«Saviem ļoti konservatīvajiem vecākiem es biju ļoti revolucionāra meita – pankrokere. Savukārt mana meita pretēji man ir ļoti konservatīva,» – tā, tiekoties Birojnīcā ar latviešu lasītājiem decembra sākumā, teica Roza Liksoma.
Kopš 2001. gadā, apgāda Atēna ziedu laikos, Maimas Grīnbergas tulkojumā iznāca viņas pirmais stāstu krājums Vienas nakts ekstāze, Liksomas vārds latviešu lasītājiem nekādus komentārus neprasa, jo viņa dažu nedēļu laikā kļuva par kulta rakstnieci. Neparastā valoda, strupā forma, rakstības stils, ko pati autore dēvē par vēsu un neemocionālu, bija kā sprādziens uz toreizējās tulkotās literatūras fona. Nu pēc četrpadsmit gadiem mūsu lasītāju dienaskārtībā ir jauns izaicinājums – Rozas Liksomas romāns Sestā kupeja Maimas Grīnbergas tulkojumā nācis klajā apgādā Zvaigzne ABC. Viss notiek padomju laikos, vilcienā, kas no Maskavas dodas cauri Sibīrijai uz Ulanbatoru. Kupejā satiekas jauna somu meitene un kāds padomju dzīves skarbi rūdīts celtnieks.
– Kāpēc par vietu, kur noris jūsu romāns, izvēlējāties vilcienu?
– Vispirms jau man pašai patīk ceļot ar vilcienu. Es domāju, ka vilciens ir lieliska vide romānam, jo tā ir vieta, kur sveši cilvēki paliek kopā mazā, slēgtā telpā pietiekami ilgu laiku, un tas ir ļoti interesanti – būvēt stāstu par cilvēkiem, kas spiesti ceļot kopā. Patiesībā, galvenais iemesls, kāpēc uzrakstīju romānu, bija tas, ka esmu pati divreiz braukusi ar šādu vilcienu. Vienreiz no Maskavas uz Ulanbatoru 1986. gadā, otrreiz no Maskavas uz Pekinu 1989. gadā. Abas reizes ceļoju viena pati un pirmajā reizē, kad braucu ar Transsibīrijas ekspresi, dalīju kupeju ar kādu krievu celtnieku, kurš strādāja Ulanbatorā. Toreiz man bija kādi divdesmit pieci gadi, bet viņam – apmēram kā man tagad – ap sešdesmit. Ļoti spēcīgs vīrietis.
Šis ceļojums kopā ar krievu vīrieti man bija ļoti īpašs. Tāpēc jau arī sāku rakstīt romānu – jo man tas bija interesanti un gribēju uzbūvēt stāstu par to, kā kopā ceļo jauna somu sieviete un krievu vīrietis. Bija aizraujoši palūkoties, kas varētu notikt un kas notiek starp šiem ceļotājiem, kuri viens otru nepazīst un nāk no pilnīgi atšķirīgām pasaulēm. Viņš no Krievijas kriminālajām padibenēm – mugura vienos tetovējumos; somu meitene ļoti kautrīga, studē universitātē, nākusi no pavisam citas vides. Kad saliec tik dažādus raksturus vienā kupejā, notiek ļoti daudz dažādu lietu. Viņi ir kopā divas nedēļas, nekur nevar aizbēgt vai paslēpties, neskatoties uz to, vai viens otru ienīst, vai attiecības veidojas normāli. Abiem ir jādala gandrīz viss. Man tas bija vēl viens mēģinājums saprast, skatoties caur sociālās psiholoģijas prizmu, kas šādā kupejā varētu notikt. Var teikt – sākumpunkts bija tas, ka man pašai ir šāda ceļojumu pieredze un atmiņas, bet, protams, tas bija tikai pirmais impulss, romānā attēlotie notikumi ir fantāzija.
– Kā jūs raksturotu savu romānu?
– Šo grāmatu es rakstīju trijos līmeņos. Pirmais ir par to, kas notiek starp šo vīrieti un sievieti, ko viņi darīja Sibīrijā, kad izkāpa no vilciena. Otrs līmenis – es centos attēlot aukstā kara laika atmosfēru starp Somiju un Krieviju – toreizējo Padomju Savienību. Vīrietis ir Krievija, sieviete – Somija. Aukstā kara gados bija ļoti daudz problēmsituāciju, arī daudz patīkama, jo Somija guva lielus ienākumus no biznesa ar PSRS. Uzņēmēji jutās ļoti apmierināti, ka viņu darījumi ar kaimiņvalsti gāja tik labi. Trešais līmenis – es kā rakstniece visu laiku diskutēju ar krievu klasiķiem un labajiem padomju perioda autoriem. Visas lietas, ko Vadims romānā stāsta, gandrīz katram stāstam ir kāda atsauce uz Juriju Trifonovu, Andreju Platonovu, Ludmilu Petruševsku, bet tās nav tiešas atsauces, jo šis, protams, ir mans romāns. Tomēr literatūras cienītāji var tur tās mēģināt sameklēt. Bet tas nenozīmē, ka jums būtu šī grāmata jālasa, iespringstot par tādām lietām, – šis ir stāsts par diviem cilvēkiem un to, kas starp viņiem notiek.
