SARUNA: Anderss de la Mote. Piespiest piecelties no dīvāna
Zviedrs Anderss de la Mote savu rakstnieka karjeru sāka ar to, ka uzrakstīja divus klasiskus policijas trillerus, kurus nosūtīja izdevējiem. Pēc laika viņš saņēma pieklājīgu atbildi – piedodiet, mūs jūsu manuskripti neinteresē.
Tad Anderss de la Mote nolēma uzrakstīt grāmatu, kādu neraksta citi, un pasauli satricināja jaudīgs spridzeklis, ko tagad pazīstam kā tehnoloģiju trilleri triloģiju [spēle].
Tās pirmais romāns ieguva prestižo Zviedru akadēmijas godalgu par labāko debiju kriminālžanrā. Tā varonis ir diezgan pastulbs, slinks jauns cilvēks, kurš to vien dara kā dirn uz dīvāna, spēlējot datorspēles. Reiz vilcienā viņam gadās nočiept mobilo telefonu, tomēr tas ir tikai sākums tik ellišķīgiem notikumiem, ka atliek vien izlasīt, lai saprastu, cik šaušalīgi tie ir. Tā sākās šī romāna varoņa Henrika Peteršona, kuru draugi dēvē par HP, uzvaras gājiens neskaitāmās pasaules valstīs un valodās. Pēc triloģijas pabeigšanas Anderss de la Mote īstenoja savu sapni, uzrakstīt klasisku policijas krimināltrilleri, bet, protams, savā īpašajā manierē. Sērijas MemoRandom pirmā romāna latviešu tulkojuma atvēršana bija iegansts, lai autors ierastos Rīgā.
– Vai zinājāt, ka Rīga savulaik bija lielākā Zviedrijas karaļvalsts pilsēta?
– Jā! Es uzzināju to šorīt, jo man bija ekskursija pa Vecrīgu gida pavadībā. Es pat redzēju Zviedru vārtus!
– Latvijā kopš zviedru laikiem iesakņojušies daudz zviedru uzvārdu: Jansoni, Johansoni, bet esmu diezgan pārliecināts, ka Latvijā nav neviena de la Motes. Kā cēlies jūsu dzimtas uzvārds?
– (Smejas.) Tas nav zviedru uzvārds. Tas ir franču uzvārds. Bet esmu zviedrs. Manuprāt, viss sācies 16. gadsimtā, kad Zviedrijā ieradās daudz franču amatnieku, kurus aicināja, lai veiktu dažādus smalkus darbus, jo zviedriem tik labu meistaru nebija. Arī pati Zviedrija atradās Dānijas pakļautībā. Esmu par to izdomājies visādi, vienubrīd iedomājos, ka mans sencis varbūt bijis kāds ļoti smalks šaujamieroču meistars, pēc tam secināju – labāk ja viņš būtu bijis dārznieks. Dārznieks, tas taču ir lieliski, un toreiz aicināja daudz dārznieku. Bet franču uzvārds tas ir noteikti, jo, tiklīdz ierodos Francijā un dodos uz savu viesnīcu, tā man tur uzņemšanā saka – bonjour, monsieur de la Mote! – un sāk kaut ko gari un plaši stāstīt franciski. Bet es tikai stāvu un mirkšķinu acis. Es gan esmu mācījies skolā franču valodu.
– Bet no kura dzimtas pārstāvja esat mantojis savas tik ļoti dažādās intereses? Rakstnieka darbs prasa mieru un vientulību, bet vispirms jūs bijāt policists, tad drošības konsultants, kas liecina, ka esat īsts nemiera gars, kam patīk piedzīvojumi.
– Grūti pateikt. Mans tēvs bija zemnieks. Viņa dzimta tāda ir jau paaudzēm ilgi. Mamma ir bibliotekāre. Viņai varbūt piemita piedzīvojumu gars, bet tie bija vairāk intelektuāli piedzīvojumi, kādi rodas, lasot grāmatas. Es domāju, ka viena mana daļa tiešām ir ļoti nemierīga, bet otra gluži pretēja – tā nevēlas nekādas dēkas. Gandrīz kā triloģijas varoņi – Rebeka un viņas brālis Henriks Peteršons. Vairāk manī ir no Rebekas, nevis no HP. Es vienmēr visu plānoju, pārbaudu rezerves izejas. Ja kaut kur jābrauc, es vismaz vikipēdijas līmenī izpētu, kurp es dodos, kas tur notiek. Man tas ir jāzina. Savukārt tā daļa, kas nāk no HP – ja godīgi, es drīzāk vēlos būt šis piedzīvojumu meklētājs, nevis tāds esmu. Es nedaru trakas vai muļķīgas lietas. Kaut gan, protams, var teikt, jā – es studēju par policistu, biju militārais policists, tad policists, kas patiesībā ir pietiekami dēkaina profesija. Labā lieta rakstīšanā ir tā, ka varu tajā izlikt šīs savas ilgas pēc piedzīvojumiem un visām trakajām lietām, ko es varbūt gribētu pamēģināt izdarīt.
