Rakstnieks Māris Bērziņš. Tās gaidas, neziņa, priekšnojautas

 
Māris Bērziņš: «Kāpēc mēs esam tik dažādi? Viens ir bagāts, cits ir nabags, viens nodzīvo līdz 90 gadiem, cits nomirst gada vecumā. Neesmu liels baznīcā gājējs, bet man liekas, ka dvēselei ir gan priekšvēsture, gan būs arī nākotne. Karma... es to ņemu par pilnu» ©F64

«Stāsts jau nav ne par latviešiem, ne par žīdiem, ne par vāciešiem, bet par cilvēku, par izvēlēm ekstremālos apstākļos,» par savu romānu Svina garša saka rakstnieks Māris Bērziņš. Romāns klajā nāca pirms nepilna gada, šovakar tā dramatizējuma pirmizrāde Nacionālajā teātrī.

Mazais cilvēks no Torņakalna

Romāns tapis sērijā Latvija. XX gadsimts, tajā, rakstnieces Gundegas Repšes uzrunāti, piedalās 13 latviešu rakstnieki, katrs raksta par noteiktu Latvijas 20. gadsimta vēstures periodu. Tūlīt pēc klajā nākšanas romāns Svina garša kļuva vienu no apspriestākajiem darbiem. Romāna darbība aptver nepilnus trīs gadus laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam. Torņakalna mālderzellis Matīss Birkens galvenokārt dzīvo grāmatu pasaulē, remontē dzīvokļus un cer atrast mūža mīlestību, bet 1940. un 1941. gadā Latvijā strauji nomainās lielvalstu varas, un puiša dzīve kardināli mainās. Matīss nevēlas karot ne vienā, ne otrā frontes pusē, mēģina būt malā, protams, tas neizdodas.

«Grūti pateikt, ar ko šis darbs paņēma. Varbūt ar to, ka tā centrā ir tā saucamais mazais cilvēks... Kārlis Gustavs Jungs saka, ka autors par savu darbu neko objektīvu pateikt nevar, jo viņš ar to ir kā viens vesels. Un šis romāns mani nemaz tik viegli nelaiž vaļā, es vēl tagad par to domāju, netieku vaļā. Ne jau tā, ka es gribētu kaut ko pārrakstīt, bet domas iešaujas prātā ik pa laikam,» atzīst Māris Bērziņš.

Rakstniekam neesot ne jausmas, kāda būs izrāde, jo ne viņš piedalījies dramatizējuma veidošanā, ne mēģinājumos. Vienīgā viņa līdzdalība ir tā, ka izrādes radošo komandu izvadājis pa romāna norises vietām – Torņakalnu, kur «dzīvo» gan romāna varoņi, gan arī viņš pats. Pie šī darba iestudējuma, kurā atainoti tik seni notikumi, strādā trīsdesmitgadnieku paaudze, un, protams, lielais nezināmais ir tas, kāds būs viņu skatījuma leņķis. «Dramatizējuma autoram un režisoram Valteram Sīlim, iespējams, ir pastiprināta interese par šo vēstures posmu, vispār – vēsturi,» domā Māris Bērziņš. Kā zināms, Valters Sīlis veidojis izrādes Leģionāri, Veļupes krastā, Barikādes.

