22. janvārī kamerorķestris Sinfonietta Rīga uz skatuves tikās ar vienu no unikāliem mūziķiem – vijoles solo un atskaņojuma vadīšana ne diriģenta, bet vadošā vijolnieka ampluā bija uzticēta ekspresīvajam somam Pekam Kūsisto.
Viņš ir viens no retajiem vijolniekiem, kas neaprobežojas ar individuālās meistarības slīpēšanu nevainojamas repertuāra interpretācijas meklējumos, bet, būdams lielisks profesionālis un faktiski sava instrumenta fanātiķis, brīvprātīgi un pat ļoti labprāt eksperimentē dažādos mūzikas stilos un žanros. Par Peku Kūsisto var teikt, ka spēlēšanas brīdī vijole, parastā vai elektriskā, kļūst par viņa ķermeņa daļu. Tajā vibrē pulsējoša, dzīva enerģijas plūsma, kas pozitīvi uzlādē un aizdedzina gan mūziķus, gan auditoriju, radot reti sastopamu līdzpārdzīvojumu. Mūsu vijoļspēles tradīcijās, kas sakņotas galvenokārt krievu skolā, valda zināms akadēmiskums, un tikai retajam Rietumeiropā skolotam vijolniekam veicas sasniegt tādu brīvības pakāpi savā spēlē, kāda piemīt Pekam Kūsisto, te muzicējot kā solistam ar orķestri klasiskajā repertuārā, te spēlējot tautas mūziku, te pievēršoties elektroniskiem eksperimentiem un kaverversijām. Ne katram tā ir piemērota vai nepieciešama, taču kā atskaites punkts vijolnieku tomēr neierobežotajām mākslinieciskās pilnveidošanās iespējām ļoti iedvesmojoša.
Koncerta repertuārā šoreiz skanēja Mocarts, Haidns un 20. gadsimta skaņražu Čārlza Aivsa, Alfrēda Šnitkes un Ārnes Nūrheima skaņdarbi. Raibs muzikālais audums ar teatrāliem elementiem (Šnitke un Haidns) un asprātīgām situatīvām intermēdijām ar ekspromtā atskaņotām improvizācijām par somu tradicionālās mūzikas tēmām, kas liks šim koncertam palikt atmiņā, iespējams, ilgāk par citiem. Sinfoniettas mūziķi labi jūtas gan 20. un 21. gadsimta mūzikā, gan atskaņojot Mocartu un Haidnu. Interpretācija vairāk atkarīga no diriģenta, šajā gadījumā atskaņojuma vadītāja, ciktāl, protams, runa nav par elementārām kļūdām vai intonatīvām neprecizitātēm. Peka Kūsisto laikmetīgajā mūzikā ir kā zivs ūdenī, tāpēc šoreiz arī programmas laikmetīgā daļa izskanēja pārliecinošāk – Aivss, Nūrheims un Šnitke, izrādot gan orķestra simpātijas pret 20. gadsimta mūziku, gan mūziķu meistarību un fleksibilitāti, kas šim repertuāram nepieciešamas.
Mocarta koncerts vijolei ar orķestri La mažorā izskanēja ļoti ekspresīvi un artikulēti, ar savu humora dzirksti un Pekas Kūsisto virtuozu solo, lai gan pati interpretācija Mocarta lasījuma akadēmiskākas versijas piekritējiem varēja šķist diskutabla. Nevar noliegt, ka vijolnieka spilgtā muzikālā un arī personiskā individualitāte šajā koncertā dominēja, taču tā arī pārsteidza un apbūra ar atbruņojošu bērnišķu prieku par katru skaņu, katru noti, katru kustību, iepūšot dzīvību dažādu gadsimtu partitūrām un kliedējot citkārt mazliet neveiklu klusumu. Piemēram, pirms Mocarta skaņdarba pāris pūšaminstrumentālistiem aizķeroties aizskatuvē, Kūsisto vienkārši vērsās pie publikas ar tekstu: «Kamēr mēs gaidām kolēģus, es jums labāk kaut ko uzspēlēšu!» Un ļauj skanēt somu tautas mūzikas improvizācijai apmēram minūtes garumā. Pēc Mocarta, ovācijām nerimstoties, mūziķis atgādināja, ka tas jau vēl nav viss, koncertam ir arī otrā daļa... Šāda komunikācija ar auditoriju nav tradicionāla, bet patīkami atsvaidzina ierasto ar skatuves malu iezīmēto dalījumu mēs zālē un viņi uz skatuves, cilvēciski atraisot dialogu un enerģijas apmaiņu vēl intensīvākā formā.
Muzikālās kvalitātes aspektā gribas izcelt Šnitkes MozArt a la Haydn performanci, kur mūziķi vairākkārt mainīja atrašanās vietu uz skatuves, bet solistes ampluā līdzās viesim mirdzēja Sinfoniettas 1. vijole Marta Spārniņa. Lai gan, taisnību sakot, vienā programmā un vienā tās daļā apvienot šo Šnitkes opusu ar Haidna Atvadu simfoniju, kur mūziķi cits pēc cita pamet skatuvi un kas ir Šnitkes citātu avots, ir mazliet par daudz, turklāt Haidns pēc Šnitkes simfonijas pirmajā daļā saļodzījās arī intonatīvi. Tomēr šķiet, ka Sinfoniettai radošā sadarbība ar Peku Kūsisto ir katru individuāli un visus kopā iedvesmojoša pieredze. Turklāt, šķiet, viņi visi ir apveltīti ar līdzīgu pasaules uzskatu un attieksmi pret mūziku un dzīvi vispār – dariet to, kas jums patīk, un dariet to pēc iespējas labāk, jo jums taču tas patīk!