ATVADAS: Krievu kino leģenda Eldars Rjazanovs
Maskava šodien atvadās no leģendārā krievu kinorežisora Eldara Rjazanova, kurš pēc ilgākas slimošanas aizgājis mūžībā astoņdesmit astoņu gadu vecumā vienā no Krievijas galvaspilsētas klīnikām ar diagnozi – sirds nepietiekamība.
Izdzīt vergu
Arī Latvijā neskaitāmas kino cienītāju paaudzes uzaugušas ar Eldara Rjazanova liriski ironiskajām traģikomēdijām, pēc kuru noskatīšanās ne viens vien norūpējies pilsonis padomju gados sauca – vai tad tas nav tā kā dzīvē! Kā viņš spēj kaut ko tādu dabūt cauri uz ekrāna?
Tikai daudz vēlāk, tuvāk mūsu dienām, kad par to jau drīkstēs runāt, Eldars Rjazanovs intervijā Viktoram Matizenam (Novije izvestija) uz jautājumu – no kā jūs dzīvē baidāties – atbildēs tieši un bez izvairīšanās: «No padomju varas. Mans tēvs sēdēja, mani varēja neuzņemt institūtā. Es prasīju mammai, ko man rakstīt anketā – tēvu vai patēvu. Tēvs bija krievs, bet tautas ienaidnieks. Patēvs – ebrejs, bet nebija tautas ienaidnieks. Reizēm izdevīgāk anketā bija ierakstīt patēvu ebreju tēva – tautas ienaidnieka – vietā. Reizēm otrādi. Viss mainījās tā, ka bija grūti ko uzminēt. Bīstamajam jautājumam – vai jūs esat šaubījies par partijas līniju – atbildi sniedza anekdote – šaubījos. Kopā ar partijas līniju.»
Režisors ar šausmām atceras dialektiskā materiālisma un marksisma ļeņinisma studijas kino institūtā: «Marksisma ļeņinisma katedrā strādāja sadisti. Mēs neieredzējām šos priekšmetus. [..] «Viena studente eksāmenā no bailēm aizmirsa, kā sauc Marksu. Šī katedra izlēma, kas paliks vai nepaliks institūtā. Reiz no mūsu grupas tikai Latifs Safarovs, kurš vēlāk kļuva par azerbaidžāņu kinematogrāfistu pirmo sekretāru, dabūja ieskaiti dialektiskajā matemātikā, bet Safarovs pēc tam trīs mēnešus valodu raustīja. Katru reizi, taisot Karnevāla nakti vai Sargies auto! es centos no sevis izdzīt vergu un bailes no padomju varas.»
Grūtais sākums
1927. gada 18. novembrī dzimušais Eldars Rjazanovs ir tipisks kara laika bērns, kurš pieredzējis evakuāciju, dzīvi barakās, pa kurām skraida pusmetrīgas žurkas, mazā brālīša auklēšanu un mūžīgo izsalkumu. Vēlāk žurnālistiem viņš atzīs, ka grūtās bērnības dēļ kļuvis par pamatīgu izēdāju un iedzīvojies liekajā svarā, jo nespēj rimties pieēsties. Skolas gados Rjazanovs sapņo kļūt par rakstnieku, bet – kā tas bieži gadās padomju laiku kinocilvēku dzīves stāstos – viņa draugs gatavojas stāties Maskavas kinoinstitūtā (VGIK).
Eldaru Rjazanovu pieņem uz izmēģinājuma laiku slavenā režisora Grigorija Kozinceva kursā. Pēc diviem mācību gadiem Kozincevs nolemj izslēgt, viņaprāt, ne īpaši perspektīvo Rjazanovu no institūta. Topošo kinoklasiķi glābj veiklā mēle. Kad Kozincevs kā izslēgšanas iemeslu min to, ka students esot pārāk jauns, Rjazanovs atcērt – vai tad, mani uzņemot, neredzējāt, ka esmu vēl divus gadus jaunāks nekā tagad. Leģenda vēsta, ka meistars Kozincevs esot apžēlojies par jaunekli.
