«Tā jau ir mana ikdiena – mālēšana,» tā par savu jaunāko personālizstādi saka Biruta Delle (1944), kuras personālizstāde Ikdiena šobrīd skatāma galerijā Daugava. Tā ir tradīcija – gadu iesākt ar personālizstādi, pie viena nosvinēt savu dzimšanas dienu 17. janvārī. Māksliniece savulaik dēvēta par kulta gleznotāju, un par viņas glezniecību interese nezūd joprojām. Sarunu māksliniece iesāk ar lūgumu – nelietot uzrunas formu «jūs», jo «visi cilvēki ir vienādi». Mēģinu, bet neizdodas.
– Atšķirībā no daudziem māksliniekiem, kas tik bieži redzami dažādos publiskos pasākumos, jūs praktiski neesat redzama sabiedrībā, un personālizstāde ir gandrīz vai vienīgā komunikācija ar pasauli, ar savu skatītāju. Kāpēc tā?
– Galerijas Daugava vadītāja man apskaidroja – sabiedrībā iet mākslinieki, bet es neesmu māksliniece, es tāda nemāku būt. Es esmu strādniece – gleznotāja. Mākslinieku dzīve ir man neizprotama. Viņi satiekas, runājas, bet es tikai mājās gleznoju.
– Tikai?
– Nu ja. Tas ir mans ikdienas darbs, ikdienas dzīve, bez brīvdienām.
– Nekad neesat nožēlojusi, ka izvēlējāties šo ceļu? Kopš 14 gadu vecuma esat pie molberta...
– ...pie virpas (smejas), molberts ir mana virpa...
– ...par savu vienīgo skolotāju uzskatāt gleznotāju Ansi Stundu, pie kura mācījāties privātstundas, pat augstskolas diploma jums nav, jo Mākslas akadēmiju nepabeidzāt. Un vienalga – esat palikusi pie molberta.
– Šis nav viegls darbiņš, tas prasa tik stipru koncentrēšanos, ka vakarā nav spēka nekam.
Patiesībā ir tā – no rīta iesāku, un skatos – jau vakars. Veselībai kaitīgs darbs (smejas). Es nevaru atbildēt uz jautājumu, kas mani ir noturējis mākslā, jo no tās mani nekas nav atrāvis. Dzīvoklī, kurā es dzīvoju šobrīd, viss ir tepat – guļamistaba, darbnīca un virtuve (māksliniece norāda uz dažādām vietām vienā istabā). Arī iepriekšējā dzīvesvietā Torņakalnā bija apmēram tāpat. Protams, ja darbs ir blakus, tas prasa dubultu koncentrēšanos.
– Un disciplīnu.
– Bez tā jnevar. Mans skolotājs teica: «Ārpus mālēšanas nekā nav.» Pie viņa sāku mācīties, vēl iedama skolā, bet viņu skola neinteresēja, viņš uzskatīja, ka ar skolu pašai jātiek galā, un es tiku. Kad skolotājam teicu, ka precēšos, viņš gribēja redzēt manu nākamo vīru, un, ātri to novērtējis, teica: «Tagad pie darba, un viņš lai pozē.» Vispār – man ir pienācis tāds brīdis, kad pagātne mani nevis neinteresē, bet es esmu to izdzēsusi... Ir labi, ja cilvēks neko neatceras – tā gribētu teikt. Ar prātu domājot, protams, pagātnei ir sava jēga, bet mēs dzīvojam tagadnē. Īpaši vecumdienās dzīvot pagātnē ir vismuļķīgākais, kas vien var būt. Jo emocijas, kas, protams, ir galvenais dzīvē, nesaglabājas, tās nav konservi, ko var vēlreiz pārdzīvot. Atcerēties var tikai ar prātu.
– Kāpēc jūs vienmēr esat bijusi savrupa? Kā zināms, tieši sociālie kontakti lielā mērā nodrošina plašu paziņu loku, vairāk iespēju.
– Es taču dzīvoju padomju laikā.
– Daudzi dzīvoja padomju laikā un – dzīvoja ļoti labi.
– Tā bija. Un es dzīvoju ļoti slikti. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, pasniedzējs Konrāds Ubāns teica: «Te ir valsts iestāde, te māca valstij vajadzīgus māksliniekus. Es jums ieteiktu iet savu ceļu.» Jau iepriekš biju domājusi iet prom no akadēmijas, un šis bija pēdējais piliens. Tas bija sociālistiskā reālisma laiks... Atkal pagātne!
– Bet būtu bijis emocionāli un fiziski, arī finansiāli vieglāk dzīvot. Jums nekad nav bijušas tādas elementāri pragmatiskas domas – ja darīšu tā, būs tā...
– Nē. Un kas būtu vieglāk? Gleznot? Ja man būtu vairāk naudas, vai es labāk redzētu šo pasauli, uztvertu dabu? Vai nebūtu tā, ka tad, ja man būtu vairāk naudas, es būtu vairāk sabiedrībā, runātos par niekiem un izšķiestu laiku? Vai vairāk lietu, vairāk mantu nozīmētu to, ka es labāk spētu gleznot? Kas man ir prioritāte? Protams, sievietei galvenā prioritāte ir bērni, un pēc bērniem man galvenais ir gleznošana. Kad dēls un meita bija mazi, vislielākais dārgums man šķita laiks, ko varēju veltīt mālēšanai. Lai varētu izdzīvot, pa naktīm strādāju par sētnieci, par apkopēju, darīju citus līdzīgus darbus, lai tikai pa dienu varētu gleznot. Vai es to iemainītu pret labumiem? Man ir viss, kas vajadzīgs, man nekā netrūkst, un mazumu ikdienas dzīvošanai es neuzskatu par pieticību, es to uzskatu par normu. Jo cilvēkam parasti vajag to, ko viņam nevajag.
– Mūsdienu sabiedrībā taču vairumam vajag arvien vairāk un vairāk, vienlaikus tik daudz grāmatu tiek izdots, kurās māca, kā milzīga piedāvājumu klāsta un vilinājumu laikā neizšķīst sīkumos, nepazaudēt galveno.
– Par vēlu, Mocart, par vēlu! Mūsdienās sabiedrība it visā pieprasa: «Izklaidē mani! Pārsteidz mani, turklāt – ātri!» Cilvēks uzskata, ka brīvais laiks nozīmē viņa tiesības izklaidēties, aiziet uz kādu koncertu, izstādi vai izrādi, bet tādu, kas būtu interesanta un kas izklaidētu. Jo vairumam cilvēku nepatīk viņu darbs, tajā nav nekā interesanta, viņi ar to tikai pelna naudu, lai pēc tam varētu izklaidēties. Kamdēļ tik daudz jāstrādā? Lai vairāk nopelnītu. Kamdēļ vajag daudz naudas?
Mūsdienu cilvēkam prioritāte ir iegūt, dabūt. Dabūt diplomu, labi apmaksātu darbu, mantu, mašīnas, jahtas, izklaides... Mēs taču neesam dzīvnieki, kuri vij ligzdiņas, iet medībās, perē putniņus... Nepietiek ar to, ka cilvēks nedara neko sliktu. Vai tad pietiek ar to, ka cilvēks nezog, nelaupa, nemelo, bet dzīvo tikai savam, savas ģimenes un tuvu cilvēku labumam? Nedarot neko labu, cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas. Un galvenais – cilvēks nedrīkst darīt tādu darbu, kas viņam nepatīk, ir jādara tas, kas patīk, jo tad viņš to darīs labi, nevis pavirši un negodprātīgi. Un māksla jau vispār ir ticības jautājums, kur pamatā ir godprātība. Uz audekla uzraut kaut ko ir vienkārši, tikpat vienkārši to ir pasniegt par mākslu, bet – vai tas ir godprātīgi?
– Tāds ir šis laiks – tas ir modē, to pirks...
– Jā, prāta laiks. To pirks, ar to varēs izcelties un būt ievērots... Bet pasaulē ir tik milzīgi daudz cilvēku, un miljardu vidū izcelties... Manai mālēšanai nav nekādas motivācijas, un tas, ko es daru, nevienam nav vajadzīgs. Izpatikt cilvēkiem? Nedomāju, ka tas ir godprātīgi. Mākslinieks ir katrs, kas vien to grib, jo māksla mūsdienās ir tik daudzveidīga. Var uzvilkt vienu svītru, un arī tā būs māksla.
– Būs?
– Jā. Skaitīsies. Gaumes un kritēriji ir tik dažādi. Man nepatīk, kā tiek izmantots Raiņa teiciens – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tagad bieži saka – pastāvēs, kas pārmainīsies.
– Un arī dara – fiziski mainās.
– Es uzskatu – pastāvēs, kas nemainīsies un spēs izturēt šo laiku. Ziniet, cilvēks iet mežā, kur ir tik daudz taciņu, un visu laiku «mainās» no vienas uz nākamo, īsi sakot – iet un nekur neaiziet. Es saku – tā ir sēņošana, nevis dzīvošana.