Nezinu, vai esmu atbildējis uz jūsu jautājumu, bet šīs divas pretējās puses manī mājo. No kurienes tās nāk, ir grūti atbildēt. Varbūt tās ir franču saknes, varbūt tas, ka esmu precējies ar sievieti, kas ir pa pusei itāliete, arī mani ir kaut kādā ziņā ietekmējis, pamodinot kādu snaudošu latino gēnu. (Smejas.) Manuprāt, normāli zviedri ir tādi diezgan klusi, viņi negrib būt uzmanības centrā, rīkot nekārtības. Nu tā, kā Rebeka manos romānos. Desmit ballu sistēmā viņa noteikti labāk izvēlēsies pieticīgu septītnieku tikai tāpēc, lai būtu droša, ka nekļūdīsies, nevis tieksies pēc desmitnieka, lai riskētu izgāzties.
– Jūsu triloģijā ir daudz dažādu lietu par datoriem, internetu, kas rada pārliecību, ka jūs par tiem zināt gandrīz visu. Vai esat šo nozari īpaši studējis?
– Jautrākais ir tas, ka es nemaz neesmu tik izcils datoru pārzinātājs. Es, protams, tos izmantoju ikdienas dzīvē, bet esmu tāds tipisks lietotājs, galīgi ne speciālists, kas zina, kā un kāpēc viss darbojas. Neesmu arī neko īpaši studējis šai jomā – ne par datoriem, ne viedtālruņiem. Jā esmu profesionāli interesējies par GPS tehnoloģijām, jo tas bija saistīts ar manu darbu drošības jomā, bet teiktais galīgi nenozīmē, ka esmu profesionāls datorists. Man vienkārši ir labi draugi IT speciālisti, ja man ko vajag, es prasu viņiem.
Ja es par ko interesējos, tad drīzāk par to, ko šīs tehnoloģijas dara ar cilvēkiem. Mans varonis HP, viņš taču ir galīgi nekāds, bet pats uzskata, ka ir dižs puisis, īpaši jau tad, kad romānā ne no kurienes viņam internetā uzrodas sekotāju auditorija. Kāpēc tas notiek?
Vai, piemēram, feisbuks plašākā nozīmē. Kāpēc cilvēkiem vajag feisbuku viedtālrunī? Kas viņiem liek pusdienu bildes tūlīt pat izlikt vispārējai apskatei? Nevis aiziet uz mājām un ielikt no datora, bet uzreiz, lai tūlīt pat uzzinātu, cik cilvēkiem patiks viņa pusdienas? Kādi ir šie mehānismi?
Mums, izrādās, visiem ir vajadzīga auditorija, kas uzklausa. Mēs vēlamies piederēt kaut kam. Un, ja nepiederam, gribam kļūt piederīgi. Tas mani interesē! Varbūt šī vēlme nāk no pirmatnējās kopienas laikiem? Toreiz bija iespējami divi varianti. Viens, ka esi alā kopā ar citiem pie ugunskura tumsā, siltumā un drošībā. Otrs, ka esi ārā, naktī, aukstumā, kur tevi var apēst tīģeris. Laikam jau ir ļoti svarīgi piederēt kaut kam. Tāpēc arī veidojas šīs feisbuka grupas, kurās ir iespējams iekļauties. Internets parāda, ka cilvēki ir vientuļi. Tas ir kā ar manu varoni Henriku Peteršonu. Viņš ir vientuļš, bet tad izveidojas interneta grupa, kas viņu slavē un uzskata par varoni. Tā ietekmē HP iedomājas, ka viņš ir izcils kā superzvaigzne, ka ir filmas galvenais varonis un rezultātā paveic sliktas lietas. Varbūt šī ir gara atbilde uz īsu jautājumu, bet mani tiešām tas interesē daudz vairāk nekā vienkārša tehnoloģija, kaut gan tās ar katru jaunu ierīci vai programmu maina mūsu dzīvi.