– Kur jūs iemācījāties krievu valodu? Vai studējāt Krievijā?
– Esmu tiešām mācījusies krievu valodu, esmu arī nedaudz studējusi arheoloģiju Maskavā, bet īsu laiku – tā bija tāda apmaiņas programma 1981. gadā nedaudz ilgāk par pusgadu Maskavas Valsts universitātē – esmu antropoloģe. Krievu valodu apguvu jau pirms tam – skolā to nemācīja, tas bija mans hobijs. Esmu dzimusi Somijas Lapzemē. Murmanska bija ļoti tuvu manām mājām. Kad bijām tīņi, bieži devāmies uz Murmansku uz ballītēm nedēļas nogalē, apmetāmies pa nakti viesnīcā. Man bija kādi sešpadsmit gadi, kad nolēmu iemācīties krievu valodu. Vienkārši bija ļoti interesanti, kas notiek Padomju Savienībā. No vienas puses, krievu kultūra tik ļoti atšķīrās no somu kultūras. Bet, no otras puses, mēs bijām tik līdzīgi. Tas sākās kā hobijs, bet vēlāk es daudz ceļoju pa Krieviju un visu laiku centos papildināt savas valodas zināšanas. Arī tagad es reizi nedēļā Helsinkos tiekos ar somiem tādā grupā, kas satiekas, lai parunātu krieviski. Reizēm pie mums atnāk ciemos arī kāds krievs. Tas tāpēc, lai valoda neierūsētu.
– Pirms daudziem gadiem latviski lasīju kādu somu rakstnieku, šķiet, tas bija Veijo Meri Virves ritulis. Nezin kāpēc viņš nāk prātā, lasot jūsu grāmatas.
– O, Veijo Meri? Lielisks rakstnieks, man ļoti patīk viņa grāmatas, diemžēl Meri nesen nomira. Bet tas, ko jūs sakāt, tā varētu būt. Es tiešām esmu izlasījusi daudz Veijo Meri grāmatu, jo man patīk, kā viņš – raksta: stāsta vienkārši, neizrādot nekādu attieksmi. Tā ir saite, kas vieno mani un viņu. Arī man patīk rakstīt īsos teikumos un atturīgi, ļoti vienkāršā valodā. Nevaru ciest, ka spēlējas ar valodu. Rakstu vienkārši, bet krāsainā valodā bez emocijām, vēsi. Īsajos stāstos bieži izmantoju melno humoru. Tas ir mans stils.
– Kā sākāt rakstīt?
– Kad biju jauna, nedomāju, ka kļūšu par rakstnieci. Es zīmēju, interesējos par karjeru universitātē. Iznāca, ka pēc Maskavas es tiešā ceļā devos uz Kopenhāgenu, apmetos Kristiānijā (Kopenhāgenas mākslinieku rajons – A. J.) un nodzīvoju tur piecus gadus. Strādāju veikalā, bet svētdienās Kristiānijas saunā. Man ļoti patika tur dzīvot. Kristiānijā bija ļoti radoša atmosfēra. Visi kaut ko darīja. Tur bija pašiem sava radiostacija, mākslas galerijas, avīze. Cilvēki gleznoja, rakstīja, radīja. Mēs dzīvojām kopā ap sešdesmit cilvēku lielā mājā komūnā. Manā istabā bija vēl divas meitenes no Dānijas un Norvēģijas. Dāniete gleznoja, norvēģiete zīmēja komiksus. Tā es arī iesāku. Ar komiksiem. Pēc tam pievērsos īsajiem stāstiem. Kristiānijā es uzrakstīju trīs pirmās savas grāmatas.
– To laiku Kristiānija droši vien ļoti atšķiras no tagadējās Kristiānijas?
– Ļoti! Sabiedrība kopumā ir mainījusies. Astoņdesmitie gadi bija ļoti radoši, toreiz aktīvi darbojās panku un arī citas subkultūras. Cilvēki bija enerģijas pilni, iesaistījās visdažādākajos procesos, sākot no mākslas, beidzot ar vides problēmu risināšanu. Ļoti aktīvi. Tagad tas viss ir beidzies. Es domāju sabiedrību kopumā. Tas atspoguļojas arī Kristiānijā – cilvēki tur ir vairāk piederīgi vidusšķirai, buržuāzijai. Toreiz, kad es tur dzīvoju, tur valdīja diezgan liela anarhija.
