Inese Mičule. Būt stipriem pārliecībā
«Jau pirms gadiem pieciem ar Māru runājām par to, ka vajadzētu iestudēt šo lugu. Tad nejutos tik spēcīga, bet tagad uzdrošinos mēģināt,» saka režisore Inese Mičule. Šovakar Jaunajā Rīga teātrī dramaturģes Māras Zālītes leģendārās lugas Pilna Māras istabiņa jauniestudējuma pirmizrāde.
Luga Pilna Māras istabiņa ir gandrīz vai režisores Ineses Mičules «vienaudze» – tā sarakstīta 1981. gadā, pirmo reizi iestudēta Jaunatnes teātrī, kas tolaik atradās tieši tajās pašās telpās, kur šobrīd mājo Jaunais Rīgas teātris. Režisora Pētera Pētersona un scenogrāfa Ilmāra Blumberga 1983. gadā veidotais iestudējums ar Uldi Pūcīti, Imantu Skrastiņu, Rūdolfu Plēpi un Andu Zaici galvenajās lomās sen kļuvis par latviešu teātra leģendu. Luga ir iestudēta arī latviešu teātrī Sanfrancisko, Sidnejā un Toronto, bet atkārtoti vēl nekad Latvijā.
Pārbaudījums ar dāvanām
Režisore Inese Mičule atzīst, ka, sākot strādāt pie šī iestudējuma, viņai daudzkārt vaicāts, vai nav bail ķerties klāt tik leģendāram darbam. «Tas bija cits laiks, citi cilvēki, cita sabiedrība, cits konteksts, absolūti viss bija cits. Ir citi laiki, cita paaudze, kurai gribas pārskatīt savu dzīvošanu, meklēt atbildes uz jautājumiem – kas dara mūs stiprus, kas vājus? Tas ir katras paaudzes atziņu ceļš. Šo ceļu ejot, var pārdomāt dzīves ideālus, pārliecību un vērtību pamatus, lai turpinātu tiekties, lai neapstātos, neizzustu. Vai tad vajag ļaut, lai tādi darbi, kas kādreiz iekustinājuši un uzjundījuši cilvēkos īpašas izjūtas, put un aiziet zudībā? Turklāt es jau neķēros klāt tai izrādei, kas tapa Pētersona režijā, es ķēros klāt šai izcilajai lugai. Pa savam,» saka režisore. Šoreiz režisores radošajā komandā ir scenogrāfe un kostīmu māksliniece Katrīna Neiburga un komponists Rihards Zaļupe, bet lomās gandrīz vai viss jaunā Rīgas teātra aktieru ansamblis – Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Andris Keišs, Vilis Daudziņš un citi.
Par šo lugu dramaturģe Māra Zālīte raksta: «Luga bāzēta uz folkloras un mītu motīviem. Māra – mitoloģiska būtne, mirušā tēva bērniem dāvā to, ko viņi visvairāk vēlas. Vecākajam dēlam mītisko galdautu («galdiņ, klājies!»), kas sniedz materiālu nodrošinājumu; vidējam dēlam – septiņjūdžu zābakus, kas ļauj apceļot pasauli; jaunākajam – cepuri, kas dara neredzamu un kā karavīram sniedz iespēju bez dzīvības briesmām uzvarēt kaujās. Māsai tiek dota iespēja rakstīt – talants. Taču balvas nesniedz cerēto laimi un piepildījumu. Varoņi cieš morālu sakāvi.»
Jauniestudējuma Pilna Māras istabiņa pirmizrāde, jauši vai nejauši, ieplānota tieši barikāžu 25. gadadienas atceres laikā, un režisore uzskata, ka tā labi iekļaujas šajā kontekstā. Inese Mičule: «Kad pirmo reizi iestudēja lugu, Latvija nebija brīva. Lugā tiek iedotas dāvanas, bet mums tika iedota brīvība – dāvana. Pelnīta vai nepelnīta? Es domāju, ka pelnīta. Un ko ar šo dāvanu darām? Korupcija ir? Ir. Patērētāju kultūra aug un zeļ? Aug un zeļ. Cilvēki iet projām pasaulē un neko nenes mājās, vēl vairāk – atnāk tukši no pasaules. Varonība ir virtuves līmenī, tieši tāpat kā virtuves līmenī visi zina, ko un kā vajag darīt, bet tad, kad ir jāiet un jādara, tad – nekā... Un tā varētu turpināt. Viss, ko saku, ir uzrakstīts lugā, izstāstīts kā pasakā. Šie jautājumi bija un būs – gan pirms, gan pēc simt gadiem, un ir arī šobrīd, un tas ir normāli. Nekas liels nemainīsies, ja mūsos nekas nemainīsies. Un, ja arī uzdodam šos jautājumus, atbildi jau mēs nezinām. Parastā atbilde ir – es jau labi daru savu darbu, lai tie pārēji arī dara savu darbu, un tad viss būs labi. Iespējams, ka tā arī ir – jāsāk mainīt sevi, nevar nostāties un teikt – es tagad mainīšu pasauli.» Režisore atzīst, ka tieši cilvēka ego esot visgrūtāk mainīt, jo tas «vienmēr bīdīs lietas apkārt», un pats labākais rezultāts būšot, ja ar šo izrādi izdosies «nevis klārēt gudrības, bet izsist, provocēt, kustināt, purināt, jundīt».