– Vai otra problēma nav tā, ka gan Henriks Peteršons, gan daudzi citi cilvēki mediju ietekmē mēģina dzīvot nevis normālu dzīvi, bet cenšas būt kā filmu varoņi?
– Tieši tā! Tas atbilst viņa gaidu līmenim. Bet reālā patiesība ir tāda, ka HP dirn uz dīvāna, spēlē datorspēles, uzpīpē kāsi un ļauj, lai ar viņu kaut kas notiek, kaut gan patiesībā ar viņu nenotiek vispār nekas. Mans uzdevums bija piespiest HP piecelties no dīvāna. Viņš ir antivaronis, un te bija problēma – kā iesaistīt antivaroni piedzīvojumos? Ja Henriks Peteršons būtu policijas virsnieks, jurists, žurnālists, privātdetektīvs, viss būtu daudz vienkāršāk. Es varētu sarīkot viņam kādu izmeklēšanu. Bet HP taču ir pilnīgi nekāds! Slaistās tik pa dīvānu un spēlē savas spēlītes.
– Runājot par HP, vai tā ir jaunu cilvēku problēma, ka viņi vairs nevēlas neko? Henriks Peteršons taču jau ir tik tālu, ka vairs pat neiet meklēt iepazīšanos ar sievietēm, viņš skatās internetā porno un apmierina pats sevi. Tā ir vieglāk.
– Es domāju, ka cilvēka dabā vispār ir aizrauties par daudz. Tā var nonākt līdz tam, ka vairs nekur negribas iet, neko negribas darīt. Tā var kļūt pat antisociāls. Datorspēles ir milzu pasaule. Tomēr nebūt ne slikta. Tajās taču var veidot veiksmīgu karjeru, ar tām var labi pelnīt. No spēlēm var mācīties. Zviedrijā ir daudz šādu labu piemēru.
Un ir arī otra galējība – datorspēles var padarīt atkarīgu, antisociālu. Datorspēles, protams, ir liela problēma, ja tās sāk radīt atkarību, bet vienlaikus uz atkarībām ir jāskatās plašākā nozīmē. Galu galā arī feisbuks taču var kļūt par atkarību. Mums saka feisbuks esot par brīvu. Bet, ja tas ir par brīvu, kāds taču to uztur, jo tas ir izdevīgi. Mēs taču tur brīvprātīgi reklamējam kaut ko, brīvprātīgi atdodam daļu savu datu. Bet ja tā padomā – kāpēc? Lai varētu parādīt savam kaimiņam bildīti, cik mums bijušas foršas pusdienas? Es tomēr domāju, tikmēr, kamēr lietas notiek saprāta robežās, viss ir kārtībā.
– Jūsu romānu triloģiju raksturo nelielas epizodītes, kas bieži mainās, neļaujot lasītājam sākt garlaikoties. Kā nonācāt pie šādas vēstījuma manieres?
– Tā ir televīzijas ietekme. Esmu liels seriālu fans, un man šķiet, ka mūsdienu cilvēku uztveri aizvien vairāk nosaka šāds formāts, kur darbība bieži un strauji mainās.
– Bet kā ir ar jau pieminētajām datorspēlēm, vai arī tās ietekmēja jūsu darbus?
– Jā, noteikti! Man patīk datorspēles. Tur ir šis princips, ka varonim tiek dots daudz, daudz mazu uzdevumu. Ja spēj tos paveikt, kļūsti par attiecīgā līmeņa pavēlnieku. Tā, pamazām visu savācot, nonāc līdz lielajam fināla piedzīvojumam, līdz pēdējai kaujai ar slikto varoni. Es mēģināju izveidot savu stāstu līdzīgā manierē, mācoties no datorspēlēm un seriāliem. Filmas šajā ziņa ir mazāk noderīgas, jo tās ir daudz īsākas par seriāliem un datorspēlēm. Romānu izlasīt, tāpat kā noskatīties seriālu, divās stundās nav iespējams. Vajag vismaz divdesmit trīsdesmit stundas. Seriālu veidotāji domā, kā uzturēt interesi. Tāpēc manos romānos ir šie mazie līmeņi, nepārtrauktie testi, kurus neizpildot varoņi tālāk netiek. Es ļoti daudz domāju par šīm lietām, kad rakstīju triloģiju. Spēles un seriāli man palīdzēja.
