās pašas jūtas, emocijas un sāpes piedzīvo arī vīrieši,» uzskata režisore.

Ļoti personiska izrāde

Marta atklāj, ka izrādē iekļauta arī pašas attiecību pieredze. «Man jau arī pusaudzes gados patika ilgoties un fantazēt, un skaidrs, ka reālā pasaule ar skaisto un bagā, to fantāziju pasauli nu nekādi nevarēja konkurēt. Jā, šī izrāde man ir ļoti personiska, jo arī pašai dzīvē pienācis brīdis, kad šķiet, ka kaut kas ir jāmaina – jātiek vaļā no ilūzijām un idealizēšanas. Skaidrs, ka pilnībā no tā tikt vaļā nav iespējams, bet vismaz – kā ar to sadzīvot.»

Gaidot Gintu ir jaunās režisores pirmā patstāvīgā izrāde. Viņa ir sadarbojusies ar Ingu Gaili, Dirty Deal Teatro (DDT) iestudējot izrādi Trauki, ar Andri Kalnozolu, turpat DDT strādājot ar Benzīnvīru. Ir bijuši arī dažādi citi performanču projekti un mini izrādes, bet šajā darbā gan režija, gan telpa un pat kostīmi ir pašas izloloti. «Tas nebija vienkārši, bet man ļoti gribējās uzburt savu pasauli. Un, protams, redzēt dzīvē tās bildītes, kas ir galvā, ir ļoti interesanti,» atzīst jaunā režisore.

Interesē un dara laimīgu

Bērnībā Marta līdzīgi kā daudzas mazas meitenes sapņoja kļūt par aktrisi, taču šis sapnis diezgan ātri nomiris dabīgā nāvē, jo no apkārtējiem dzirdēts, ka viņa vizuāli nav radīta skatuvei. Tad arī šis sapnis pārgāja un tā vietā nāca citi. Vecāki viņu uz teātri neveda, jo arī paši negāja. Skolas gados Martai teātris nepatika, jo tas likās kaut kas ļoti pārspīlēts. «Teātri no jauna sāku atklāt tikai pirms četriem pieciem gadiem. Palēnām iepazinu dažādus teātrus, līdz sapratu, ka tajā var apvienot visu to, ko man patīk darīt – rakstīt un stāstīt stāstus, tos vizualizēt. Turklāt teātris ir dzīvs un katru vakaru citāds. Jā, darbs teātrī ir ļoti stresains, bet reizē arī ļoti interesants. Skatuve ir vieta, kur var realizēt fantāzijas, un tas mani ne tikai interesē, bet arī padara laimīgu.»

Tiesa, to viņa saprata tikai pēc tam, kad jau bija ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, pusotru gadu nostrādājusi Berlīnē, kur darījusi pavisam vienkāršu fizisku darbu, un izstudējusi ASV laikmetīgo mākslu Eseksas universitātē Anglijā, kur ieguvusi maģistra diplomu. «Atgriezusies no Anglijas, sāku strādāt – kā brīvprātīgā palīdze Latvijas Teātra darbinieku savienībā. Bija iespēja aiziet uz ārvalstu teātru izrādēm, un tas bija impulss, ka man gribētos to pamēģināt. Un tad es pa kluso iestājos Kultūras akadēmijā, kur laimīgas sakritības rezultātā mani arī paņēma. Pa kluso tāpēc, ka negribēju izgāzties, jo pārliecības, ka tur tikšu, nebija,» atzīst jaunā režisore.

