21.decembra jubilāre: čelliste un aktrise Kristiāna Abiļeva

Apstāties, pārcirst saiti ar savu līdzšinējo dzīvi un lauzt sevi bija nežēlīgi grūti. Un, lai arī dziļi sirdī viņa juta un zināja, ka reiz viss mainīsies, izkļūt no purvainā staignāja bez sev tuvo cilvēku atbalsta būtu bijis neiespējami. Šodien čelliste un aktrise Kristiāna Abiļeva svin savu 29. dzimšanas dienu, jau sešus mēnešus ir mamma mazajam Markam Mārim un sarunā ar Neatkarīgo atzīst, ka jūtas jaunāka nekā savos 22 un ir laimīgāka nekā jebkad.

«To, kam esmu gājusi cauri, man negribas atcerēties un pārcilāt, jo ar šodienas skatu man pat grūti apjaust, kāpēc tā bija,» saka Kristiāna Abiļeva. Vēl pirms pieciem gadiem dzeltenie mediji kāri sekoja viņas vētrainajām attiecībām ar komponistu Juri Kulakovu un abu bohēmiskajam dzīvesveidam, vēstīja par romantisko bildinājumu un gaidīja mūziķu kāzas. Nesagaidīja. Kristiāna no smalko aprindu burziņiem negaidīti pazuda, un pēc neilga laika tapa zināms, ka viņa devusies uz sieviešu klosteri Spānijā, jo bohēmiskais dzīvesveids jau nopietni apdraudējis jaunās sievietes veselības stāvokli.

Vajadzēja sevi lauzt

«Spānijā pavadītie gadi bija ļoti vērtīgi, bet tie vilkās neiedomājami ilgi,» Kristiāna neslēpj, vaļsirdīgi atzīstot, ka viņai tur nepavisam nebija viegli. Jo turp doties nebija viņas iniciatīva. «Tik melnā periodā bez citu atbalsta nav iespējams pašam rīkoties.

Bija ļoti grūti pārraut saikni ar veco dzīvi, sevi lauzt un mainīt. Un, lai arī es pati nesaskatīju gaismas stariņu, es iekšēji jutu, ka tas ved uz kaut ko labu, un dziļi sirdī zināju, ka tas reiz beigsies un es būšu laimīga.»

Pēc atgriešanās no Spānijas Kristiānas dzīve strauji mainījās – talantīgā jaunā čelliste atsāka muzicēt, atgriezās uz skatuves Ditas Balčus teātra izrādēs un... no jauna ieraudzīja savu draugu datorgrafiķi Mārtiņu Abiļevu. «Iepazināmies, kad man bija astoņpadsmit, bet es biju jauna un dulla, un nopietnas attiecības mani neinteresēja. Bijām tikai labi draugi. Kad atgriezos, viss notika diezgan strauji – ziemā sākām satikties, Valentīndienā viņš mani bildināja, un jau pēc pieciem mēnešiem [2014. gada 12. jūlijā] svinējām kāzas,» Kristiāna priecīgi stāsta. Viņa neslēpj: ja savulaik domājusi, ka kāzas ir skaistākais notikums sievietes dzīvē, tad tagad sapratusi, ka kopdzīve ir vēl skaistāka. «Un, kopš mūsu ģimenē ienācis bēbis, esmu neizsakāmi laimīga!»

Vienmēr bijis, ko nest

Saprotams, ka šobrīd Kristiānas galvenā loma ir būt mammai, taču viņa pamazām atgriežas arī uz skatuves – gan muzicējot kopā ar māsām Egiju Silāri un Elizabeti Balčus, gan spēlējot izrādēs Kultūras telpā 3 māsas. Ditas Balčus teātra repertuārā viņai ir lomas izrādēs Būt Šekspīram, Reiz dzīvoja..., Pepija Garzeķe, Buratīno, Kas par traku, tas par traku, tiek atjaunota un drīzumā būs skatāma arī jaunā Pelnrušķīte.

«Nebija sajūtas, ka man obligāti un pēc iespējas ātrāk jāatgriežas uz skatuves. Man piedāvāja, bija arī, kas pieskata bērnu, tāpēc domāju – kāpēc ne. Protams, spēlējot citiem bērniem, zemapziņā domāju, kā iet manam bērniņam, vai viss ir labi...»

Ikdienā, protams, Kristiāna ir divatā ar mazo, taču mājas rutīna jauno māmiņu vēl nav nogurdinājusi. Vienīgi nēsāt bērnu, kurš sver jau astoņus kilogramus, jo dienas kļūst jo grūtāk. Taču tas palīdz uzturēt perfektu fizisko formu. «Man daudzi jautājuši, kā tik ātri pēc dzemdībām esmu atguvusi formu. Nē, es neesmu gājusi uz sporta zāli, sports mani nekad arī nav interesējis – tas ir bērns, kurš man liek būt aktīvai. Sēdēt mājās ar bērnu nenozīmē sēdēt dīvānā. Interesanti, ka tieši šodien iedomājos, ka vienmēr esmu bijusi ar kaut ko apkrauta, ka man vienmēr ir bijis, ko nest – agrāk tas bija čells, tagad ir bērns,» Kristiāna mīļi pasmaida un tad atzīst, ka par karjeras veidošanu viņa šobrīd absolūti nedomā. «Visu savu uzmanību veltu bērnam. Priecājos par to, kas man ir, un nedomāju par to, kā man nav. Man nekā netrūkst, es esmu laimīga,» viņa nebaidās to atkārtot, un ir acīm redzami, ka tā arī ir.

Vairs neēd gaļu

Kristiāna stāsta: gaidot bērniņu, ļoti domājusi par veselīgu dzīvesveidu, pilnvērtīgu uzturu. «Vienubrīd iedomājos, ka varētu kļūt par veģetārieti, taču sapratu, ka tādējādi varu kaitēt bērniņam. Arī, kad viņu baroju ar krūti, šo domu nepieļāvu. Nu jau trīs mēnešus vairs nebaroju un arī gaļu vairs neēdu. Ne tāpēc, ka man žēl dzīvnieku – man vienkārši negribas uzņemt dzīvnieku enerģiju. Mans vīrs ēd gaļu, man nav problēmu viņam to pagatavot, un tas, ka es to neēdu, nenozīmē, ka arī viņam jākļūst par veģetārieti.»

Lūgta atklāt, kā jaunā ģimene pavada laiku kopā, Kristiāna atteic, ka pamatā mājās. «Mēs abi esam māju cilvēki, mums patīk būt kopā mājās. Arī bēbis vēl ir tik maziņš, ka mājās jūtas vislabāk, tāpēc nekur īpaši neejam, līdz ar to arī pašiem ir mazāk uztraukumu un stresa.»

Kristiāna atklāj: pēc bērniņa piedzimšanas jutusies emocionāli ļoti nestabila, vāja un neaizsargāta, viņu spēja saraudināt visniecīgākais sīkums. «Tagad jūtos jau daudz drošāka, stiprāka. Protams, kādreiz uznāk arī skumjas, un tad es paskumstu. Un, tā kā mans vīrs ir arī mans draugs, es varu viņam pateikt arī, ka man ir slikts garastāvoklis, un viņš to uztver pavisam mierīgi. Jo viņš zina: tas nemaina to, ka esmu laimīga..."