Iemigusī sabiedrība

Rakstnieks Māris Bērziņš atzīst, ka sērijā Latvija. XX gadsimts «vadītāja» Gundega Repše gribējusi, lai viņš raksta par vācu laiku, jo par baigo gadu jeb 1940. gadu darbu raksta viņa pati, tomēr viņš gribējis atkāpties laikā, jo bijis grūti sākt uzreiz ar karu, gribējis arī iepazīstināt ar varoņiem. «Man arī likās interesants posms no 1939. gada, kad karš jau bija sācies Eiropā. Tās gaidas, neziņa, priekšnojautas...» stāsta Māris Bērziņš. Diezgan daudz viņš studējis vēsturiskus materiālus, bet diezgan daudz arī «paņēmis» no paša un savu tuvinieku dzīves. «Romānā Matīss svarīgu atziņu gūst jau kara sākumā – redz, pēkšņi svarīga kļuvusi tautība, miera laikos tā nebija, Latvijā visi normāli sadzīvoja – latvieši, krievi, ebreji, vācieši un vēl citi, bet tad pēkšņi politikas dēļ viss mainās, viena tauta kļūst slikta. Un tā joprojām notiek pasaulē, bieži reliģisku motīvu dēļ, tautības dēļ, bet galvenokārt – naudas dēļ vai cita labuma dēļ. Militāri rūpnieciskais komplekss nevar iztikt bez kara, jo kaut kur tās patronas un šautenes, un pārējā tehnika, kas saražota, ir jāliek. Vakar man prātā iešāvās traka doma, kas noteikti nebūs populāra. Teicu sievai – karš ir nežēlīgs, bet varbūt tas ir nepieciešams, jo tas sabiedrību satricina, noliek to ekstremālos apstākļos, un tad cilvēks var parādīt savu pasaules uzskatu, attieksmi, izvēles. Protams, labāk, ja kara nav. Pie savas mājas piekarināju hipiju miera simbolu, jo uzskati man ir pacifistiski. Lielā mērā tādēļ, ka esmu dienējis, krievu laikos, turklāt jūras kājniekos. Arī miera laikos manevros cilvēki iet bojā, piemēram, tanks pārbrauc pāri... Diezgan daudz bija arī pašnāvības, lielākoties pazemošanas dēļ... Kad es dienēju, notika karš Afganistānā, no turienes veda ievainotos uz Kaļiņingradas kara hospitāli, un mums tie bija jātransportē. Jauni puiši, tādi paši kā es tolaik, bija ar norautām rokām, kājām, uzšķērstām iekšām... Briesmīgi skati,» atceras Māris Bērziņš. «Mūsu paaudze dzīvo priekšstatos par karu, jo, lai gan ir daudz filmu par to, pat samērā šausmīgas, bet tas tomēr ir citādi. Tāpat kā ar Āfrikas badacietējiem – tie ir tālu, tas mūs neskar. Vēl neskar. Tautu staigāšana ir neizbēgama. 5. gadsimtā huņņu klejotāju ciltis Latvijai nojāja garām, bet pārņēma gandrīz visu Eiropu. Kad viņu vadonis Atila gāja bojā, pamazām nomierinājās, bet daudzi huņņi vai, pareizāk, tatāri palika Eiropā un asimilējās, tā ka Eiropa jau pirms pusotra tūkstoša gadu sajaukusi asinis. Mēs jūtamies smalki, sakām – esam no Indijas, un, iespējams, mēs atnācām tukšā vietā, bet, visticamāk, te kāds bija priekšā. Tautu staigāšana ir neizbēgama, jo īpaši mūsdienās, kad viss sekmē mobilitāti – transporta līdzekļi, GPS, kartes...»

Romānam Svina garša «atdoti» turpat trīs gadi no rakstnieka dzīves, veikts liels pētniecības darbs, un Māris Bērziņš atzīst, ka varot arī saskatīt līdzības starp šodienu un laiku pirms 2. pasaules kara. «Grāmatas sākumā esmu iekļāvis tibetiešu mūka vērojumu, kas publicēts, šķiet, 1940. gadā, bet, spriežot pēc raksta konteksta, var saprast, ka mūks bijis Eiropā pirms kara sākuma. Viņš saka, ka Eiropā cits citam grib pārgrauzt rīkli. Tagad ir līdzīgi. Ja nešauj, tad šķiet, ka viss ir kārtībā, bet karš bieži vien notiek šaurākā lokā, piemēram, kaimiņš karo ar kaimiņu, ģimenē sieva karo ar vīru, vecāki ar bērniem... Un negatīvās emocijas akumulējas, cilvēki neprot tās sublimēt pozitīvās emocijās. Turklāt sabiedrība šobrīd ir tādā kā iemigušā stāvoklī, kā autopilotā – darbs, mājas, televizors vai internets, un tā no dienas dienā, un brīvdienās aizbrauc uz lielveikalu, reizi gadā – ceļojumā. Patērnieciska dzīve ilgstoši nevar turpināties, satricinājumi ir vajadzīgi, lai kaut kas tiek pārvērtēts.»