Nastavševs, Šmits, Sīlis

Uzzinot, ka meita iestājusies režisoros, vecāki bijuši ļoti pārsteigti un brīnījušies, pa kuru laiku viņu sācis interesēt teātris. Nu jau arī vecāki teātri apmeklē biežāk, seko līdzi jaunumiem, un tēvs jau pat zinot, kad ir pirmizrādes meitas mīļākajiem režisoriem. «Beidzot arī viņiem ir viedoklis par izrādēm, tas arvien attīstās un kļūst atvērtāks. Viņiem ļoti patika Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī, ko pat nebiju gaidījusi. Tā ir mana pagājušās sezonas mīļākā izrāde, par kuru domāju, ka vecākiem varētu arī nepatikt, bet – viņi bija ļoti sajūsmināti,» Marta priecīgi stāsta. Un viņa neslēpj, kuri ir viņas mīļākie režisori. «Viens no tiem ir Vladislavs Nastavševs, kas ļoti sāpīgi un tieši spēj runāt par lietām, ko citi režisori bieži vien noklusē vai retušē. Viņš runā ļoti godīgi, un tas man patīk. Otrs ir Gatis Šmits, kas bija viens no maniem pasniedzējiem. Esmu palīdzējusi viņam pie vairākiem projektiem, tādējādi no viņa arī mācījusies. Man ļoti patīk, kā Gatis taisa izrādes. Man šķiet, ka viņš ir racionālāks nekā Nastavševs, bet viņš vienmēr atrod interesantas tēmas, un viņa idejas lidojums ir precīzs, gaumīgs un vienmēr ir ļoti iedvesmojošs. Kas vēl? Laura GrozaĶibere, kas pēdējā laikā ir uztaisījusi ļoti iespaidīgas izrādes. Valters Sīlis, kas prot apvienot aktuālo un sociālpolitisko, neaizejot didaktikā, un tas ir ļoti forši,» Marta ar prieku slavē savu kolēģu veikumu, piebilstot, ka viņai patika arī strādāt kopā ar Andri Kalnozolu, kurš, viņasprāt, daudz ko interesantu varētu paveikt gan kā režisors, gan kā dramaturgs.

Cita līmeņa uztraukums

Bet sapni par aktrises profesiju Marta daļēji ir piepildījusi. Studiju laikā Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistrantūrā viņa spēlēja savas kursabiedrenes Ingas Gailes kursa darbā – izrādē Mūsu Silvija debesīs Ģertrūdes ielas teātrī. «Ir gadījies spēlēt arī dažādās performancēs un meistarklasēs, bet – tā nav mana lieta. Es pārāk uztraucos, nespēju īsti pieslēgties. Bet es labprāt pamēģinātu vēl kaut ko, kaut vai tikai tādēļ, lai izsistu sevi no komforta zonas, lai pārāk ērti neiesēstos režisora krēslā,» Marta pasmaida un teic, ka, viņasprāt, režisoram tāda pieredze ir ne vien noderīga, bet pat ļoti vajadzīga – lai labāk saprastu, ko no aktiera var prasīt un kas ir neiespējami.

Interesanti, kā režisorei viņai nav uztraukuma pirms pirmizrādes? «Ir. Šausmīgs,» Marta vaļsirdīgi atzīstas, norādot, ka tas ir pavisam cita līmeņa uztraukums – jo vairs neko nav iespējams ietekmēt. «Tas ir tāds stress, kādu nekad iepriekš dzīvē neesmu piedzīvojusi.»

Marta Elīna MARTINSONE

• Režisore

• Dzimusi 1986. gada 3. maijā Rīgā

• Izglītība: Rīgas Franču licejs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, Eseksas universitātes Mākslas vēstures un teorijas fakultāte, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Teātra mākslas maģistrantūra (2014)

• Iestudētās izrādes: kursa darbs Viņa sieva (Mākslas centrā Totaldobže, 2013), diplomdarbs Asinskāzas (LKA Teātra mājā Zirgu pasts), sieviešu tiesību varietē Trauki (kopā ar Ingu Gaili, Dirty Deal Teatro, 2014), sirreāla biogrāfija Benzīnvīrs (kopā ar Andri Kalnozolu, Dirty Deal Teatro, 2015), Gaidot Gintu (Ģertrūdes ielas teātrī)

• Latvijas literatūras gada balvas 2015 režisore

• Neprecējusies