– Kāda ir jūsu saistība ar panku subkultūru?
– Panku subkultūra ienāca Somijā no Lielbritānijas septiņdesmito gadu nogalē, kad studēju universitātē. Protams, ka arī es kļuvu par panku kustības dalībnieci, kaut gan gribēju kļūt par zinātnieci. Arī Kristiānijā es biju pankrokere, bet tādu tur bija daudz. Tagad esmu buržuāziska vidusšķiras mājsaimniece. (Smejas.) Tā tās lietas paiet!
– Varbūt joprojām klausāties Sex Pistols?
– Nepavisam nē! Bet es joprojām labprāt klausos popmūziku. Mani favorīti ir reperi. Panku mūzika man ir pagātne.
– Kas bija vislabākais panku kustībā?
– Labākā lieta panku kustībā bija ideja par to, ka jebkurš var darīt jebko. Ja tev ir ideja – dari! Tu vari visu. Manuprāt, tas ir vislabākais pankiem. Es esmu tipisks piemērs. Zīmēju komiksus, spēlēju grupā, veidoju laikrakstu, strādāju radio, piedalījos performancēs. Tas jau nešķita nekas sevišķs, jo visi jau tā darīja.
– Ja atgriežamies pie jūsu pirmā stāstu krājuma, kas tika tulkots arī latviski, – kādu valodu jūs izmantojāt tajā: tie bija kādi dialekti, žargons, vienkāršruna?
– Dažādi. Es pati nāku no Lapzemes, protams, ka izmantoju arī savu dzimto lapu valodu. Es izmantoju Helsinku slengu, protams, somu valodu, bet man ļoti patīk izmantot vienkāršrunu, kas nav īsti slengs, bet nav arī literārā valoda.
– Kāda toreiz bija publikas reakcija uz jūsu stāstu krājuma publikāciju un arī pēc tam?
– Esmu ļoti veiksmīga. Pirmā grāmata saņēma daudz literāro godalgu, jo tā toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, ienesa jaunas vēsmas un stilu. Ļoti īsa, strupa valoda, smagi teksti, dažādi valodas slāņi. Lasītājiem tas šķita ļoti kolorīti un neparasti. Balvām līdzi nāca arī nauda. Tāpēc jau es varēju doties savā Transsibīrijas ceļojumā. Tas bija ļoti labs sākums. Tā sagadījās, ka toreiz, kad izdeva manu pirmo grāmatu, gatava bija arī otra. Līdz ar to man nebija šī ierastā otrās grāmatas problēma. Arī trešā grāmata ļoti atšķīrās – tie bija īsie stāsti no Sibīrijas, pati zīmēju tās ilustrācijas.
Dzīvoju Kristiānijā, īpaši nelasīju somu presi, es gan reizēm ciemojos dzimtenē. Rakstīju ar pseidonīmu – Roza Liksoma nav mans īstais vārds. Ģimene nemaz nezināja, ka rakstu. Tikai, kad uzrakstīju trešo grāmatu, māsa to nejauši uzzināja, bet viņa, man šķiet, sākumā neticēja, ka es tiešām rakstu. (Smejas.) Ceturtā grāmata bija par Maskavas subkultūrām, veidoju to kopā ar slavenu somu fotogrāfu. Mēs intervējām neskaitāmus pankus, hipijus un citu subkultūru pārstāvjus, ko satikām uz Maskavas undergraund skatuvēm. Tad uzrakstīju savu pirmo romānu, pabeidzu to 1993. gadā. Tas ir vēsturisks darbs.
– Kad Maskavā vācāt materiālus grāmatai, vai VDK jums nepievērsa īpašu uzmanību?
– Nē! Pie varas jau bija Gorbačovs, cilvēki toreiz bija ļoti pretimnākoši, gribēja diskutēt, stāstīt par savu dzīvi. Jaunieši bija enerģijas pilni un ticēja, ka spēs kaut ko mainīt savā dzīvē. Tie bija ļoti labi laiki, lai kaut ko darītu. Es tagad domāju, varbūt vajadzētu atkal sameklēt šos cilvēkus un uztaisīt vēl vienu grāmatu – par to, ko viņi dara pēc trīsdesmit gadiem. Viens no šiem cilvēkiem, ko toreiz intervēju, bija Artemijs Troickis. Tad Žanna Aguzarova no Bravo. Mēs ļoti daudz laika pavadījām viņas koncertos. Pieļauju, ka daži, ko tolaik intervējām, tagad jau ir miruši. Atceros, toreiz intervēju arī kādu ļoti jaunu, skaistu, talantīgu meiteni, kura veidoja performances. Viņai bija tikai sešpadsmit. Tagad viņa ir Čubaisa sieva. Padomājiet, kā viss mainās!