Pēc augstskolas beigšanas Rjazanovs piecus gadus strādā dokumentālajā kino, kur bez žēlastības falsificē vēsturi, izskaistinot padomju dzīvi. Reiz kādam darba pirmrindniekam, kurš dzīvojis visai trūcīgi, nakts laikā no kaimiņu dzīvokļa Rjazanovs ar operatoru pārstiepis labas mēbeles, lai pirmrindnieks izskatītos cienījamāk.
Pirmos padomus kino jomā Rjazanovam devis Sergejs Eizenšteins, bet par savu mākslas filmu režisora karjeras sākumu viņš var pateikties Mosfilm ietekmīgajam direktoram Ivanam Pirjevam, kurš uztic Rjazanovam filmas Karnevāla nakts uzņemšanu. Leģenda vēsta, ka filmēšanas laukumā gājis karsti, Pirjevs dresējis Rjazanovu, uzspiedis savu aktieru izvēli (arī Igoru Iļjinski), tomēr šī audzināšana notikusi tikai radošā kolektīva iekšienē. Ārpusē Pirjevs visādi aizstāvējis Rjazanovu, pievēris acis uz viņa daudzajām iesācēja režijas kļūdām, arī par sabojātajiem dārgās kinolentes kilometriem. Rjazanova skološanas rezultāts bija izcils. Uz Karnevāla nakts seansiem 1956. gadā tika pārdots vairāk nekā četrdesmit astoņi miljoni (!) biļešu, filma kļuva par krievu kino klasiku, atklāja skatītājiem Ludmilas Gurčenko spožo talantu.
Izcilas filmas
Dažkārt gadās, ka režisors uzņem vienu vai divas lieliskas filmas, tomēr Eldars Rjazanovs pieder māksliniekiem, kuru karjera ir ilga un spoža. Skatoties uz režisora filmogrāfiju, rodas apbrīns – vai tiešām visas šīs filmas veidojis viņš, radot virkni kulta filmu, ar kurām izauguši sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu jaunieši. Sargies, auto! (1966), Veiksmes līkloči (1968), Veči laupītāji (1971), Neticamie itāliešu piedzīvojumi Krievijā (1973) Likteņa ironija jeb Ar vieglu garu (1975), Dienesta romāns (1977), Garāža (1979), Par nabaga huzāru aizlieciet vārdu (1980), Stacija diviem (1982), Cietsirdīgā romance (1984) ir tikai maza daļa no režisora paveiktā, turklāt šī daļa vēl tagad regulāri tiek rādīta dažādos televīzijas kanālos. Par īpašu fenomenu šajā ziņā kļuvusi filma Likteņa ironija jeb Ar vieglu garu, ko apbrīnojamā patstāvībā ik jaungada priekšvakarā joprojām demonstrē gandrīz visas televīzijas bijušās PSRS teritorijā. Pats Eldars Rjazanovs dzīves laikā varēja taisnoties, cik grib, ka nevēlas būt Ziemassvētku vecītis, dusmojās, kad viņam prasīja par Likteņa ironiju, bet kurš gan ņēma to vērā. Visi prasīja, un katrs bija kaut reizi redzējis. Droši vien arī šā gada pēdējās dienās filma pulcēs pie televizora ekrāniem tūkstošiem skatītāju. Pirmoreiz režisoram Aizsaules dārzos esot.
Rjazanova piemiņa
Krievijā šajās dienās kinoteātri bez maksas rāda Rjazanova filmu retrospekcijas. Ziņu aģentūras vēsta, ka Maskavas dome lemjot par to, vai pārdēvēt Rjazanova vārdā kādu no Maskavas metro stacijām. Par to tikšot rīkots referendums. Ttiekot apsvērta arī iespēja uzstādīt pieminekli Rjazanovam. Grāmatu veikalos burtiski izpērk visu, kas saistīts ar Rjazanova vārdu – viņa sarakstītās grāmatas, filmu DVD. Režisors šodien apglabāts Novodevičjes kapsētā.
*Rakstā izmantoti Krievijas masu mediju materiāli