KULTŪRA: Saklausīt mūžību vienā stundā

ELĪNA GARANČA. Piedzīvojusi skumjus brīžus, mūsu operzvaigzne izrādīja cieņu savas mammas Anitas Garančas piemiņai, sniedzot īpašu koncertu Latvijas Nacionālajā operā © Publicitātes foto

Pa ceļam uz Ziemassvētkiem 17. decembrī koncertu Latvijas Nacionālajā operā izcilais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča publiski veltīja rudenī aizsaulē aizgājušajai māmiņai, pazīstamajai vokālajai pedagoģei Anitai Garančai.

Koncerts lika domāt par to, cik ļoti mūsdienu pasaulē grūti novilkt robežu starp privāto un publisko telpu. Sevišķi, ja esi slavens mākslinieks, par sirdi uz trotuāra, kas pulsē dzīva un sāpoša, stipra un reizē tik trausla un ievainojama, atklājoties pūļa ziņkārīgajām acīm un ausīm. Un arī par to, ko cilvēki vispār meklē slavenību koncertos. Sevišķi, ja tie ieplānoti pirmssvētku laikā – mākslu vai izklaidi, iespēju skatīt savu elku vaigā un dzirdēt dzīvajā vai iespēju pazīmēties operā vietējās nosacīti smalkajās aprindās. Patiesu Garančas mākslas un talanta cienītāju simtprocentīgi ir daudz vairāk, nekā satilpst mūsu operas 800 sēdvietās, uz kurām arī ne visi dažādu iemeslu dēļ var dabūt biļetes. Tādēļ jauki, ka radio Klasika parūpējās par to, lai ilgi gaidīto viešņu vismaz dzirdētu arī tie, kas nebija operā un starp kuriem neapšaubāmi ir arī daudz lietpratēju mūzikas jomā.

Uzreiz jāsaka, ka nav pamata justies neērti tiem, kam, par spīti koncerta izskaņā dārdošajām trīskāršajām stāvovācijām, šis nešķita pats izcilākais Elīnas Garančas solo koncerts. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, dziedātāja pašlaik atrodas jauna repertuāra kaldināšanas stadijā, pamazām noslēdzot Rožu kavaliera, Mocarta, Rosīni utt. periodu savā karjerā, opermūzikā pievēršoties franču operām un Verdi. Tas ir process, kas ilgst jau vairākus gadus, paralēli sagaidot Karmenas lomas zvaigžņu stundu un cita starpā arī piedzīvojot dažādus emocionālus brīžus šajā dzīvē. Par tiem mums nevienam īsti nav daļas, bet daudziem par to gribas zināt – arī operdīvām dzimst un aug, un naktīs raud bērni, mirst vecāki un tuvinieki. Emocionālie satricinājumi līdzās elementārai fizioloģijai uz dziedātāja sniegumu atstāj daudz, daudz lielāku iespaidu nekā uz citu jomu profesionāļu darbu. 17. decembra rītā mūžības ceļā aizgāja koncerta diriģenta Karela Marka Šišona tētis, Elīnas vīratēvs. Sīkāki komentāri diez vai ir nepieciešami, tādēļ klusuma brīdis pēc Joannas ārijas un Jāņa Mediņa Ārijas orķestrim kā veltījums šim notikumam ir cilvēcīgi saprotams un aizkustinošs, tāpat kā tikko jaušamas trīsas dziedātājas balsī.

Taču ausīm dzirdamais intonatīvais skumīgums orķestra, sevišķi metāla pūšaminstrumentu rindās jau pašā pirmajā skaņdarbā – Čaikovska valsī no Gulbju ezera –, koncertu atklājot, gan nebija īsti tas, ko varētu gaidīt šādā koncertā, kur orķestra numuru ir tikpat, cik solistes āriju. Mediņa Ārijā un intermeco no Zemnieka goda orķestris gan parūpējās par sava pozitīvā tēla atgūšanu, līdz koncerta beigām jau uzsilstot līdz pavisam svinīga galā koncerta formai. Karels Marks Šišons preses konferencē izteicās, ka ar LNO orķestri ir kā ar jaunu draudzeni, kas jāiepazīst un jāmēģina apprecēt divās dienās, radot saskanīga pāra iespaidu, un koncertā iespaidu radīt noteikti izdevās.