Ķert kaifu no tā, kas ir
Jaunajam Rīgas teātrim vienmēr būs īpaša vieta Ineses Mičules radošajā karjerā – tieši te 2008. gadā tapa viņas diplomdarba izrāde Fundamentālists, kas teātra repertuārā ir joprojām, un tieši šī izrāde režisorei atnesa pagaidām vienīgo Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada spilgtākā debija. Lai arī Inese Mičule strādājusi gandrīz vai visos profesionālajos teātros Latvijā, visražīgākā sadarbība viņai veidojas tieši ar Jauno Rīgas teātri. «Nezinu, kāpēc lugai Pilna Māras istabiņa vajadzēja gulēt manā grāmatplauktā 10 gadus, un pēkšņi tā realizējas tieši Jaunajā Rīgas teātrī – vietā, kur tā pirmiestudēta. Tas nav bijis pašmērķīgi, es piedāvāju ideju, šī teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis to akceptēja. Man materiāls atnāk, tas uzrunā, un teātris, kurā to varēšu iestudēt, agrāk vai vēlāk arī piemeklē mani un šo materiālu. Ar grūtībām, ar spiešanu taisītais nesanāk – par to esmu jau pārliecinājusies. Es ticu, ka tur augšā kāds visu saliek pa plauktiņiem. Saliek tā, ka ir tukšāka sezona un ir pilnāka sezona. Es paļaujos,» atzīst režisore.
Lai arī režisores diploms iegūts gandrīz pirms 10 gadiem, Inese Mičule joprojām ir brīvmāksliniece, bez sava teātra. «Es jau to tā neuztveru – ka man nav savu māju, ka mani neņem štatā. Tāda ir situācija Latvijā. Katram teātrim ir savs budžets, un, ja valstij neklājas finansiāli labi, kā kultūrai var finansiāli klāties labi? Ja teātrī ir trīs štata vietas režisoriem, tad kāpēc gan lai teātris būtu labdarības iestāde un veidotu vēl vienu štata vietu režisoram? Tā ir normāla situācija Latvijā – režisori ir brīvmākslinieki. Un tas dod milzīgu iespēju, vienlaikus – mudina neatslābināties. Ir forši, ja var strādāt ar tik daudziem dažādiem aktieriem. Es ķeru kaifu no tā, kas man ir. Es nezinu, kā būtu, ja būtu citādāk. Lai gan zinu – ķertu kaifu no tā, ka ir citādāk. Protams, ir jāpiedāvā sevi. Konkurence režisoru vidū ir liela, ir daudz ļoti labu režisoru. Normāls darba tirgus. Jā, ar kapitālisma ienākšanu daudz kas ir mainījies. Līdz tam bija cenzūra un cita veida grūtības. Katram laikam savs.»
Ineses Mičules pirmā izglītība ir jurisprudence, režiju viņa sāka studēt tikai 25 gadu vecumā, un nekad neesot nožēlojusi savu izvēli. Tieši otrādi – viņa nožēlojusi, ka jau agrāk neesot gājusi studēt to, kas tik ļoti patīk. «Un žēl, ka es neesmu piedzimusi agrāk, teiksim, sešdesmitajos gados. No lasītā un redzētā man šķiet, ka tas laiks man ļoti patīk, šķiet, ka es tajā labi justos. Kaut gan tas bija smags laiks, bet šķēršļi un grūtības ir labi... Jo tie spiež neapstāties. Kad ir labklājība, kad ir viss, tad cilvēks apstājas, viņam ir grūti piespiest sevi darīt, attīstīties un būt nemierā, jo – viss jau ir kārtībā,» uzskata Inese Mičule. Tomēr sevi viņa īpaši nespiežot būt nemierā, jo viņa visu laiku esot nemierā. «Esmu mierā ar to, ka man ir brīnišķīga profesija, patiesībā – dzīvesveids. Esmu mierā ar sevi. Un esmu nemierā ar lietām, ko es daru, kā es daru.
Jautājumi nebeidzas nekad, un jautājumi arī rada nemieru. Tie ir jautājumi par savu vietu dzīvē, par dzīvošanas jēgu, un to, kas paliks pēc manis. Tie ir nemiera veicinātāji.»