– Šis nav jūsu laiks?
– Tā es nekad neesmu domājusi, esmu savā laikā, un ir tā, kā ir. Es domāju par to, ka varētu citādāk gleznot, teiksim, krāsainus skaistus laukumus, esmu mēģinājusi, bet – tas nav mans, turklāt – mani tas neinteresē. Mani darbi nav nekāda laikmetīgā māksla, tas varbūt nozīmē – es neesmu savā laikmetā (smejas). Vai man jāmainās līdzi modei? Ir vienkārši jāiztur. Un jāiztur arī tas, ka nesaprot to, ko es mālēju, reizēm tā arī saka – tur jau nekā interesanta nav! Nu, koks. Nu, klusā daba. Kas tas ir? Varētu taču no koka uztaisīt kaut ko interesantu. Man tas šķiet negodprātīgi attiecībā pret dabu. Es ticu dabai, tā ir un paliks neizsmeļama.
– Kas ar cilvēku notiek, ka viņš grib pārsvarā «kaut ko interesantu»?
– Viss iet savu gaitu. Tā ir bijis visos laikos, tikai – citādi. Kādreiz rakstīja vēstules, tagad sarunājas pa mobilajiem telefoniem. Cilvēki ir jājuši ar zirgiem, braukuši karietēs, tagad pārvietojas ar lidmašīnām un mašīnām, bet – tas pats. Mani, teiksim, neviens nepiespiestu apceļot pasauli. Kamdēļ?
– Gūt jaunus iespaidus.
– Nosist laiku, lai apskatītu citādākas mājas. Nu kāpēc man fiziski jāblandās pa svešām vietām, ja varu to izdarīt meditācijās? Jā, jaunībā es arī esmu braukusi uz muzejiem citviet, teiksim, Ļeņingradu, bet – cilvēkam nevajag daudz. Aizraušanās ar ceļošanu, tā skraidīšana apkārt... Neko jaunu cilvēks neierauga, visvairāk laika aizņem tas, kas ir apkārt, nevis galamērķis.
– Kāpēc cilvēks šodien tik traki skrien?
– Īsti nezinu. Es domāju, ka cilvēkam ir bail. Kāpēc cilvēkam tik daudz vajag naudas? Tāpēc, ka viņam ir bail palikt nabagam. Bagāts ir tas, kas ir bijis nabags, kas ir iepazinis nabadzību, jo tad viss, kas viņam ir, jau ir bagātība. Bagāts ir tas, kas pazīst nabadzību, bet tam, kas nabadzību nepazīst, ir bailes no nabadzības, jo viņš nezina, kas tas ir, bet tas nav nekas briesmīgs. Tāpat – ja nu es nepaspēšu, teiksim, ja nu es nomiršu un nepaspēšu ieraudzīt Parīzi. Pietiek reizi tuvumā apskatīt koku, lai sajustu savu niecību Parasti saka – tik daudz zvaigzņu debesīs, runā par kosmosu, bet lai saskaita viena koka lapas!
– Par kosmosu domājat?
– Kā var nedomāt par to, kas ir tieši virs galvas? Katru reizi, kad izeju ārā, es paskatos augšā. Jā, esmu ievērojusi, ka cilvēki neskatās augšā. Bet mums tieši virs galvas sākas kosmoss, mums taču virsū nav zemes vāka. Lai gan – mēs sakām, ka tas ir kosmoss, bet mēs nezinām, vai tā nav bezgalība. Tur, kur mēs nonāksim pēc nāves. Jo pēc nāves mēs visi nonāksim bezgalībā, tas nozīmē – tā mēs skatāmies virsū savai nāvei. Un nebaidāmies. Vai tad mēs baidāmies skatīties debesīs? Nē.
– Kāpēc cilvēki pārstājuši skatīties debesīs?
– Jo tur taču nav nekā interesanta. Pacietība ir viena ļoti liela lieta. Steiga nīdē pacietību, bet vajag paciesties, un tad visas lietas notiek tieši tā, kā tām jānotiek. Tieši precīzi. Tikai vajag gaidīt.
– Un ja nenāk tas, ko gaida?
– Gaidīt.
– Ja tā arī neatnāk gaidītais?
– Tas nozīmē, ka negribi to, kas tev vajadzīgs. Varbūt cilvēks grib to, kas viņam nav vajadzīgs. Cilvēkam vienmēr tiek iedots tas, kas viņam ir vajadzīgs. Cilvēki ar saviem plānotājiem kabatās visu saplāno un tad kreņķējas, ka nenotiek tā, kā vajag, un bieži vien paši paiet garām neieplānotajam brīnumam.
