Šonedēļ vairākos Latvijas dievnamos aizsākas īpašs koncertcikls Ar sirdi eņģeļa plaukstā. Šo programmu ģimenēm caurvīs tēlojumi, miniatūras un dzeja, būs dzirdamas skaistākās dziesmas no latviešu un pasaulslaveno izpildītāju repertuāra, bet liriskās balss īpašniecei Endijai Aleksandrai (Rezgalei) un romantiskajam tenoram Dainim Skutelim šoreiz pievienosies jauniņā dziedātāja Melisa Kovaļova (11) un arī Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris.
Prot runāt dzeju
Par aktieri Ģirtu Ķesteri programmas Ar sirdi eņģeļa plaukstā, iespējams, ir lielākais pārsteigums – kaut kā viņš subjektīvi it kā neasociējas ar tiem, kas varētu fanot par klusajiem, baltajiem Ziemassvētku priekiem... «Ģirts Ķesteris ir unikāls aktieris, kas suģestē ar savu dzejas skatījumu, un tas ļaus skatītājiem sadzirdēt jaunu un dziļāku nozīmi izcilo dzejnieku Kārļa Skalbes, Friča Bārdas un Jāņa Poruka darbos,» tā programmas režisors Valdis Pavlovskis. «Man ir pieredze, ko nozīmē iet baznīcā vai piedalīties koncertos tur, bet par šo konkrēto projektu man vēl nav pieredzes,» atzīst Ģirts.
«Baznīca viduslaikos apspēlēja reliģiskus sižetus. Šai mistērijai ir arī konkrēti teatrāla forma, kurā tiek izmantots gan vārds, gan mūzika. Ir arī Ziemassvētku mistērija, kurā jau pēc pieredzes filmās ienācies tā, ka mazie izspēlē šo Ziemassvētku stāstu par trīs austrumu gudrajiem utt. Mums ir cita veida mistērija – mēs esam kā tīrīšanas komanda. Ko tas nozīmē? Droši vien tas skanēs triviāli, bet pusotras stundas laikā cilvēks šajā Ziemassvētku periodā bez vardarbības ir jāattīra no ikdienišķā. Tāpēc es apskaužu bērnības periodu: jo kāds cits atbild par tevi visās dzīves jomās – no tevis gan kaut kas tiek prasīts, bet atbildība ir uz kādu citu – uz vecākiem, skolu un valsti. No tās atbildības pieaugušo šoreiz vajadzētu uz pusotru stundu atbrīvot, tad viņam emocionālā ziņā nocelt jumtu, lai viņš piedzīvo emocionālo katarsi, mazliet paraud un ieklausās sevī – domāt tur noteikti nevajag. Programma zināmā mērā ir matemātika, jo tā ir ārkārtīgi melodiska un emocionāla. Starp citu, ne velti tiku izvēlēts šai programmai – es labi runājot dzeju. Es to nelasu vai neskandēju, es to runāju. Esmu Pētera Lūča skolnieks, bet viņš ir viens no nedaudzajiem vai pat vienīgais Latvijā, kuram nevarēja atšķirt, vai viņš lasa dzeja vai šajā brīdī domās rada dzejisku materiālu. Valdis Pavlovskis kā režisors mēģināja šo kastingu veidot tā, un – kāpēc gan ne?! Ziemassvētku dzeja nav klasiski vienkārša, tur ir daudz metaforu un vārdiskā sentimenta. Taču būdams gana sentimentāls un romantisks cilvēks eksistenciālā ziņā, uzskatu, ka man ir arī visas tiesības būt tur, šajā izrādē. Esmu gan nedaudz spridzinātājs, bet šoreiz laikam iztikšu bez detonatoriem,» prāto aktieris.
Pļaujas laiks vai haltūra?