– No latviešu publikas esmu dzirdējis atsauksmes, ka jūsu grāmata esot izcila, lai piesaistītu lasīšanai jaunus puišus, kas nelasa vispār. Vai Zviedrijā ir līdzīgi?
– Ir tieši tāpat! Tomēr tas nav nekas tāds, ko es būtu kaut kā īpaši ieplānojis jau iepriekš. Tādus pašus vēstījumus es feisbukā saņemu arī no visām pārējām valstīm, kurās grāmata ir izdota. Tipiski šādi manas grāmatas lasītāji ir piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadus veci puiši. Grāmatu viņiem ir iemānījušas mammas, draudzenes, mīļotās meitenes, skolotājas, bibliotekāres. Zviedrijā ir pat skolas, kas tagad sākušas šo grāmatu iepirkt, lai pievērstu lasīšanai. Es saņemu daudz tādu ziņu: «Sveiki, mani sauc Ole, es vispār nelasu grāmatas. Bet es izlasīju jūsējo.» Esmu tik lepns un laimīgs par šādām vēstulēm. Tie, kuri lasa, viņiem grāmatas šķiet pašsaprotama vērtība. Bet, ja esi simtiem reižu sācis lasīt kādu grāmatu, bet nekad neesi varējis tikt līdz beigām, tā nudien ir problēma. Ja šāds jaunietis beidzot izlasa romānu līdz galam, tas ir lieliski. Varbūt viņš gribēs izlasīt vēl kādu grāmatu. Sarakstīties ar jaunajiem lasītājiem ir interesanti. Bieži vien ir arī tā. Saņemu ziņu – «Izlasīju jūsu grāmatu, ļoti patika, īpaši HP». Tik tālu viss kārtībā. Bet tad seko jautājums: «Vai jūs savā tekstā ieslēpāt kādu īpašu vēstījumu, un, ja ieslēpāt, kāds tas ir?» (Smejas.) Tad uzreiz prasu pretim – vai tev skolā par manu grāmatu jāraksta referāts? Un, protams, izrādās, tā ir! Tad lūdzu, lai man izstāsta, kā vēstules autoram pašam šķiet – kāds vēstījums manā romānā varētu būt apslēpts, apsolot uzrakstīt, kāds tas ir patiesībā. Parasti jau šajā brīdī sarakste pārtrūkst. Tad es smejos, ka mans varonis Henriks Peteršons droši vien rīkotos tieši tāpat. Ir taču tik viegli atvērt feisbuku un uzdot jautājumu, ja pašam negribas pildīt mājas darbu. Pirms kādām dienām atgriezos no Dienvidāfrikas, arī tur to prasīja.
Man tomēr ļoti patīk komunicēt ar jaunajiem lasītājiem. Ja vien laiks atļauj, labprāt eju uz skolām, tiekos ar skolēniem, stāstu par savu grāmatu. Mēs dzīvojam pasaulē, kad grāmatai ir jākonkurē ar jaunajām tehnoloģijām. Braucot sabiedriskajā transportā jau sen nav kā agrāk, kad visi lasīja grāmatas vai avīzes. Tagad izmanto aifonus. Tā ir iespēja un izaicinājums pateikt, ka joprojām var arī lasīt.
– Man šķiet, ka [spēle] pirmais romāns atšķiras no turpinājuma. Tā vien liekas, ka sākumā jūs par savu varoni HP tiešām neesat augstās domās, bet vēlāk viņš kļūst cilvēciskāks, varbūt pat nedaudz pieņemas prātā. Ar ko tas saistīts?
– To neviens man vēl nekad nebija teicis, bet jums ir pilnīga taisnība. Kad rakstīju pirmo sērijas grāmatu, es biju neviena nepazīts, nezināms autors. Darīju to, kā pašam šķita pareizi, īpaši nedomājot, kas un kā no tā beigās iznāks. Kad grāmata tika izdota un visi prasīja turpinājumu, situācija būtiski mainījās. Es vairs nebiju nezināmais. Sāku stādāt ar izdevniecības redaktoriem, daudz no viņiem mācījos, un izrādījās, ka arī grāmatu pasaulē ir savi likumi, kurus nākas ievērot. Man bija interesanta gan pieredze ar pirmo grāmatu, gan arī turpinājumus rakstot. Jā, Henriks Peteršons noteikti mainās, tikai neviens to nebija man teicis.