Nedaudz mulsināja koncerta sociālais formāts – viena lieta ir solokoncerts, kas var būt arī kādam veltīts piemiņas koncerts, cita – Ziemassvētku korporatīvais koncerts operā. Šoreiz šķita, ka tos mēģināts apvienot vienā, no kā izrietējusi arī programmas izvēle. Trīs dienas vēlāk, 20. decembrī, Parīzes operā izskanēja Elīnas Garančas solokoncerts ar pianistu Malkolmu Martino – Brāmss, Diparks un Rahmaņinovs, dziesmas un romances. Gribētos cerēt, ka kādreiz arī līdz Rīgai nonāks arī šāda Elīnas soloprogramma.

Garančas balss šobrīd mainās, kļūstot tumīgāka, biezāka, iegūst jaunas krāsas. Tomēr pašlaik joprojām tā visspožāk mirdz liriskā mecosoprāna augšējā un vidējā reģistrā, kur labi guļ Karmena un Santuca no Maskaņji Zemnieka goda, ko dziedātāja dāvāja klausītājiem koncerta otrajā daļā kā savu repertuāra jaunumu, un arī piedevās, kur izskanēja populārā Agustina Laras Granada un ārija no Ruperto Čapi sarsuelas Cebedeja meitas – pārbaudītas vērtības, kas vienmēr kāpina temperatūru klausītāju zālē. Interesantus pārejas momentus balsī varēja saklausīt arī mazāk dzirdētajā Guno Ķēniņienes ārijā no Sābas ķēniņienes.

Skanīgā mecosoprāna īpašniece Elīna Garanča sevī apvieno racionāli koptu tehniku un pašcieņas pilnu un harismātisku tēlu, ko papildina emocionāli un dienvidnieciski temperamentīgi skatuves štrihi, tādēļ viņa spēj iekarot jebkuru auditoriju. Viena no trim Dalilas ārijām Mon coeur s’ouvre a ta voix no Masnē operas Samsons un Dalila un Eboli princeses ārija no Verdi Dona Karlosa dziedātājas balsī konkrētajā koncertā gan līdz galam nepārliecināja par to, vai dramatiskā mecosoprāna repertuārs, sevišķi apakšējā reģistrā, būs tikpat skanīgs, cik līdzšinējās lomas, tomēr mecosoprāna karjerā tiekšanās pēc tā ir loģiska. Sevišķi, ja plāno dziedāt ilgi un laimīgi, jo mecosoprāna iespējas laika griezumā ir plašākas nekā, piemēram, soprāniem. Un, līdzīgi kā Plāsido Domingo, kas, koķetējot ar publiku, vairākus gadus atpakaļ dziedāja titullomu Verdi operā Simons Bokanegra, kas rakstīta baritona balsij, arī Elīna Garanča, visticamāk, pēc kāda laika droši varēs atļauties teikt, ka arī tad, ja viņas dzīves mērķis nav kļūt par izteiktu dramatisko mecosoprānu, Amnerisu tomēr gribētos nodziedāt, un viņa to arī pārliecinoši izdarīs.

Koncerta izskaņā Elīna Garanča dāvāja klausītājiem gibraltāriešu ģitārista un komponista Viljama Gomeza smeldzīgi spānisko Ave Maria, aicinot klausītājus padomāt par tiem, kuri vairs nav kopā ar mums šajā ceļā uz Ziemassvētkiem. Un liekas, tieši cilvēciskums, cieņa un atklātība, ar kādu operdīva uzrunāja savus klausītājus, bija šā koncerta lielākā pievienotā vērtība, atgādinot, ka mēs visi esam tikai cilvēki un ka būt cilvēkam nozīmē mīlēt, prast līdzi just un neaizmirst. Pārfrāzējot Viljamu Bleiku, saklausīt mūžību vienā stundā. Pat tad, ja tas ir mazliet skumji laikā, kad masu kultūras, mediju un sociālo tīklu aktivitātes spītīgi paģērē, ka pienācis priecīgo svētku laiks.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais