Oktobrī Rīgā viesojās igauņu rakstnieks Indreks Hargla. Kad pirms kāda laika Maimas Grīnbergas tulkojumā iznāca viņa pirmais romāns, kas vēsta par notikumiem viduslaiku Tallinā, Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums, mūsu lasītāji sākumā varbūt arī paraustīja plecus, tomēr tie, kuri noriskēja, bija ieguvēji, turklāt drīz vien ieteica draugiem izlasīt grāmatu, pārliecinoši apgalvojot, ka šis darbs nudien patikšot klasisko kriminālromānu cienītājiem.
Šoruden apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā turpinājumu – romānu Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Uz tā atvēršanas svētkiem tika uzaicināts Indreks Hargla, un, jāpiebilst, viņš ir autors, par kādu tik ļoti sapņo Latvijas kultūras ierēdniecība – igauņu literatūras nenoliedzams panākumu stāsts, kura darbus izdod Eiropas lielās izdevniecības, turklāt dažu pēdējo gadu laikā Aptiekāra Melhiora piedzīvojumi ir tulkoti franču, vācu un angļu valodā.
– Kā jūs izdomājāt, ka jūsu varonis būs aptiekārs Melhiors?
– Ja gribat uzrakstīt kriminālromānu, ir vajadzīgs izmeklētājs. Viduslaiku pilsētā, vismaz Tallinā, ir grūti iedomāties kādu, kas būtu tās detektīvs. Tur vēsturiski nebija policistu. Protams, bija pilsētas maģistrāts un apsūdzētāji, tomēr grāmatas varoņu lomai viņi šķita pārlieku garlaicīgi un blāvi uz mūsdienu izmeklētāju un policistu fona. Sāku domāt, ka viduslaiku pilsētu aptiekas bija kaut kas daudz vairāk nekā mūsdienās. Tallinā ir slavenā Raeap teek – bijusī maģistrāta aptieka. Ar to igauņiem saistās daudz nostāstu. Nospriedu – tā ir ideālā vieta, kur uzturēties izmeklētājam.
Aptiekas viduslaikos veica arī tādu kā kroga funkciju. Aptiekās ļaudis varēja iedzert. Te bija dzirdamas visas jaunākās tenkas. Aptiekāram bija daudz paziņu, viņi zināja visu, kas notiek pilsētā. Mūsdienu terminoloģijā sakot, viņš tolaik darbojās arī kā sabiedrisko attiecību speciālists un labs biznesa menedžeris. Turklāt aptiekāri bija savam laikam labi izglītotas personas – prata lasīt, rakstīt, pārzināja farmakoloģiju, medicīnu, nedaudz anatomijas, turklāt zināja daudz par indēm. Jāpiebilst, ka vismaz Tallinā aptieku uzturēja un atbalstīja maģistrāts. Varētu teikt, ka tas bija viduslaiku pašvaldības uzņēmums. Tas arī īsumā ir stāsts par to, kā par manu romānu galveno varoni kļuva aptiekārs Melhiors.
– Vai pats esat no Tallinas?
– Nē, esmu dzimis citur, arī dzīvoju netālu, bet jūtos kā daļa no Tallinas. Igaunijā ir jājūtas kā no Tallinas, jo tas palīdz radīt.
– Bet kāpēc izvēlējāties viduslaikus? Vai jums ir kāda īpaša attieksme pret šo periodu?
– Es nevaru teikt, ka man patīk vai nepatīk viduslaiki. Neesmu tajos dzīvojis (smejas). Bet man ļoti patīk klasiskie kriminālromāni. Protams, tagad ir ļoti daudz moderno autoru, bet es jūsmoju par klasiskajiem. Tomēr, godīgi sakot, es nevarētu iedomāties šos klasiskos detektīvus risināmies mūsdienu pasaulē. No šāda viedokļa loģiski ir pārcelties uz citu laiku. Manuprāt, 15. gadsimts ir gandrīz ideāls un pietiekami interesants – stabils, mierīgs apmierinātas sabiedrības laikmets. Turpmākie gadsimti vairs tik patīkami un gaiši nebija.
– Kā būvējāt savu romānu viduslaiku pasauli? Meklējāt to senos foliantos, vēstures arhīvos vai tomēr ļāvāt vaļu fantāzijai?
– Protams, es izmantoju dažus vēstures faktus. Ja uz grāmatas vāka ir teikts, ka darbība notiek 1409. gadā, tad nepietiek ar iztēli vien. Šajā pasaules būvēšanas procesā ir jāveic savi vēstures pētījumi, lai grāmatās parādītu šīs senās pasaules dažādās dimensijas. Tomēr svarīga ir arī iztēle, jo dažkārt mēs zinām kādus vēstures stāstus to galvenajos vilcienos: stāstus par kādas ēkas vēsturi, stāstus par valdību un baznīcu, ar reliģiju saistītos notikumus. Tomēr ir daudz vairāk tā, ko mēs šajos stāstos nezinām. Ir lietas, kuras būtu varējušas notikt viduslaiku Tallinā, bet mēs nezinām, kā tās notika, jo nav saglabājušās vēsturiskas atsauces. Viena no tādām, piemēram, ir senie corpus Christi svētki, kas bija nozīmīga sastāvdaļa viduslaiku pilsētu dzīvē. Svētki pamatā norisinājās jūnijā, parasti svētā Jāņa dienā. Senajās vācu pilsētās šajos svētkos būvēja skatuvi un spēlēja reliģiskas izrādes. Tās galvenokārt tēloja Kristus dzīvi. Šie svētki ir ļoti svarīgi teātra vēsturē, bet nav saglabājušās ziņas, vai tie notikuši arī Tallinā. Tomēr man par to bija jāraksta, tāpat kā par daudzām citām lietām, jo šī teātra spēlēšana viduslaiku pilsētās bija ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Turklāt tas ir ļoti izdevīgs materiāls jebkuram kriminālromānu autoram.
– Rīgā arī šī teātra spēlēšanas tradīcija bija ļoti svarīga, mums par to pat ir izdota grāmata – Zanes Gailītes Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli.
– Jā, turklāt Rīga un Tallina bija cieši saistītas. Ar kuģu satiksmi tolaik ceļš ilga trīs dienas, ar ātriem zirgiem, ja bijāt kāda oficiāla persona, droši vien kādas pāris dienas.
– Esmu gan dzirdējis, ka Ziemeļvidzeme ceļiniekiem skaitījās nedroša vieta – purvu, vilkaču, raganu un galvenokārt laupītāju dēļ.
– Livonijas ordeņa laikos, kas bija viens no Vācu ordeņa atzariem, bija labi organizēta ziņnešu sistēma. Diemžēl mēs nezinām, kā tieši tas Livonijā notika, un tas būtu izpētes vērts. Man kā kriminālromānu autoram ir ļoti svarīgi saprast, kā cilvēki toreiz ceļoja: kur viņi apmetās pa nakti un atpūtās, kā braucieni notika ziemā, bet kā vasarā, kur tieši atradās senie ceļi – visas šīs daudzās romānam būtiskās detaļas.
– Kāpēc daudziem cilvēkiem viduslaiki mūsdienās ir tāds kā pielūgsmes objekts? Notiek bruņinieku turnīri, festivāli, tiek šūti senie tērpi, atskaņota attiecīga mūzika, neskaitāmas citas akcijas.
– Manuprāt, viduslaiki ir tik tālu prom no mūsu dzīvēm, ka tie rada šo pievilcību. Mēs zinām, ka tie nebūt nav izdomāti, bet laiks, kas reāli bijis, tomēr šī iedomātā pārcelšanās uz viduslaikiem ir kā mūsdienu cilvēka nonākšana pasakā. Arī cilvēka dabā vienmēr tā ir bijis, ka viņš grib būt vēl kāds, atrasties vēl kur citur. Domāju, ka tieši te meklējami iemesli interesei par viduslaikiem.
– Es kaut kur interneta atsauksmēs lasīju, ka jūsu varonis Melhiors tiek salīdzināts ar Erkilu Puaro. Vai jūs tam varat piekrist?
– Gan jā, gan nē. Melhiors pagaidām darbojas tikai piecās grāmatās. Puaro ir apmēram četrdesmit romānu varonis. Manuprāt, visiem klasiskajiem grāmatu detektīviem piemīt kaut kas kopīgs. Tā tam jābūt. Protams, es, pirms pats sāku rakstīt, esmu izstudējis daudzus kriminālromānus. Esmu arī izlasījis gandrīz visus darbus ar Puaro piedalīšanos. Viņš ir mans iecienītākais detektīvs, bet Agata Kristi ir vislabākā detektīvromānu rakstniece pasaulē. Vismaz man. Protams, manā varonī aptiekārā Melhiorā droši vien var saskatīt kādu no Erkila Puaro rakstura īpašībām, bet tas nav darīts apzināti. Vienkārši nav iespējams rakstīt romānus klasiskajā kriminālžanrā, ignorējot visu, kas tajā radīts pirms tevis.
– Jūs rakstāt ne tikai kriminālromānus, esat arī scenārists televīzijā. Ar ko nodarbojaties – adaptējat citu autoru stāstus vai radāt savējos?
– Jā, esmu scenārists, bet nerakstu scenārijus par aptiekāru Melhioru. Tie ir citi darbi. Ir tieši tā, kā jautājāt. Adaptēju citu autoru stāstus un radu savējos. Viens seriāls bija savā ziņā mūsdienu politiskais trilleris, kas stāsta par politisko korupciju. Tā nebija mana ideja, bet es to attīstīju. Tad bija tāds vairāk fantāzijas darbs – trilleris par lauku tēmu. Tā darbība pamatā notiek laukos, ārpus pilsētas. Vēl viens seriāls, ar to strādāju šoruden – mēs adaptējam reālas krimināllietas Igaunijas vēsturē. Te nekas nav jāizdomā, jo visi fakti ir tādi, kādi tie atspoguļoti krimināllietu izmeklēšanas materiālos. Man tie jāizstāsta skatītājam.
– Pirms dažiem gadiem arī Latvijā rakstīja, ka jūs nepiekrītat izdot savas grāmatas elektroniskajā formātā. Vai tā ir tiesa, un, ja ir, tad kālab tā?
– Jā, tā ir. Man nav pretenziju pret egrāmatām, bet, ja esat autors un Igaunijā publicējat savus darbus egrāmatas formātā, nodokļu sistēma ir tāda, ka valsts un izdevējs saņem vairāk nekā autors. Man tas ir nepieņemami, jo iznāk, ka grāmatas sarakstīšana neko nemaksā, kaut arī visi ar to nopelna. Izņemot autoru.
– Vai citi autori jūs atbalsta?
– Godīgi sakot, nezinu, man nav informācijas, cik, ko un kā izdod. Bet problēma slēpjas tajā, ka Igaunijā attiecībā uz egrāmatām tiek piemērota cita pievienotā nodokļa likme nekā uz parastā papīra formāta grāmatām. Neviens nespēj saprast, kāpēc, bet skaidrojumi ir apmēram šādi – jā, tā ir, bet mēs nevaram paskaidrot, kāpēc. Tas izskatās tā – mēs, dievi, te debesīs, bet jūs – rakstnieki, tur lejā. Ja pircējs nopērk veikalā parasto grāmatu, valsts automātiski saņem apmēram četrpadsmit procentus pievienotās vērtības nodokļa. Ja pircējs lejupielādē egrāmatu, valsts iekasē apmēram divdesmit vienu procentu. Savukārt autors saņem tikai piecus procentus. Tas nav godīgi!
– Vai jūs kā kriminālromānu autoru atbalsta Igaunijas kultūrkapitāls?
– Jā, protams. Bez kultūrkapitāla atbalsta Igaunijā nevar eksistēt neviens autors.
– Es prasu tāpēc, ka šaubos, vai Latvijā Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstītu kriminālromānu autorus, drīzāk uzskatītu, ka tas ir zemais žanrs.
– Nezinu, kā ir jums Latvijā, bet Igaunijā ir tā – ja esi rakstnieks, raksti ko rakstīdams, tirgus ir pārāk mazs, lai sevi uzturētu. Nacionālā kultūra nevar izdzīvot, ja tā nesaņem atbalstu.
– Jūsu grāmatas pēdējo gadu laikā ir iekļuvušas Eiropas lielajos grāmatu tirgos, tās ir tulkotas un tiek izdotas angļu, vācu un franču valodā. Kas jums palīdzēja šos tirgus sasniegt?
– Kad rakstu, nekad nedomāju, kur un kā šo grāmatu kāds varētu tulkot vai izdot. Es par to pat nesapņoju. Pamatā esmu igauņu zinātniskās fantastikas autors, tomēr šo žanru neviens nekad netulko. Savukārt kriminālromāni par Melhioru tiešām tiek tulkoti. Manuprāt, pavērsiens notika brīdī, kad pirmo romānu iztulkoja somu valodā. Tas laikam tā reizēm notiek. Kāds droši vien izlasīja, ka somu tulkotājs ir to iztulkojis, un nodomāja, ja jau viņš paņēma, tad tur kaut kas ir. Tulkojumu lietas kārto Igaunijas Literatūras centrs. Tā ir organizācija, kas virza igauņu autoru darbu tulkojumus ārzemēs, palīdz arī izdevējiem. Romāni par Melhioru šobrīd ir izdoti somu, franču, latviešu, ungāru un vācu valodā. Divi romāni, ko varat lasīt latviski, tuvākajā laikā tiks izdoti arī angļu valodā Lielbritānijā. Tas notiks jau novembrī.
– Ko nozīmē rakstīt kriminālromānus par vienu varoni? Es saprotu, pirmā grāmata pašam ir kā piedzīvojums, otrā grāmata – žēl neizmantot pirmajā darbā radīto pasauli. Bet vai piektajā grāmatā nekļūst garlaicīgi?
– Tas būtu garlaicīgi, ja es negribētu vairs rakstīt. Bet es gribu rakstīt. Kad rakstīju pirmo sērijas romānu par Olevistes baznīcu, jutos kā tūrists, kurš pirmoreiz nonācis viduslaiku Tallinā. Staigāju apkārt un skatījos, ar ko nodarbojas cilvēki, kā izskatās ielas un ēkas. Pirmajā grāmatā bija šī svešās pasaules iepazīšana, ceļošana nezināmajā. Piektajā romānā es vairs nejūtos kā tūrists. Es jūtos tur kā mājās. Esmu šīs pasaules radītājs.
Indreks Hargla