– Jūsu jaunais romāns MemoRandom ievērojami atšķiras no triloģijas [spēle]. Grāmata latviešu valodā izdota pirms nepilna mēneša, pastāstiet par to.
– Jā, MemoRandom ir savādāka. Policijas trilleris. Te ir lietas, kuru nav triloģijā. Varonis ir policists, kurš izveidojis sev apkārt tādu kā puslegālu tīklu, kas palīdz viņa darbā līdz brīdim, kad notiek tas, kas notiek. Policists zaudē atmiņu, un viss mainās. Viņš vairs nesaprot, ko darījis pēdējos gados, vai bijis labais, bet varbūt sliktais puisis. Šī varbūt ir vairāk tāda kā iekšējā prāta izmeklēšana. Es romāna tapšanā daudz sadarbojos ar vienu puisi, viņš ir visīstākais mentālists, viens no tiem, kuri prot ielikt citiem galvās savas domas, virzīt cilvēkus vajadzīgajās sliedēs. Man bija svarīgi romānā radīt līdzīgu sajūtu. Mans varonis, lai kurp viņš ietu un pie kā vērstos, jūt, ka visi vēlas viņu kaut kādā ziņā ietekmēt, virzīt sev vēlamajā virzienā. Mans varonis nevar uzticēties nevienam.
Salīdzinājumā ar triloģiju šis trilleris ir daudz tumšāks. HP jau ir tāds jautrs un nedaudz smieklīgs varonis. MemoRandom varoņi nebūt nav nekādi jautrie vai smieklīgie. Šī grāmata daudz vairāk atspoguļo to, ko es pats esmu pieredzējis policijā, to, ko tur ir pieredzējuši mani draugi, kuri joprojām ir policisti. Tā ir tuvāka realitātei, jo atspoguļo arī gadījumus, kas tiešām ir notikuši. Īsta policijas sērija! Domāju, ka pēc trīs [spēle] romāniem biju pelnījis iespēju beidzot tādu uzrakstīt.
– Vai var teikt, ka MemoRandom ir tuvāks klasiskajai skandināvu kriminālromānu tradīcijai?
– Jā, noteikti. Tikai vairāk par tradicionālās skandināvu sabiedrības kritiku vai drīzāk kaut kādu problēmu izcelšanu, es vairāk pievēršos interneta sabiedrībai. Sērijas otrā grāmata šajā ziņā būs tuvāka skandināvu tradīcijai. Varbūt pareizāk būtu teikt nevis tuvāka, bet radnieciskāka, jo es tomēr mēģinu radīt kaut ko savu, strādāju pie grāmatām ilgi, apgūstu daudz jauna, konsultējos ar saviem redaktoriem.
– Jums to droši vien bieži prasa, bet vai kādreiz nav vēlme atgriezties policijas darbā?
– (Smejas.) Jā! Reizēm atceros savus draugus un iedomājos, kā būtu, ja… Bet, nē, labāk lai tas paliek pagātnē. Arī maniem draugiem, kuri tur vēl strādā, tas droši vien būs mierīgāk. Es visiem tagad stāstu, ka vispirms es gadiem ilgi risināju citu cilvēku problēmas, bet tagad esmu pelnījis dzīves turpinājumā beidzot risināt savējās. Rakstīšana ir tas, kas man patīk visvairāk.
– Vai tiesa, ka pēc Latvijas jūs dosieties uz Ameriku?
– Man paredzēts ilgāks brauciens uz ASV, dzīvošu Ņujorkā. Tas saistīts gan ar manu grāmatu izdošanu, gan ar citām lietām. Esmu vienojies, ka rakstīšu par to blogu. Bet nav tā, ka šis būs tikai darba brauciens, mums ar sievu ļoti patīk Ņujorka, patiesībā apvienosim lietderīgo ar patīkamo.
Anderss de la Mote
- Zviedru rakstnieks – divkārtējs Zviedru akadēmijas balvas laureāts gada labākajam kriminālromānu rakstniekam
- Tehnoloģiju trillera triloģiju [spēle] veido romāni [geim], troksnis [buzz], burbulis [bubble], kas tulkoti daudzās pasaules valodās. Triloģiju latviski izdevis apgāds Zvaigzne ABC, tulkojusi Dace Deniņa
- Sarakstījis romānus MemoRandom (2014, latviski 2015, Zvaigzne ABC, tulkojusi Ieva Pudure) un UltiMatum (2015)