– Ko jūs rakstāt tagad?
– Pērn iznāca vēl viena mana stāstu grāmata. Tā tagad ir izdota zviedru valodā, un daudz ceļoju pa Zviedriju, jo tai ir ļoti labas atsauksmes. Tagad man jāstrādā pie vēl viena romāna. Tas būs vēsturisks stāsts par apmēram simt gadiem somu vēstures, arī Pirmais pasaules karš, bet daļa notikumu risinās Vācijā, jo tās varonis ir tur skolojies.
– Interesējaties par vēsturi?
– Jā. Bet es interesējos arī par mūsu dienām. Nesaprotot vēsturi, jūs nevarat saprast mūsu dienas. Tas ir iemesls, kāpēc es to daru. Tāpēc arī jūtos ļoti nobažījusies, jo viss rāda, ka iespējams Trešais pasaules karš.
– Daudzi rakstnieki mūsu dienās apgalvo, ka neinteresējas par politiku.
– Es gan interesējos! Es ļoti interesējos par politiku, sabiedrību jo īpaši un arī biznesu. Tas tāpēc, ka politiķi, ierēdņi un uzņēmēji ir tie, kas pieņem lēmumus. Es daudz lasu un gribu saprast.
– Kas, jūsuprāt, ir Somijas sabiedrības galvenā problēma mūsdienās?
– Es domāju – patērnieciskums. Patērētājsabiedrība – tā ir visas Eiropas lielākā problēma. Mums ir jāsamazina savs patēriņš! Es neticu šim liberālajam neokapitālismam. Pavisam noteikti neticu. Un arī šaubos, ka demokrātija ir tik stipra. Es, protams, gribu ticēt demokrātijai. Tā ir labākais, kas izdomāts, bet, manuprāt, arī demokrātijai diemžēl ir lielas problēmas visur Eiropā.
– Jūsu dzimtā Lapzeme latviešiem droši vien asociējas ar Santaklausu.
– Jā! Lapzeme mūsdienās lielā mērā pārtiek no tūrisma. Man riebjas šis tūrisma bizness. Tas ir briesmīgs. Man nav nekas pret tūrismu, ja tas ir draudzīgs apkārtējai dabai, mežiem, ezeriem. Šāds mierīgs ekoloģisks tūrisms, kas neparedz milzu viesnīcas un bārus, ir labs. Esmu šajā ziņā ideāliste attiecībā uz Lapzemi. Domāju, ka Zviedrija savā Lapzemes teritorijas daļā lietas ir sakārtojusi par labu slowturism. Manuprāt, to vajadzētu izdarīt arī Somijas Lapzemē. Tā ir domāta atpūtai, nevis patērnieciskumam.
– Bet daļa cilvēku taču ir laimīgi, ka var patērēt. Es šovasar Rodā redzēju daudz tādu, kam bija slinkums pāriet pāri ielai uz jūru. Viesnīcas numuriņš, baseins un bārs bija viss, kas tiem nepieciešams.
– Es īpaši nepaļaujos uz cilvēkiem, jo cilvēki ir slinki no dabas. Tāpēc jau viņi tā arī uzvedas. Ja runājam par Lapzemi, vajag ļoti stingrus likumus, kas aizsargā dabu un dabas parkus, aizliedz cirst kokus. Cilvēkiem vajag stingrus likumus, citādi viņi sāk darīt to, kas ienāk prātā. Mēs visi esam slinki un muļķīgi.
– Tikai neviens to negrib atzīt – esmu slinks un muļķīgs, drīzāk visi apgalvo, ka ir ļoti gudri.
– Es par sevi to varu droši teikt. Daži varbūt arī ir gudri. Bet tie, kuri ir gudri, cenšas glābt planētu. Ir jāaptur patērnieciskums un jāglābj planēta. Pēc simt gadiem no tās nekas daudz nebūs pāri palicis, un cilvēki to būs paveikuši. Mēs varam planētu glābt vai iznīcināt. Ne jau kaķi vai suņi, vai ziloņi. Mums tas jādara, un tā ir mūsu atbildība.
Roza Liksoma
• Somu rakstniece, vairāku prestižu Ziemeļvalstu literāro balvu laureāte, spilgti debitējusi literatūrā astoņdesmitajos gados, rakstot neordināru īsprozu
• Studējusi Antropoloģiju Helsinkos, Maskavā un Kopenhāgenā
• Ilgi dzīvojusi Kopenhāgenas Kristiānijas mākslinieku komūnā, bijusi panku subkultūras pārstāve
• Perestroikas laikos izveidojusi grāmatu par Maskavas underground māksliniekiem
• Latviski tulkots viņas stāstu krājums Vienas nakts ekstāze (2001) un romāns Sestā kupeja (2015)