Gulēt zem bērziem
Jau trešo gadu Inese Mičule ar ģimeni dzīvo Cēsīs. Jo gribējies tikt prom no Rīgas. Vispirms kopā ar dzīvesbiedru, Valmieras drāmas teātra aktieri Kārli Freimani, un dēlēnu Kārli (6) nepilnu gadu nodzīvojuši Valmierā. «Pilsēta ir brīnišķīga, bet ļoti industriāla. Psihofiziski jutām, ka tā nav mūsu vieta. Un tad pēkšņi uzpeldēja Cēsis un stratēģiski labi iegūlās pa vidu Valmierai un Rīgai. Turklāt Cēsis enerģētiski pievilka. Tas, ka tur nebija neviena pazīstama cilvēka, arī radinieku ne, protams, bija grūti, bet dzīvē notiek tādas lietas, ko nevari izskaidrot. Jā, viss sākās ar domu, ka vajag tikt prom no Rīgas, prom no dzīvokļa šaurības, gribējās uz laukiem,» atceras Inese Mičule.
Nedzīvošana galvaspilsētā – pašmāju kultūras notikumu metropolē – gan nenozīmējot to, ka tagad netiekot baudīti aktuālie piedāvājumi kultūrā. «Ir periodi, kad man ir jāsasmeļas, tad aktīvi daudz ko skatos. Jo Cēsīs es iegūstu vairāk, nekā ja es skrietu pa visiem kultūras pasākumiem, kas notiek Rīgā. Tagad, dzīvodama Cēsīs, es apmeklēju daudz vairāk kultūras pasākumu nekā tad, kad dzīvoju Rīgā, jo te es daudz enerģētiski tērējos, un man taču to aku vajadzēja sasmelt atpakaļ, un tas iespējams Cēsīs. Man ir brīnišķīga māja, brīnišķīgs dārzs, siltumnīca, tomāti un gurķi, un man tas viss ir ļoti jauns un pirmo reizi dzīvē. Man ļoti garšo dārzeņi, tādēļ es pacentos un visu vasaru konservēju, un tagad esmu tik priecīga, ka varu baudīt to, kas man ļoti garšo, un ka to pati esmu izaudzējusi ar savām rociņām un ar savas kaimiņienes atbalstu. Pirms tam nebija laika, tad bija forši aiziet uz tirgu, parunāties ar tantiņu, nopirkt gurķus un tomātus, bet ap 30 acīmredzot galvā vai sirdī, vai vēderā kaut kas mainījās... Tas ir elementāri – mēs izvēlamies to, kas mums patīk. Es neaudzēju puķes ne jau tāpēc, ka man nepatīk puķes, bet tāpēc, ka ir sarežģīti tās kopt. Atceros, ka manā bērnībā mana mamma kopa puķes dārzā un istabās, tās bija tik skaistas! Man patīk garšaugi, dārzeņi... Man patīk dārzā gulēt zem bērziem un skatīties debesīs. Man patīk ķiršus ēst, un to mums ir daudz.»
Cēsis esot viņas miera osta, turklāt pilsēta esot pietiekami kompakta, lai dēls, kuram drīz būs jāsāk mācības skolā, varētu baudīt bērnību un brīvību, kāda tā iespējama vien mazpilsētā un laukos. «Forši, ka viss turpat blakus. Atceros, kā savulaik pati gāju uz skolu, pati nācu no tās. Puse dzīves paiet ceļā starp mājām un skolu, un forši, ka dēlam arī tā būs. Es priecājos, ka bērnam būs brīvība un ka bērnību varēs pavadīt tā, kā gribēs. Un mums nebūs jākļūst par robotiem, kas pakļauti bērna izvadāšanas – mājas, skola, pulciņi – loģistikai. Cēsis man sniedz mieru.»
Un vēl labi esot tas, ka ceļš no darba līdz mājām nu esot tieši tik ilgs, lai darbu vairs nenestu uz mājām. «Rīgā viss arī bija ļoti tuvu – mēs dzīvojām 15 minūšu attālumā no visiem Rīgas teātriem, un tik īsā laikā vienkārši nav iespējams atiet no mēģinājuma. Tagad, kamēr tieku līdz Cēsīm, es labi esmu iztīrījusi galvu, visu esmu izdomājusi. Tieši tas pats notiek, kad braucu pretējā virzienā – mājas rūpes atstāju mājās, braucu un domāju par darbu. Darbs ir mana dzīve, bet mana dzīve nesastāv tikai no darba.»
Inese MIČULE
• Režisore
• Dzimusi 1979. gada 26. martā
• Dzīvesbiedrs Kārlis Freimanis (Valmieras teātra aktieris), dēls Kārlis (6)
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra režijas mākslas programmu (2008)
• Pusgadu studējusi režiju Helsinku Teātra akadēmijā (2007)
• Diplomdarba izrāde Fundamentālists (2008) tika iekļauta Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Par to 2009. gada Spēlmaņu naktī saņēmusi balvu Gada spilgtākā debija.
• Iestudējusi izrādes gandrīz visos teātros Latvijā – Eņģeļa kreisais spārns (2015), Klusumu! Notiek izrāde! (2014), Dejas Lūnasas svētkos (2014), Lāčplēsis (2013), Ilgu tramvajs (2013), Marlēna (2011), Jānis Pauļuks. Rāmji (2010) u.c.