Kad dvēsele pieaugusi

«Rakstniecībai pievērsos tikai ap 40 gadu vecumu. Ezotēriķi saka – fiziskais ķermenis pieaug līdz 20 gadiem, apziņa nobriest ap 30, bet cilvēka dvēsele pieaug ap 40 gadiem,» saka Māris Bērziņš, kurš līdz rakstniecībai nodarbojies ar dažādiem darbiem. Romāna Svina garša rakstīšanas laikā viņam bijusi Kultūrkapitāla stipendija, un, «kad mājās raksti, tad ir jāsamaksā rēķini, bet bikses un krekli jauni nav jāpērk, var humpalās nopirkt par trīs eiro». Pēc romāna Svina garša pabeigšanas pašam šķitis, ka kādu laiku neko negribēsies rakstīt, taču nu atkal esot darbos. Pašam patīkot askētisks dzīvesveids, jo citāds pat neesot iespējams, ja grib nodarboties ar rakstniecību. Ja pirms kāda laika «apzināti gājis uz rakstniecību», tad tagad šķiet – «ja aizrautos ar ko citu, teiksim, saules paneļu ražošanu, varētu arī nerakstīt. Varbūt.»

Lai uzturētu sevi formā, Māris Bērziņš reizēm skrien, bet ikdienā daudz staigā kājām. «Un diezgan daudz lasu antroposofiskos darbus, jo patīk tāda garīga zinātne, no tās izaugušas daudzas labas lietas,» viņš stāsta. Pats esot «gandrīz veģetārietis» un noteikti – zaļi domājošs, rūpējoties arī par to, lai taupīgi izmantotu resursus. Tā kā viņš dzīvo privātmājā, atkritumu šķirošana nav iespējama, jo ir tikai viens konteiners, bet pirms vairākiem gadiem to darījis, jo pie netālu esošajām daudzstāvu mājām esot bijuši salikti speciāli konteineri, bet kad tajos cilvēki metuši iekšā ko vien pagadās, tie likvidēti. «Tehnoloģiju progress ir pierādījums tam, ka cilvēka prāts attīstās, bet morāle neattīstās tik strauji. Arī atkritumu šķirošana parāda cilvēka paviršību un egoismu – daru, kā gribu, nedomāju par to, lai pasaule kļūtu labāka. Uzskatu, ka cilvēka vīzdegunīgajai un ciniskajai attieksmei būs sekas vai nu kara, vai citādu problēmu veidā. Diemžēl – visiem.»

Māris BĒRZIŅŠ

• Rakstnieks

• Dzimis 1962. gada 7. decembrī

• Precējies, meita Elza (25)

• Absolvējis Latvijas Universitāti (Ekonomikas fakultāte, rūpniecības ekonomikas specialitāte 1990), Tirdzniecības tehnikumu (sabiedriskās ēdināšanas tehnologa specialitāti, 1981)

• Strādājis par pavāru dažādos uzņēmumos (1978–1981), tirdzniecības inspektoru, meteorologu, sporta metodiķi, prečzini, krāsotāju (1983–1989). No 1989. gada ekonomists dažādos privātos uzņēmumos, no 1993. gada – Ekonomikas ministrijā. Bijis Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors (1998–2001), Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatora priekšsēdētājs (2001–2007)

• Grāmatas: romāns Ērika Trauma Sapnis (2003), īsprozas krājums Gūtenmorgens (2007), grāmata bērniem Resnais svešinieks (2008), lugu krājums Iztēlojies. Trīs lugas (2009), romāns Titāna skrūves (2011) u.c.

• Romāns Svina garša (2015) ieguvis Dzintara Soduma balvu literatūrā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā (2015)