Piemēram, mans skolotājs Stunda uzradās pēdējā brīdī, kad es jau biju zaudējusi cerības, ka kādu vispār atradīšu. Arī meditācijas skolotāja Rasma Rozīte man «tika dota» īstajā brīdī. Kad es apguvu meditāciju, man tā šķita sarežģīta, bet nu es gadiem katru rītu meditēju. Meditācija ir skatīšanās nezināmajā.
– Kāds varētu teikt – ārprāts, viņa nedomā par vecumdienām, par iemaksām pensiju līmeņos, par privātajiem fondiem. Tagad to daudzina – domājiet par savām vecumdienām, vislabāk – jau bērnam piedzimstot, vecāki lai sāk domāt par uzkrājumiem viņam, jo pretējā gadījumā – tas ir bezatbildīgi.
– Līdz ko cilvēks par to sāk domāt, viņš sāk mirt, viņš sevi gatavo miršanai un mirst ātrāk, nekā ir nomiris. Un redz to, par ko viņš domā. Viņš jau dzīvo savā nāvē. Es nekad neesmu domājusi par to, cik liela būs mana pensija. Bija patīkams pārsteigums, ka man dod pensiju, 240 eiro par neko, proti, par vecumu. Kādreiz man nopērk kādu bildi... Tā es dzīvoju. Starp citu, esmu mēģinājusi pierakstīt savus darbus, bet man tie papīri vienmēr pazūd, un es tiešām nezinu, kur un pie kā ir manas bildes, cik to kopumā ir...
– Jūs nedomājat par to, kas un kā ar jums būs rīt, pēc gadiem pieciem?
– Nē. Jo – kā to var zināt? Cilvēks pārāk daudz baidās.
– Dzīvē esat bijusi drosmīga?
– Droši vien – jā. Tomēr vislielākais izaicinājums ir drosme ķerties pie bildes, par kuru pati domāju – to gan es nevarēšu izdarīt. Un salīdzinājumā ar to jebkas cits vairs neliekas tik baiss.
– Grāmatā Mans ceļš esat atklāti stāstījusi par savas dzīves drāmu un dažādiem pārbaudījumiem, un tomēr – jūs joprojām gleznojat, lai gan varētu šķist, ka dzīve ir izdarījusi visu, lai jūs negleznotu vispār. Domājat par to, kāpēc dzīve jūs tā situsi? Varbūt uzskatāt, ka tā lolojusi?
– Par to es bieži domāju. Ne tikai par sevi, bet vispār... Cilvēki bieži saka – slikti, bet neredz, precīzāk – nenovērtē labo, uzskatot to par normu. Īstenībā cilvēkam labā ir daudz vairāk, tikai – nenovērtēts. Varētu teikt – es esmu nelaimīga, uzskaitīt simtiem iemeslu un jebkuru cilvēku pārliecināt par to, ka esmu nelaimīga, ka dzīve mani nav lolojusi. Un tomēr... Okupācijas gadus, kuros vajadzēja dzīvot, patiesībā es nemanīju, jo mani tā vara neskāra... Es tik daudz reižu esmu bijusi nāvē, komā, un vienalga – esmu izdzīvojusi.
– Traģēdijas ģimenē jau arī bijušas tādas ne pa jokam...
– Ne pa jokam. Bet viss ir pagājis. Un esmu izdzīvojusi. Un tas ir apbrīnojami.
– Nav aizvainojuma – kāpēc man tā,kāpēc man tik daudz jāpārdzīvo?
– Kad ir slikti, tad jau to neapjauš, ir vienkārši jāiztur. Jo agri vai vēlu viss beidzas. Cits nodzīvo dzīvi, negūstot nevienu skrambiņu, tas nozīmē – tāds liktenis. Un man nav par ko apvainoties uz likteni. Pārdzīvojumi ir bijuši, bet – citiem ir citi pārdzīvojumi. Katram sava traģēdija.
– Kas jums?
– Visa dzīve man bijusi traģiska. Tomēr man ir bijusi mālēšana. Kā būtu, ja es nemālātu, to gan es nespēju iedomāties. Man ir bijuši slimošanas periodi, kad vairākas dienas nevaru mālēt, tomēr – es nevaru iedomāties, ko es darītu, ja nevarētu gleznot? Ko darītu? Ir cilvēki, kas ņem brīvdienas un atvaļinājumus un zina, ko darīt, bet man nekad nav bijis atvaļinājums no dzīves.