Bieži vien par radošo profesiju pārstāvju iesaistīšanos dažādos projektos, gadumijai tuvojoties, mēdz smīkņāt, sak, pirms Ziemassvētkiem jau visi uzreiz kļūstat pareizi un ticīgi... «Man nesen intervijā tā arī teica – nu jā, šis jau jums tāds pļaujas laiks... Mazlietiņ sasmējos,» arī tagad sasmejas aktieris. «Laikam tas asociējas ar tiem gadiem, kad bija Salaveču laiki, tas bija kā obligātā hrestomātija. Es tam esmu pieskāries minimāli – laikam tikai vienreiz esmu tēlojis Salaveci. Un tad tas saucās pļaujas laiks, un cilvēki dažādās organizācijās un iestādēs svinēja vecā gada aizvadīšanu un jaunā gada sagaidīšanu, darba cikla nobeigumu un tā sākumu, parasti tās bija tematiskās balles, uz kurām tiekam aicināti arī mēs. Tās vēl tika folklorizētas kā haltūras – man gan tās asociējas ar celtniecību: ārpus darba laika atnāk vīriņš un sačakarē santehniku, bet par to kāds vēl maksā naudu (smejas). Šo tautā dēvē par aktieru pļaujas laiku, jo tad viņi kļūstot nesamērojami bagāti – apmēram tāpat kā tad, kad viesojās Jaunais vilnis Jūrmalā un saldējuma pārdevēja uzreiz varēja nopirkt mersedesu. Tāda ir leģenda. Bet patiesībā ir iekšējs kods, kā pret to izturies. Protams, ja ar tevi tiek asociēts kāds pasākums, tad ir diezgan raustīgi tajā piedalīties, jo ir bažas tajā būt viduvējam – jebkurā pasākumā, ko apzīmē ar haltūru. Un tieši tāpēc vienmēr esmu apgalvojis, ka pasākumus, kas it kā neietilpst manā obligātajā darba programmā, es uztveru nevis nopietni, bet pārmēru atbildīgi.»
Arguments ir vienkāršs un tajā pašā laikā sarežģīts – šādos pasākumos nepieciešams improvizēt. «Kad mēs piedalījāmies [Harija] Spanovska piemiņas koncertā, bijām trīs čaļi no vienas grimētavas – Artis Robežnieks, Aldis Siliņš un Ģirts Ķesteris. Mums tika izdomāts tāds uzdevums: katru vakaru nācām uz skatuves, iepazīstinājām ar sevi, bet vakara vadītāji [Artūrs] Skrastiņš un [Lauris] Dzelzītis bija sagatavojuši tēmu, par kuru neko nezinājām. Lūk, tā ir improvizācija – sekundes desmitdaļā spēt būt aklam horeogrāfam, kurš ir pensionēts un nez kāpēc ieslodzīts dzīvoklī, bet pēkšņi tur notiek ugunsgrēks. Vai arī nenormāli skaists alnis pēkšņi uz meža takas ierauga Ķesteri – kas notiek šādā gadījumā?! Neesi tam gatavs, bet to dari! Manuprāt, pasākuma vadīšana vai prieka radīšana tajā ir stipri vien līdzīga, bet tautā šķiet, kas tur liels – aizej, izdari un ej tālāk! Taču šis vakars ir klātesošajiem paliekošs – neatkarīgi no ēdienu un dzērienu daudzuma, kā arī muzikālā fona viņi to asociēs ar tevi. Arī pasākuma neveiksmi vai sliktu garastāvokli asociēs ar tevi. Bet par baznīcas programmām – esot ticīgam cilvēkam, neizturēties pret to spekulatīvi.»
Svinēt var arī baznīcā
Pret Ziemassvētkiem daudziem ir dažāda attieksme, arī Ģirtam Ķesterim. «Ziemassvētki var būt dažādi – arī pagāniski vai baigais mikslis, kā mēs līdzīgus svētkus parasti svinam Lieldienās. Es neesmu audzināts kristīgā garā, ja precīzāk – mani no tā visa pasargāja. Es nezināju, kas ir brīva, neatkarīga Latvija un kādā krāsā ir Latvijas karogs – varbūt tikai nojautu. Es nezināju, kas ir okupācijas režīms – man [bērnībā] vienīgais okupants bija hitleriskā Vācija. Un es arī nezināju, ka baznīca var būt kā medijs starp kaut ko augstāku. Ja līdz 20 gadu vecumam ar to neesi apzināti saskāries, tad var izdarīt zināmus secinājumus – tā tas bija. Taču nekas jau nav nokavēts: tāpat kā tavā dzīvē ienāk viedtālrunis, tikpat organiski ienāk arī šī apziņa [par baznīcu]. To vari gatavot vai negatavot, bet, ja esi gana empātisks cilvēks, tad to agrāk vai vēlāk satiec. Un tai pieķeries. Un sākas baigās nepatikšanas, jo izrādās, ka tevis iepriekš būvētais pasaules uzskats pēkšņi sagrozās (smejas).»
Aktieris ir kristīts, arī iesvētīts, reizēm aizstaigā arī uz baznīcu. «No dažiem dzirdu – neapmeklēju baznīcu, jo dievs taču ir visur. Es sevi tā neattaisnoju, svēto sakramentu ik pa brīdim saņemt tomēr būtu vēlams – kaut vai šī iemesla dēļ vajadzētu aiziet uz baznīcu. Dzejniece Ināra Kaija Eglīte, bohēmiste un Kazas laiku pārstāve, kura ir studējusi ar teoloģiju, reiz teica – kad svētdienā neaizej uz baznīcu, tā liekas notrallināta, kaut kā pietrūkst. Tas gan neizslēdz iespēju, ka pēc baznīcas vari iet uz krogu. Es arī uz to skatos radoši un veselīgi. Man liekas, liela daļa vidējās un jaunākās paaudzes ir saskārusies ar šo faktu, ka tā [baznīca] ir nomācoša šajā vidē, ka dievkalpojuma formā ir par maz svētku. Tas nav nosodāmi, bet varbūt tā ir kļūda – jo biežāk ir svētku izjūta, jo biežāk cilvēks tajā arī piedalīsies. Svētdienu taču svin, par to liecina kaut vai dienas nosaukums, vai ne?!»
Ziemassvētku vakars, 24. decembris, šīs koncertprogrammas dalībniekiem ir brīvs. «Kā svinu? Kā jebkurš cilvēks! Braucu ar mašīnu un pēdējo cerību piepildu lielveikalā – kaudamies tajā visā burzmā un meklēdams kaut ko, rakņājoties savā iztēlē, kā tad īsti varētu iepriecināt sev tuvos cilvēkus, lai tas nemaksātu divas algas, bet būtu kas personīgs,» joko Ģirts. «Starp citu, kādreiz es Ziemassvētkus sagaidīju viens pats, tas bija ļoti, ļoti sen – apstākļu sakritības dēļ, kad nebija blakus ne bērnu, ne otra cilvēka. Viens pats sagaidīju, viens pats arī aizčāpoju līdz baznīcai un tad, atceros, ļoti daudz rakstīju. Apsēdos un rakstīju. Tās idejas nebija sliktas. Tās bija tādas kā pārdomas – par sevi, par apkārt notiekošo. Baigi labi! Ļoti forši emocionāli iegruzījos, fonā televizorā vēl gāja pārraides no Vatikāna... Sēdēju, kaut ko sev pagatavoju. Laiks bija gana nabadzīgs, taču arī prasības nebija pārlieku augstas,» aizdomājas aktieris. «Un vēl ir trešais variants: aizbraucu līdz Krimuldai, kur ir mans biktstēvs, precīzāk – mācītājs, kurš mani iesvētīja, Austris Juris Rāviņš, Krimuldas draudzes gans. Durvis tur vienmēr vaļā, bet reizēm es pat tā kā aizbēgu, lai viņš mani nepamana. Aizbraucu, ieeju, pasēžu, padomāju, un tad gan labi – iespējams, ka tas brauciens ir pat tas paliekošākais. Bet Ziemassvētkos jau visi tomēr cenšas vairāk vai mazāk būt pie tuviniekiem. Jā, bet kam šo tuvinieku nav? Ceru, ka viņiem ir vismaz draugi, kaut vai kam piezvanīt. Jo tas drausmīgi besī ārā, ka vienam pašam jāsēž mājās...»
UgunsGrēks nav apdzisis
Protams, šī koncertprogramma ir tikai viens no daudzajiem darbiem aktiera ikdienā – ir ko darīt gan Dailes teātrī, gan citur. Arī populārākajā pašmāju seriālā UgunsGrēks, kur Ģirta Ķestera tēlotais dakteris Leons gan ir deportēts uz Vāciju, bet viņa huligāniskais dvīņubrālis Fēlikss ir dzīvāks par dzīvu. «Esmu tur kā akcionārs – ja jau no pašas pirmās dienas tur esi, tad tev tur ir kapitāldaļas,» smejas aktieris. «Vai nav piegriezies? Bet tev savs darbs nav piegriezies? Diezgan paradoksāli, ka mēs vērtējam kādu dalību projektā aptuveni tā – nu, tev nošauties negribas pēc tā visa?! Kas ar tevi, cik ilgi tu tur nīkuļosi?! Es nenīkuļoju, turklāt šobrīd dzīvoju raksturā, kas man profilaktiski piestāv – vienkāršotāka dzīves uztvere, nav tik eksistenciāla. Ir milzīga auditorija, un tai tas sagādā prieku, ko tad vairāk?! Turklāt ir komanda, ar kuru strādājam kopā – tā jau ir kā mana brigāde! Vai būs pārmaiņas – neprasi! Droši vien, ka būs.»
Apritē aktierim ir kādas septiņas izrādes, bet nākamgad? «Jo mazāk, jo labāk. Bet ne jau tāpēc, lai es varētu lēkšot apkārt pa pasauli, bet varētu sailgoties pēc skatuves,» atskan pārsteidzoša atziņa. Ja tā paskaita, tad Ģirts dailītē strādā jau 21 gadu. «Iespējams, tā varētu būt, bet es neveicu šādu statistiku. Zinu, ka 1982. gadā beidzu vidusskolu, tad pāris gadi jāpieskaita armijai, kurā gadā beidzu konservatoriju – neatceros, līdz ar to saprotu, ka pāri 20 gadiem teātrī būs. Arī lomas neskaitu, programmiņas arī nevācu. Domāju jebkuram aktierim būtu tā, ja viņam uzprasītu – nu, ko tad esi nospēlējis? Mefistofelis, Drakula, ā, Kaligulu arī spēlēji utt. Ko esi darījis pirmsākumos, piemēram, Romeo vai Pazudušo dēlu jau vairs atcerēsies tikai kāds, cik biji jauks un skaists. Un tad sākas vaimanāšana un sevis salīdzināšana ar pagātnes periodiem. Taču atcerēties ir veselīgi tikai tad, ja šīs atmiņas mums sniedz svētku izjūtu, bet nenomāc šodienu, tagadni. Tev ir tiesības atcerēties tad, ja tev tagadne ir sakārtota, ja ne, tad labāk liec mierā pagātni.»
Ģirts Ķesteris
• Dzimis 1964. gada 14. februārī Valmierā;
• Beidzis Valmieras 3. vidusskolu, Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti specialitātē Teātra un kino aktieris;
• Kopš 1994. gada strādā Dailes teātrī, iepriekš uzstājies Valmieras Drāmas teātrī;
• Piedalījies neskaitāmās latviešu spēlfilmās un televīzijas seriālos. Kopš 2006. gada atveido Leonu (vēlāk arī viņa dvīņubrāli Fēliksu) seriālos Neprāta cena un UgunsGrēks;
• Daudzu profesionālo balvu ieguvējs un nominants;
• Koncertprogramma Ar sirdi eņģeļa plaukstā: Aizkraukles Romas katoļu baznīcā 18. decembrī, Kuldīgas Sv. Annas baznīcā 19. decembrī, Rīgas Lutera baznīcā Torņakalnā 20. decembrī, Salacgrīvas kultūras namā 22. decembrī, Brocēnu kultūras centrā 23. decembrī, Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē 25. decembrī, Jelgavas Sv. Annas baznīcā 26. decembrī, Dobeles Ev. luter. baznīcā 27. decembrī, Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā 29. decembrī.
